Krājbankas notikums – loģiskas sekas globalizācijai
Autors egleskoks @ 30 novembris, 2011
Dažas pārdomas par pēdējā laika notikumiem ap Krājbanku. Krājbankas lietā skaidri ir zināms visai maz, taču pamatdoma ir sekojoša: kāds no Krājbankas mātes uzņēmuma izņēma krietnu žūksni un notinās miglā. Vienkārši runājot, apzaga sava uzņēmuma klientus un aizbēga. Un par šiem grēkiem maksās Lietuvas un Latvijas noguldītāji un nodokļu maksātāji, jo naudu stabilizācijas fondā ielika arī valdība, kura to savukārt aizņēmās kaut kad iepriekš. Tātad visi mēs maksāsim.
Kāds tam visam sakars ar globalizāciju? Sakars vienkāršs: globalizācija nozīmē brīvu kapitāla un personu kustību. Pats svarīgākais šeit ir kapitāla brīvā kustība. Nauda var brīvi šķērsot valstu robežas, lai tiktu ieguldīta izdevīgākos darījumos vai atrastos labvēlīgākos nodokļu režīmos. Galvenie ieguvēji no globalizācijas ir tie, kuru rīcībā ir pietiekoši lieli naudas līdzekļi, lai naudas kustināšanai pār robežām vispār būtu jēgas, tātad lielie starptautiskie uzņēmumi un turīgi, izglītoti cilvēki. Mazturīgiem cilvēkiem no globalizācijas liela labuma nav – ne tiem prasmes rīkoties ar naudu starptautiskajā vidē, ne tiem līdzekļu ceļošanai pa pasauli pāris reizes mēnesī, ne arī jēgas veidot savas ofšoru kompānijas kaut kur Kaimanu vai Bermudu salās.
Krājbankas gadījumā, globalizācija atvieglo tādam Antonovam (ja pieņemam, ka tieši viņš nočiepa tos 100 miljonus) savu blēdīgo darījumu īstenošanu.
Pirmkārt, lai 100 miljonus varētu nobēdzināt drošā vietā, ir nepieciešama šī drošā vieta. Piemēram, personiska banka kaut kur, kur Latvijas vai Lietuvas valsts nespēj neko izdarīt. Vai arī laba pazīšanās ar kādu, kam pieder banka drošā vietā. Vai arī banka, kas neuzdod liekus jautājumus un neizpauž noslēpumus.
Otrkārt, ir vajadzīgi šie paši 100 miljoni. Ja cilvēkam pieder sava, kaut arī maza banka, tā nav problēma. Vairums noguldītāju nesaprot un nekad arī nesapratīs, kā darbojas mūsdienu banku sistēma. To lāgā nesaprot arī valsts, kurā banka atrodas. Finanšu un Kapitāla Tirgus Uzraudzības komisija, kas varbūt arī kaut ko saprot, simts miljonu nozagšanu kādā no uzraugāmajām bankām nespēj laikus pamanīt kaut vai tāpēc, ka darbojas likuma ietvaros, kā arī tāpēc, ka banku ir salīdzinoši daudz, un informācijas apjoms liels, un arī tāpēc, ka naudu nozagt var daudzos veidos. Pat pašas bankas vadība nevar saprast visas akcionāru darbības, jo bankas vadība ir pakļauta īpašniekiem un nemaz nedrīkst bāzt degunu savas priekšniecības darījumos. Ironiskā kārtā, arī īpašnieki bieži vien nespēj saprast visas vadības darbības un tāpēc nereti izmanto neatkarīgu auditoru pakalpojumus.
Treškārt, ir nepieciešams veids, kādā šos 100 miljonus dabūt pāri robežām. Te nu palīdz gan globalizācija, saskaņā ar kuras kanoniem kapitāla kustībai ir jābūt brīvai, gan arī izdoma nāk talkā – lai 100 miljonus pārvietotu no vienas vietas uz otru, tas nav obligāti jādara ar prastu pārskaitījumu, to var izdarīt smalkāk – ar fiktīvu līgumu palīdzību, pārdodot bankas akcijas pašam sev ārzonā un tā tālāk. Lai cik stingri arī nebūtu dažādi kontroles pasākumi, cilvēka izdomai parasti robežu ir visai maz, un to var savaldīt tikai citu, tikpat motivētu cilvēku izdoma.
Ceturtkārt, ir ļoti jāpārdomā, kuras personas var “uzmest” bez lieka riska savai drošībai. Šis punkts ir ļoti svarīgs. Piemēram, nozogot, vai kaut vai tikai “saskaņā ar likumu atspēlējot” 100 miljonus kādam krievu miljardierim vai oligarham, var ātri vien iedzīvoties pāris liekos caurumos galvā. Toties tos pašus miljonus savācot no Latvijas vai Lietuvas nodokļu maksātājiem, risks ir daudz mazāks, jo šīm mazajām valstīm nākas spēlēt saskaņā ar oficiālajiem starptautiskajiem noteikumiem, neoficiālas spēlītes tās nevar atļauties – to lauciņu jau ir aizņēmuši dažādu lielvalstu un ietekmīgu privātpersonu specdienesti. Pie šī paša drošības jautājuma pieskaitāms arī mītnes zemes jautājums. Saprotams, ja 100 miljonus nozog Latvijas pilsonis, kura vienīgais bizness ir šī pati banka Latvijā, var nākties pasēdēt cietumā, kā tas gadījās Laventam (taisnības labad jāpiebilst, ka toreiz globalizācija vēl nebija tik tālu aizgājusi). Pat ja pēdējais nekādus likumus nepārkāpa, tomēr Latvijā atradās pietiekoši daudz “uzmesto”, kuru sašutums tā vai citādi materializējās nepatikšanās Laventam. Taču Antonovs ir būtībā starptautisks cilvēks, kurš reizēm patvērumu rod Anglijā, tāpēc var atļauties vairāk.
Piektkārt, ir ļoti vēlams, lai šie te 100 miljoni dzīvi nesabojātu, bet uzlabotu. Tātad, lai naudu varētu ieguldīt citā biznesā citā pasaules malā, un paliktu cienījams cilvēks un likuma priekšā tīrs. Šis jautājums ir daļēji saistīts ar iepriekšējo. Darījumam ir jābūt vismaz formāli likumīgam, pat ja tas nav ētisks un faktiski ir zādzība vai krāpšana. Globalizācijas apstākļos tas ir salīdzinoši viegli – atliek tikai izvēlēties pareizo ceļu starp dažādu valstu likumiem.
Uz kopējā fona, Snoras bankas lieta tāds sīks pirdiens vien ir. ASV šis te “banku glābšanas” biznesa modelis darbojas ar daudz lielāku vērienu. Runā, ka Lehman Brothers, kas bija viena no senākajām un lielākajām bankām ASV un pat pasaulē, speciāli tika nolaista līdz bankrotam, lai ASV valdība sabītos un tai būtu ticams iemesls iemest pa pārsimts miljardiem dolāru vai pat vairāk citās lielās bankās, pasargājot no it kā gaidāmā bankrota un sekojošas globālās finanšu sistēmas destabilizācijas. Protams, šos izdevumus apmaksāja ASV nodokļu maksātāji, un banku vadība sev varēja izmaksāt treknus bonusus. Latvijas FKTK līdzinieks ASV nekādā veidā netraucēja šo pasākumu, jo tur strādā daudzi bijušie baņķieri no tām pašām lielajām bankām.
Acīmredzot, Antonovs mācījās no lielajiem vaļiem. Protams, tādu vērienu nodrošināt nevarēja, taču 100 miljoni arī nav gluži sviestmaize. Man ir nelabas aizdomas, ka Parex bankas glābšana arī varēja būt līdzīgs pasākums, jo galvenā pazīme – nodokļu maksātāji sedz bankas iztrūkumu, tur bija. Kas zin, ko un kur nobēdzinājis Krasavickis, kurš kopā ar savu komandu tagad darbojas Aizkraukles bankā? Taču varu pavisam noteikti apgalvot, ka Latvijas nodokļu maksātāji Karginu un Krasavicki ir izglābuši no priekšlaicīgas aiziešanas mūžībā, ko varēja noorganizēt viens otrs no lielajiem Krievijas noguldītājiem, ja nebūtu dabūjis atpakaļ savu naudu.
Kārtējo reizi, kopā ar grimstošu banku nogrimst arī dažādu valsts un pašvaldības organizāciju līdzekļi šo banku kontos. Naudu, kuru dažādas valsts organizācijas, kā arī pašvaldības, mēdz turēt komercbankās, var uzskatīt par lielu korupcijas risku, jo banka var, piemēram, piešķirt īpaši treknus procentus par dažādiem ne visai ētiskiem pakalpojumiem no pašvaldību puses, un tamlīdzīgi. Tāpat, valsts un pašvaldību nauda komercbankās ir arī drošības risks, jo sevišķi, ja bankas darbība ir starptautiska. Dažādu pēkšņu finanšu kataklizmu gadījumos nauda var vienkārši aizceļot uz neatgriešanos, pie kam likumīgi. Pat, ja tas notiktu nelikumīgi, Latvijas iespējas atgriezt līdzekļus ir visai mazas, mēs esam maza valsts un rociņas mums īsiņas.
Valsts un pašvaldību līdzekļus vajadzētu glabāt tikai un vienīgi Valsts Kasē. Tad būtu daudz vieglāk ļaut nogrimt kādai nepareizi vadītai bankai. Ja Valsts Kase spētu glabāt arī privātpersonu līdzekļus, tā varētu būt normāla konkurence komercbankām, piedāvājot drošību par mazākiem vai nekādiem procentiem. Nedrošos laikos, kad pastāv bažas par banku sistēmas stabilitāti, cilvēki paši pārliktu naudu no komercbankām uz Valsts Kasi. Varbūt tad nevajadzētu aizņemties no SVF. Arī zviedru bankām, kur pašlaik stāv daudzu Latvijas iedzīvotāju un pašvaldību nauda, būtu mazākas iespējas ietekmēt Latvijas valdību.
Vēl šajā blogā:
30 novembris, 2011 13:24
Toties nu LV ir iespēja no BAS par 1 latu atgūt airBaltic akcijas. Turklāt vēl nav zvanīts, ka no Antonova nevarēs vēl ko izkratīt. Pārāk jau nu smaidīgi pēc nesenās tikšanās bija Latvijas un Zviedrijas diplomāti. Droši vien piesolīja Krājbankas nišu, tik nav zināms ko dabūsim pretī.
2 decembris, 2011 10:53
Labi, ka tu beidzot atzīsti, ka valstij tomēr ir vajadzīgs regulēt tirgu.
Krājbankas krahs nav tik sāpīgs arī tāpēc, ka atšķirībā no Bankas Baltija, kas darbojās vēl mazāk regulātā tirgū, noguldītāji saņems savus garantētos depozītus līdz 100K eiro. Šie garantētie depozīti galu galā nāk no mūsu pašu kabatām. Tas ir, mēs maksājam komisijas bankām; bankas savukārt iemaksā garantijas fondā; ja fondā nepietiks naudas izmaksām, tad valsts vēl piemetīs utt.
3 decembris, 2011 00:30
Valstij nav jāregulē tirgus, pilnīgi pietiek ar noziegumu, pie kurām pieder arī krāpšana, izmeklēšanu un sodīšanu. Pēdējos divus var veikt arī privāti neformālā kārtā, musulmaņiem ir tādas tradīcijas.
Te jāskatās plašāk: šādus plaša mēroga krāpšanas gadījumus padara iespējamus esošā finanšu un likumu sistēma, kur var īstenot morāli nosodāmas lietas likumīgā kārtā. Kad šādi darījumi neizdodas, zaudējumus uzņemas nodokļu maksātāji piespiedu kārtā, tieši vai netieši. Ko nevaru atbalstīt nekādā veidā.
Otra lieta, ka mums nav no valsts untumiem neatkarīgas naudas. Piedevām, valsts ļoti aizdomīgi skatās uz skaidras naudas glabāšanu, jo tad tai ir mazāka vara pār doto cilvēku. Tādējādi, pilsoņi ir pa daļai spiesti glabāt naudu bankā.
Trešais, valsts emitē naudu kā oficiālo maksāšanas līdzekli, un citi netiek pielaisti. Nav konkurences norēķinu sistēmās. Baidos, ka šī būs radikāla ideja
Kopš Bankas Baltija laikiem cilvēki ir mācījušies, ka arī bankas var nogrimt. Varbūt bija labāk sagatavojušies.
3 decembris, 2011 00:38
Varu saderēt, ka pretī dabūsim apzīmogotu pigu. Pagaidām lielākie Krājbankas klientu pārņēmēji ir tieši Swedbank.
Pārī Latvija-Zviedrija deju vada zviedri, kuri arī prot labi uzmest, starp citu.
No Antonova zviedri droši vien kaut ko izkratīs, viņiem varbūt ir neliela teikšana Londonā, kaut gan runā, ka zviedri arī lien pakaļā amerikāņiem tāpat kā mēs. Mēs no Antonova droši vien neko nedabūsim. Ja viņš ir sataisījis sūdus, kuros Krājbanka bija tika tā starp citu, mums nebūs pirmā roka.
Vai “mēs” (t. i. Latvijas valsts) ir labie? Spriežot pēc iepriekšējā gadījuma ar Parex, kurā ERAB nu pieder akciju mazākums kopā ar būtiskajām veto tiesībām, gan jau ka AirBaltic tiks pārdots formāli pareizā izsolē iepriekš sarunātam klientam. Vispārēja privatizācija “savējiem” ir gan neoliberāļu, gan postpadomju elites darbības pamatā.
3 decembris, 2011 14:03
Egleskoks: Apgalvojums, ka mums nevajag tādu bankas sistēmu, pašos pamatos satur tirgus regulāciju. Neregulētā tirgū var darboties visi – arī krāpnieki. Apkrāptajiem būs mazs mierinājums, ka krāpnieks pēc tam būs pakārts, jo uzpūstā finanšu burbuļa dēļ daudzi savu naudu atpakaļ nedabūs. Tādas ir neregulēta brīvā tirgus sekas.
Var izvēlēties tikai starp sistēmas maiņu (regulācija), vai lielāku sistēmas kontroli (regulācija).
Tāpat globalizācija ir ikviena brīvā tirgus aizstāvja sapnis. Bet laikam ir velti cerēt no tevis jebkādu konsekvenci vai pat elemetāru loģiku.
5 decembris, 2011 10:53
Nu nevar zināt, kā būs neregulētā tirgū. Visdrīzāk, ka pamazām iestāsies pašregulācija – bankas sāks vairāk domāt par to, ko dara, un klienti par to, kas ir bankas un kādas tās īsti ir. Lai pāreja no regulācijas uz pašregulāciju būtu bez satricinājumiem, tas jāveic pamazām.
Izvēle starp diviem piedāvātajiem ļaunumiem ir klasiska Hēgeļa dialektikas pielietošana, lai manipulētu ar cilvēkiem un viedokļiem. Ir vēl daudzas citas izejas, kuras mums vai nu nepatīk, vai nav reālas, vai nav pierastas. Vienmēr ir neskaitāms daudzums risinājumu, taču tikai daļa no tiem ir derīgi kādam konkrētam mērķim. Piemēram, ir jautājums par krāpniekiem banku sistēmā. To var risināt visādi: ar sodu pastiprināšanu par krāpšanu (Tevis piedāvātais, cik saprotu), ar sodu nenoteiktību (kad katrs var atriebties personīgi – tas noteikti ir nepatīkamāk krāpniekam), vai arī ar naudas sistēmu, kurā bankas nav vajadzīgas (piem., kaut kas tamlīdzīgs ir BitCoin sistēma, kas pašlaik strauji izplatās), vai bez tām var mierīgi iztikt. Noteikti ir vēl daudz citu risinājumu, par kuriem mēs pašlaik nezinām
Globalizācija pēc savas būtības nemaz tik slikta nav (brīva cilvēku un naudas kustība, ciktāl tā nepārkāpj citu cilvēku tiesības), taču savienojumā ar pašreizējo finanšu sistēmu tā ir nāvīga cilvēku brīvībām un virza uz globālo hierarhiju un verdzību. Tas ir, cilvēku un kapitāla kustība ir brīva tikai priekš tiem cilvēkiem, kuriem ir daudz kapitāla un brīvības; kapitāls dod tiem iespēju pārkāpt to tiesības, kam kapitāla nav.
P. S. Palūgšu precīzāk norādīt uz nekonsekvencēm un loģikas pārrāvumiem. Citādi sanāk tāda nekonkrēta kritika.
5 decembris, 2011 12:17
Joprojām pārprasta pašregulācija un pārvērtētas cilvēka prāta spējas.
Pašregulāciju pretnostatīt varai ir aplami (tas pats aprobežotais duālisms vien sanāk). Vara ir pašregulācijas rezultāts, bet pašregulācija nav nekāds mītisks Taisnīgais Un Viedais Visu Pa Plauktiņiem Saliekošais Kosmiskais Spēks. Tās ir sistēmas svārstības ap līdzsvara punktu. Pie pietiekoši lielām un straujām svārstībām izmaiņas kļūst pārāk radikālas un neatgriezeniskas un sistēma sabrūk.
Ja ļautiņi konstatē, ka sistēma nedarbojas kā nākas vai vairs neatbilst grupas mērķiem, viņi to salabo, pielāgo vai nomaina. Evolūcijas process, kur ar kļūdu un mēģinājumu metodi tiek atsijāti nederīgie un pieņemti derīgie varianti. Salabošana, pielāgošana vai nomaiņa parasti ir varas funkcija, bet varas izpausmes ir atkarīgas no sabiedrības organizācijas modeļa. Ja jau ir tik nepārvarama vēlme sociāli ekonomiskos un politiskos procesus salīdzināt ar bioloģiju, tad vajadzētu zināt, ka pat kukaiņu barā tiek novērota hierarhija, nemaz nerunājot par hordaiņiem. (Pat šeit sātana spalvainā roka ir iedēstījusi neveselīgo varas principu.) Turklāt pašregulācija automātiski nenozīmē “visoptimālāko variantu vislielākajam grupas biedru skaitam”. Tāpēc nevajadzētu aizrauties ar Kalvīša cienīgiem apgalvojumiem, ka tirgus pašregulācija tiks galā ar visām tirgus nebūšanām, t.s. inflāciju. Tiks, bet par kādu cenu.
Bet cilvēka veselais saprāts būtu vērtējams no pagātnes perspektīvas. Par nākotni, izņemot ticamas vai mazāk ticamas spekulācijas, mēs neko daudz nezinām, bet par pagātni vairāk vai mazāk ir skaidrs – gadsimti paiet, bet grābekļi paliek.
“bankas sāks vairāk domāt par to, ko dara, un klienti par to, kas ir bankas un kādas tās īsti ir” – tad jau veselīgām pārdomām jau sen vajadzēja izskaust karus, badu, ekspluatāciju, diskrimināciju, u.c.. cilvēces produktus. Kas tad šodien ir savādāk? Vai pasaulē ir nācis Mesija, kas kautrīgi dēvējas skujkoka vārdā?
6 decembris, 2011 01:07
Vientiesis: Ļoti aizstāvat hierarhisko struktūru.. wikipēdija, discogs, torrenti, pats Internets kopumā – lūk tikai daži no projektiem/parādībām, kas pierādījuši decentralizētas sistēmas efektivitāti.
Pēdējā laikā ir dzirdēts arī par mēģinājumiem risināt politiskus jautājumus pēc līdzīgiem principiem, piemēram, Islandē – http://www.dailykos.com/story/2011/08/01/1001662/-Icelands-On-going-Revolution
Cik atceros no skolas – sākotnēji demokrātija balstījās uz to ka katram tautietim ir iespēja tieši piedalīties sabiedrības jautājumu risināšanā.
Tikai, augot kopienām, šāda sisēma fiziski nespēja darboties un kā risinājums tika ieviesta hierarhiskā – vēlēšanu kārtība. Diemžēl šāda sistēma tautas labā nestrādā un arī nevar strādāt.
Balsošana pati par sevi ir nejēdzīgs process, jo pie problēmu risināšanas tiek nevis tie, kas to vislabāk spēj risināt, bet gan tie kam labākās komunikācijas spējas, lielāki resursi un lielāka varaskāre.
Teorētiski, mūsdienās beidzot vajadzētu būt iespējams radīt decentralizētu sistēmu, kur pie katra jautājuma risināšanas var piedalīties jebkurš, bet vislielākā teikšana tam, kam vislielākā kompetence šajā konkrētajā jautājumā + labākā reputācija no iepriekš paveiktajiem darbiem.
6 decembris, 2011 14:52
“Vientiesis: Ļoti aizstāvat hierarhisko struktūru” – fakta konstatācija un aizstāvēšana ir atšķirīgas lietas. Socioloģiaj izdala trīs galvenos organizāciju tipus ar atšķirīgu struktūru, hierarhiju un pilnvaru sistēmu. Katram ir savi plusi un mīnusi, vienos gadījumos labāks ir viens variants, bet citos atkal nē. Neviena no vēsturiski zināmajām un vien fantāzijās eksistējošām sistēmām nav ideāla. Vienmēr mēs atdursimies pret to, ko egleskoks spītīgi ignorē, pret cilvēka dabu. Vienmēr eksistēs (un līdz šim tā ir bijis) varaskāre, savtīgs egoisms, stulbums u.c. cilvēka īpašības, kas vislabākos nodomus spēs pārvērst farsā. Ar to ir jārēķinās, nevis ar spekulatīvu vīziju, vai drīzāk halucināciju, ka cilvēki ir tik saprātīgi un godīgi, ka spēj radīt utopiju. Mēģinājumi radīt utopiju ir bijuši. Kā tie beidzās, mēs arī zinām.
6 decembris, 2011 23:44
Nu man liekas ar to cilvēka dabu ir tā – kāds inputs, tāds outputs. It īpaši atkarīgs no apkārtējās vides bērnībā.
Un ja jau pat mūsdienu vājprātīgajā dzīves iekārtā ir iepējams izaudzināt arī vienu, otru saprātīgu personu, kam dzīves mērķis nav sagrābties labumus un piešņākt visus citus, tad, labojot kritiskākās nejēdzības, var cerēt uz arvien retāku augstākminēto destruktīvo īpašību izpausmēm.
Tas, ka kaut kas līdz šim ir bijis tā, nenozīmē, ka nevar būt savādāk. Piemēram, tādas, savulaik pašsaprotamas lietas kā verdzība, rasisms un dzimumnevienlīdzība ir lielā mērā “izdzēstas” no “cilvēku dabas” daudzās mūsdienu sabiedrībās. Vēl pirms dažiem simtiem gadu tu varētu teikt, ka tas nav iespējams.
7 decembris, 2011 00:59
Populācija vienmēr sastāvēs no dažādu sociālo lomu pārstāvjiem. Taču aktīvākie parasti ir tie, kas ignorē spēles noteikumus un konkurences cīņā tas viņam sniedz dažādas priekšrocības attiecībā pret tiem, kas ievēro noteikumus. Vienmēr būs kāds, kas uzskatīs, ka uz viņu spēles noteikumi neattiecas un viņi būs kādu soli priekšā godīgajiem spēlētājiem.
“savulaik pašsaprotamas lietas kā verdzība, rasisms un dzimumnevienlīdzība ir lielā mērā “izdzēstas” no “cilvēku dabas” daudzās mūsdienu sabiedrībās”. Vai tiešām? Es teiktu, ka politkorekti, un bieži vien tikai formāli un ārišķīgi, paslaucītas zem gultas, lai nerēgojas acīs. Nemaz nevajag Staļinu, pietiek ar sīku čigāniņu no Ventspils, lai cilvēki bariem aplaudētu neģēlim un viņa sludinātajām idejām. Līdzīgi kā sabiedrība un tajā dominējošās vertības, mainās arī verdzības un diskriminācijas formas. Tas, protams, nenozīmē, ka būtu jāpadodas.
7 decembris, 2011 14:34
Tieši tā, tas nenozīmē, ka būtu jāpadodas. Ir liela atšķirība starp apgalvojumu, ka cilvēka daba ir ļauna, un apgalvojumu, ka cilvēka daba ir laba. Patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu, proti – cilvēks nav ne labs, ne ļauns no dzimšanas, taču ļoti pielāgoties spējīgs, tai skaitā sev un sev līdzīgajiem.
Ja mēs ticam cilvēka ļaunumam kā nemaināmam faktam, šī ticība mūs rosina pielāgoties esošajam ļaunumam un “spēlēt pēc noteikumiem”, jo neko taču mainīt nevar. Turpretī, ja ticam kaut vai tam, ka cilvēks ir spējīgs uz visu ko, tad jāatzīst, ka “uz visu ko” ietilpst arī daudzas labas lietas, attiecīgi ir iespēja mainīties pašiem un mainīt citus.
Runājot par sabiedrības pašregulāciju, pašreiz tā īsti nestrādā, jo valda maldīgā ideja, ka valsts spēj par cilvēkiem rūpēties tikpat labi vai labāk, kā tie paši par sevi. Tik tiešām, ir daļa cilvēku, kas neievēro spēles noteikumus un spēlē kā izdevīgāk. Risinājums ir nevis ieviest jaunus ierobežojumus, kurus likumpārkāpēji tāpat neievēros, bet atcelt ierobežojumus, kuru pārkāpšana tiem dod priekšrocības. Proti, velnu apkarot ar velnu. Šis princips ir ekonomiskās konkurences pamatā, un darbojas visai labi.
Cilvēka dabas stūrakmens ir spēja pārkāpt iedzimtos uzvedības stereotipus, ko sauc arī par instinktiem. Taču tam ir sava cena – jo biežāk un spēcīgāk to dara, jo lielāka spriedze, iekšējais konflikts starp dzīvniecisko un saprātīgo daļu. Ne velti tie, kuri uzskata cilvēkus par pēdējiem neliešiem, jūtas ne visai omulīgi – acīmredzot dzīvnieciskā daļa nevēlas mūžīgu karu ar sugas brāļiem.
Protams, ir viena daļa cilvēku, kas nevēlas vai neprot sadarboties ar citiem tā, lai tas notiktu savstarpēji izdevīgi, kaut kādā mērā. Lēš, ka sociopātu proporcija ir apmēram 5%, un to skaits laika gaitā nepieaug un nemazinās. Vai tāpēc jāuzskata, ka visi ir slikti? Droši vien nē.
7 decembris, 2011 18:40
Egleskok, tev tomēr nepielec. Tas jebkādu diskusiju padara bezjēdzīgu.
8 decembris, 2011 12:03
Kas tieši nepielec? Atkal nekonkrēta kritika. Parasti cilvēki reaģē emocionāli tad, kad tiek aizskārta kāda no viņu pamatvērtībām, bieži pat neapzināta. Zemapziņa reaģē ar pamudinājumu darbībai, kuras cēloni apziņa nespēj loģiski izskaidrot.
8 decembris, 2011 15:29
“Taču aktīvākie parasti ir tie, kas ignorē spēles noteikumus un konkurences cīņā tas viņam sniedz dažādas priekšrocības attiecībā pret tiem, kas ievēro noteikumus.”
Tapēc vajadzētu veidot spēles noteikumus tā, lai vadošā nebūtu “konkurences cīņa” un priekšrocības būtu tiem kas spēlē kopā, ne? :]
Proti, tas ko gribu teikt ir tas ka nevajag visam vilkt pāri krustu ar tekstu “tā jau kārtējā nereālā utopija”.
Mūsdienās tehnoloģijas ļauj cilvēkiem komunicēt un sadarboties bezgala daudz reižu ātrāk un efektīvāk kā jebkad agrāk.
Man šķiet šim faktam ir milzīgs potenciāls apgriezt pasauli kājām gaisā. Kas tieši tur sanāks ir mūsu ziņā.
9 decembris, 2011 23:58
Dronam: Tieši tā, mēs nevaram apgalvot, ka viss, ko zinām, ir viss, ko vien iespējams uzzināt. Gandrīz viss, ko cilvēks iecerējis, viņam ir izdevies, pat lidot. Nosacījums – vispirms jānotic, ka tas ir iespējams, citādi darbība nesekos. Katram tiek pēc viņa ticības
11 decembris, 2011 12:49
Skatos, ka diskusija jau aizgājusi diez gan filozofiskos toņos. Nu tad piemetīšu vēl 2 santīmus:
>> Nu nevar zināt, kā būs neregulētā tirgū.
Var gan. Somālija.
>> To var risināt visādi: ar sodu pastiprināšanu par krāpšanu
Kas ir pilnīgs pretstats pašregulācijai. Kas bija jāpierāda.
Viss pārējais teiktas ir tikai minējumi bez jebkādas empīriskas bāzes. Esošā fianšu sistēma nav perfekta un gribētos labāku, bet visi pārējie ieteikumi ir praksē izrādījušies vēl sliktāki. Arī BitCoin savā būtībā neatšķiras no zelta standarta (tikai elektroniskā variantā) un nauda, kas piesaistīta zeltam, nedarbojās kā nākas, tāpēc tika atmesta.
12 decembris, 2011 13:02
>> Var gan. Somālija.
Somālijā notiekošais ir atkarīgs arī no kultūras. Tāpēc tiešām, nevar zināt.
>>Kas ir pilnīgs pretstats pašregulācijai. Kas bija jāpierāda.
Nav gan pilnīgs pretstats. Sodīt var jebkurš jebkuru, ne tikai valsts pilsoni. Jautājums ir par pieņemamību sabiedrības acīs.
>>bet visi pārējie ieteikumi ir praksē izrādījušies vēl sliktāki.
Mini piemērus. Nezinu nevienu daudzmaz lielu un sliktu piemēru…
>>nauda, kas piesaistīta zeltam, nedarbojās kā nākas, tāpēc tika atmesta.
Viņa tika atmesta, jo traucēja valstij centralizēt kontroli par pilsoņiem. “Kā nākas” ir jāsaprot mērķa kontekstā.
12 decembris, 2011 13:43
> Somālijā notiekošais ir atkarīgs arī no kultūras.
Kultūra vai nē, bet pat nabadzīgas Āfrikas valstis ar stabilu valdību dzīvo labāk, lai gan cilvēki pēc savas mentalitātes jau daudz neatšķiras.
> Sodīt var jebkurš jebkuru, ne tikai valsts pilsoni.
Jā, protams. Tikai diez vai cilvēku kultūra ir pietiekami augsta, lai tiešām sodītu taisnīgi. Valsts ir vajadzīga ne tikai lai sodītu, bet arī pasargātu iedzīvotājus no atriebības savā starpā.
> Viņa tika atmesta, jo traucēja valstij centralizēt kontroli par pilsoņiem.
Muļķības. Centrālās bankas bieži ir neatkarīgas un nemaz nav valsts kontrolē. Valsts var kontrolēt iedzīvotājus ar armiju, policiju un nodokļiem. Zelta standards padarīja ekonomiku ļoti neelastīgu un nespējīgu novērst dažādas krīzes.
20 decembris, 2011 21:36
Āfrika ir otrs lielākais kontinents pēc teritorijas un droši vien arī pēc iedzīvotāju skaita. Tīri bioloģiski, tur ir arī vislielākā cilvēku ģenētiskā daudzveidība. Tāpat, arī kultūras daudzveidība ir pietiekoši liela, tāpēc apgalvot, ka cilvēki pēc mentalitātes neatšķiras, ir visai riskanti. Pārāk plašs vispārinājums. Zimbabvē arī ir stabila, diktatoriska, centralizēta valdība, jau kuro gadu ir hiperinflācija. Cilvēki dzīvo pusbadā. Vai labāk, kā Somālijā? Nevaram zināt.
Te nu mēs nonākam pie jautājuma par taisnīgumu. Saprotams, mēs paši uzskatām, ka vienmēr spētu sodīt taisnīgi, jo darītu to saskaņā ar savu vērtību sistēmu. Jebkurā kultūrā ir vismaz dažas vērtības, kas vairumam ir kopējas. Acīmredzot, arī taisnīguma izpratne ir atkarīga no kultūras, no dominējošās vērtību sistēmas.
Par atriebību. Tagad arī nekas nepasargā cilvēkus no savstarpējas atriebības. Vienīgā atšķirība, ka atriebība parasti nenotiek vardarbīgi. Tai tiek izmantoti likumi, atriebība tiek īstenota ar tiesu sistēmas palīdzību. Vai tāpēc tā nav atriebība?
Centrālās bankas formāli ir neatkarīgas no valsts varas, taču faktiski, valsts vara ir saaugusi ar centrālajām bankām. Dažviet pat galvenais šai pārī ir tieši centrālā banka. Papīra naudas emitentam ir milzīga vara, konkrēti, bremzēt vai veicināt ekonomiku, un iznīcināt iedzīvotāju ietaupījumus ar inflācijas palīdzību. Pēdējais ir ļoti noderīgs kara gadījumā, kad valstij vajadzīgi visi iespējamie resursi. Tāpēc zelta standarts tika ziedots kara vajadzībām, no tā atteicās pēc 1. pasaules kara. Rezultātā valsts vara tikai koncentrēta un dabūjām otro pasaules karu. Tas ir ļoti interesants, taču šim ierakstam pārāk plašs jautājums.
Redzi, kā Tu saki, valsts var kontrolēt iedzīvotājus ar armiju, policiju un nodokļiem. Kā iedzīvotāji var līdzsvarot valsts kontroli? Ne ar vienu no šiem trijiem līdzekļiem, tāpēc līdzsvars nobīdās par sliktu iedzīvotājiem. Valsts tērē naudu, kuras ievākšanai piegriež skrūves. Loģiskais noslēgums ir tirānija. Ja cilvēkiem ir, kur bēgt, tāda valsts beidz pastāvēt.