Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Pirms bartera bija dāvanu ekonomika

Autors egleskoks @ 2 marts, 2011

Bieži tiek uzskatīts, ka seno sabiedrību ekonomisko pamatu veidoja barters. Gandrīz katrā grāmatā, kas apskata naudas izcelsmi, pirmā nodaļa ir veltīta barteram kā sākotnējai situācijai, kuru cilvēki tiekušies uzlabot ar dažādu naudas sistēmu ieviešanu. Taču, kā liecina neskaitāmi antropologu novērojumi un mūsu pašu sabiedrības tradīcijas, pašā sākumā visticamāk ir bijusi tā saucamā “dāvanu ekonomika” (angļu ‘gift economics’).

No antropoloģiskiem novērojumiem ir zināms, ka cilvēku sabiedrības pamatelements ir kopiena no 50-200 cilvēkiem, kuri cits citu labi pazīst kopš bērnības un kurus saista ciešas savstarpējās pieķeršanās saites. Šai parādībai pamatā ir tā saucamais Danbāra skaitlis, vidējais savstarpējo attiecību skaits grupā, kuru viens cilvēks spēj aptvert. Lielākās grupās rodas nepieciešamība pēc formāliem likumiem attiecību regulēšanai, jo cilvēki viens otru nespēj pazīt personiski, vienkārši nepietiek laika tik daudzu personisku attiecību uzturēšanai.

Šādās nelielās kopienās dāvanu došana jeb dažādu labumu apmaiņa bez stingras uzskaites ir pats saprotamākais un dabiskākais attiecību veids: ikdienā dzīvojot kopā, katra cilvēka spējas, produktivitāte un personiskās īpašības ir viegli novērtēt, ir viegli atcerēties, kam ir dots un kurš ir devis. Ja kāds ņem mazāk nekā dod, kaut arī varētu dot vairāk (citiem vārdiem, ja ir skops vai alkatīgs), šāda cilvēks zaudē cieņu citu acīs un līdz ar to kontaktus. Vienlaikus, kopienā veidojas dažādi nosodījuma veidi neproduktīvajiem, sākot ar cieņas zudumu un beidzot ar pamācošiem stāstiem un pasakām; lai atceramies kaut vai dažādas latviešu tautas pasakas.

Dāvanu pasniegšana, augstsirdības izrādīšana ir viens no sava statusa paaugstināšanas veidiem. Dāvanas devējs netieši demonstrē savu produktivitāti, jo var atļauties daļu sava labuma atdot kādam, kurš varbūt nav tik produktīvs.

Cilvēki dzīvo grupās, lai paaugstinātu savu kopējo produktivitāti, kas bioloģiskā līmenī nozīmē iegūt pietiekoši daudz pārtikas un citu izdzīvošanai vajadzīgo resursu, nekļūstot par pārtiku pašam. Darbība grupā ir cilvēku izdzīvošanas stratēģijas stūrakmens, un šai ziņā mēs esam līdzīgi citiem zīdītājiem. Grupu veido īpatņi dažādās mūža un produktivitātes fāzēs: bērni dzīvo no citu produktivitātes, lielāko daļu pārtikas un drošību sniedz tēviņi un mātītes spēka gados, vecie īpatņi nodod zināšanas un apmāca bērnus. Kopējā labklājība ir atkarīga no savstarpējās sadarbības, tādēļ visaugstākais sociālais statuss ir tiem, kas atbilstoši savam vecumam visvairāk veicina grupas izdzīvošanu: skaistākās sievietes (piemērotākās vairošanās mērķiem), labākie mednieki, spēcīgākie kareivji, gudrākie plānotāji un viedākie no vecajiem. Vērtīgāks ir tas, kurš vairāk atdod, jo citiem ir izdevīgāk ar tādu sadarboties.

Šis cilvēku dabas aspekts ir vērojams arī mūsdienās. Mēs joprojām cienām un godājam tos, kas ir visnoderīgākie kopienai, lai kāda tā arī nebūtu. Skaistās, jaunās sievietes gozējas uz žurnālu vākiem un TV ekrānos, žurnāli ir pilni ar intervijām, kuras sniedz savās jomās veiksmīgie (produktīvie) cilvēki. Tiesa, mūsdienās ir daļēji sagrozīts produktivitātes jēdziens, jo statuss tiek saistīts ar spēju iegūt naudu. Nauda tomēr nav gluži tas pats, kas produktivitāte, jo naudu var iegūt dažādos ceļos, ieskaitot darbības, kuru būtība ir vienpusēja citu produktivitātes piesavināšanās. Tāpēc gandrīz katrs, kam ir nauda, bet nav statusa (cieņas vai slavas), cenšas to iegūt ar izšķērdīgām dāvanām, greznām ballītēm un citiem “dāvināšanas” pasākumiem, imitējot produktīvu īpatņu uzvedību.

Ne velti senāk tautas svētku laikā monarhi kaisīja naudu pūlī, uzsauca dzīres un veica citas līdzīgas darbības, kuru mērķis ir savas produktivitātes, tātad augstā statusa demonstrācija. Līdzīgi, daudzas slavenības mūsdienās piedalās publiskos ziedošanas pasākumos dažādiem labdarības mērķiem. Darbības jēga ir tā pati: sava statusa paaugstināšana ar publiski novērtējamām dāvanām. Kur un kā tiek izlietota savāktā nauda, par to ziedotāji parasti neinteresējas.

Daudzās nesen kolonzētās tautās visā pasaulē ir saglabājušās īpašu svētku tradīcijas, kuru galvenā jēga ir dzīres, kuras apmaksā kopienas turīgākie un cienījamākie locekļi, nereti cenšoties pārspēt cits citu. Daudzkur tradīcijas nosaka pienākumu ziedot kopienas vajadzībām, piemēram tas pats Islāma Zakat: 15% ienākumu jāziedo sabiedrībai. Īpatnēji, ka daudzas tautas nosaka: saņemtās dāvanas jāpatērē vai jādāvina tālāk, tās nedrīkst investēt. Statusa kontekstā tas laikam nozīmē, ka nedrīkst izmantot citu cilvēku produktivitāti savas produktivitātes veidošanai. To var vērtēt vienīgi kā centienus nostiprināt esošo augstā statusa īpatņu stāvokli, ierobežojot sacensību.

Cilvēkus, kas ir daudz devuši sava laika, uzmanības vai pat dzīves kopienai (tautai, dzimtenei, valstij), mēs atceramies un tie dzīvo leģendās, nostāstos un pasakās. Sabiedrība stāsta par produktīvajiem indivīdiem, lai jaunatne censtos tos atdarināt, veicinot grupas izdzīvošanu. Lai pieminam kaut vai to pašu Māti Terēzi. Ja cilvēks bijis produktīvs, taču nav dalījies ar citiem, tāds tiek aizmirsts. Nosauciet kaut vienu 19. gs. beigu baņķieri no Latvijas! Droši vien, ka nevarēsiet, taču mēles galā būs vairāki rakstnieki un sabiedriskie darbinieki. Ne velti A. Grūtups raksta grāmatas, viņš vēlas ieiet vēsturē. Lai to sasniegtu, ir par maz būt plaši pazīstamam šaurās (juristu) aprindās.

No visa iepriekšminētā redzams, ka ekonomikas sākumā bija dāvanu došana. Cilvēkiem spēka gados ir raksturīga produktivitāte jeb darbības lietderīgais pārpalikums, kuru pats patērēt nevar. Pārplaikums domāts ieguldīšanai bērnos, kuru apmācība paņem laiku, un veco uzturēšanai, kuri veic bērnu apmācību un ir kultūras nesēji. Ja produktīvo pārpalikumu indivīds patur sev, kopienas vājākajiem locekļiem tas tiek liegts, bet pārpalikums iet bojā, rodas nelietderīga izšķērdība, kopējā resursu izmantošanas efektivitāte samazinās. Ja sabiedrības locekļu vairumam nav pārpalikuma, ko ieguldīt bērnos, šāda sabiedrība sevi neatražo un iet bojā, neatkarīgi no dzīves līmeņa.

Dāvanu došana nozīmē ne tikai materiālas, bet arī personiskas attiecības. Dāvanas devējs pauž savu līdzjūtību, cieņu vai pat pārākuma sajūtu pret dāvanas saņēmēju. Dažreiz saņēmējs šādās attiecībās iesaistīties nevēlas. Mēs reti kad vēlamies pieņemt dāvanas no cilvēkiem, kas mums ir nepatīkami. Piesardzība brīdina izvairīties no saistībām ar iespējamiem ienaidniekiem. Dāvanu pieņemšana un došana labi noder personisku attiecību nodibināšanai vai miera noslēgšanai. Antīkās vēstures stāsti ir pilni ar politisko dāvanu pasniegšanas epizodēm.

Barters nāk pēc tam. Barters ir preču vai citu ekonomisko labumu apmaiņa, kurus iesaistītās puses uzskata par līdzvērtīgiem. Sekojoši, iesaistītajām pusēm nav pienākuma stāties personiskās attiecībās, neviens parādā nav palicis, neviena statuss nav mainījies. Vēsturiski barters esot cēlies kā apmaiņas veids starp naidīgi noskaņotām vai vismaz nedraudzīgām pusēm, kuras nevieno uzticība. Ļoti iespējams, ka tieši šī pamatdoma ir pamatā mūsdienu ekonomiskajai sistēmai, kurā piedalās milzīgas cilvēku masas, kurām nekādi nav iespējams iepazīt visus darījumu partnerus personiski. Mūsdienu ekonomiskā sistēma dara iespējamas materiālās attiecības bez personiskajām. No materiālās sadarbības viedokļa, tas ir milzīgs progress. Salīdzinājumā, cilvēciskā sadarbība stipri atpaliek.

Rodas pārdomas par personiskajām attiecībām mūsdienu ekonomikā. Kaut teorētiski, saimnieciskām darbībām pilnīgi pietiek ar juridiskiem līgumiem un naudas maksājumiem, tomēr arī mūsdienu biznesā milzīga nozīme ir tieši personiskām attiecībām, veidojot savstarpēju uzticēšanos. Acīmredzot, ekonomiskā sadarbība pēc savas izcelsmes tomēr ir ļoti personiska. Ne velti mēs sākam sveicināt pārdevējas, pie kurām bieži iepērkamies, pļāpājam ar saviem frizieriem un pastniekiem. Veiksmīgi tirgotāji ļoti labi saprot, cik liela nozīme ir personiskām attiecībām ar klientu, veidojot ilgtermiņa biznesu. Ja citi nosacījumi ir līdzvērtīgi, mēs tiecamies veikt darījumus ar personiski pazīstamiem vai vismaz patīkamiem partneriem.

Ja sākumā tomēr nebija barters, mūsdienu ekonomiskās attiecības, kuras stūrakmens ir precīza uzskaite, ir skatāmas pavisam citā gaismā: precīza uzskaite piemīt attiecībām starp citādi svešiem vai pat naidīgiem indivīdiem un grupējumiem. Attiecības, kurās galvenais ir materiālais faktors. Darījumi, nekas vairāk, “just business”. Vai kāds brīnums, ka esam tik ļoti atsvešināti viens no otra? Ja tev ir nauda, bez cilvēkiem var iztikt… nu vismaz tikmēr, kamēr nejūti dzīves bezjēdzību. Nav pārsteigums, ka lielā biznesa vide ir tik labvēlīga sociopātiem, kuru spējas izjust personiskas attiecības ir neattīstītas. Taču tā jau ir cita tēma.

Kas kopīgs “dāvanu ekonomikai” un barteram? Acīmredzami, cenšanās veikt apmaiņu saskaņā ar taisnīguma principiem. “Dāvanu ekonomikā” notiek materiālo labumu apmaiņa pret tādu grūti izmērāmu un salīdzināmu lielumu kā statuss vai morāls gandarījums no palīdzēšanas. Iesaistītās puses un novērotāji vismaz aptuveni spēj novērtēt apmaiņas izdevīgumu iesaitītajām pusēm – tas ir, taisnīgumu. Arī barterā iesaistītās puses izvērtē apmaiņas izdevīgumu, taču tās rūpējas tikai katra par sevi, cenšoties panākt sev izdevīgu darījumu. Cilvēki, kurus saista labas attiecības, no vienpusēji izdevīgiem jeb netaisnīgiem darījumiem parasti atturas, ja vien abas puses nav tādam apzināti piekritušas. Šāds apzināti neizdevīgs darījums pēc būtības nozīmē dāvanas došanu vai saņemšanu, un vairs nav barters.

Līdzīgi ieraksti

  • Nav līdzīgu ierakstu

9 komentāru ierakstam uz “Pirms bartera bija dāvanu ekonomika”

  1. Līga teica:

    Paldies Tev, krietnais, daudz labu domu. Nemitīgi nāk prātā,ka vēl tepat nupat Latvijas laukos šī mentalitāte bija pavisam dzīva un vismaz vecākajā paaudzē nav atmirusi joprojām.

    Vien tik viena raize… mani, protams, ļoti uzrunā “Dod, Dieviņi, otram dot”, un tomēr – kā nodrošināties pret DOŠANAS NARCISISMU, kas tā vien lavās klāt? Kā ļauties došanai un ņemšanai tik brīvi kā ieelpai un izelpai visa mūža garumā?
    Viss, protams sākas no ģimenes, bet dažkārt nepavisam nenākas viegli, vai ne? Vēlreiz paldies Tev!

  2. egleskoks teica:

    Pēc būtības, tas došanas narcisisms ir nekas vairāk, kā vēlme uzlabot savu statusu. Nekas briesmīgs jau tas nav, it īpaši, ja salīdzina ar ņemšanas narcisismu, tā teikt :)
    Tā mentalitāte nekur nav zudusi un nezudīs, jo ir cilvēku dabas sastāvdaļa. Laukos sabiedriskā vide joprojām ir tuvāka dzīvošanai sākotnējās kopienās, pilsētā šī dabiskā sabiedriskā struktūra ir citādāka – tur viens cilvēks labi pazīst mazāk citu cilvēku, bet pavirši pazīst vairāk. No tā arī izriet, ka mainās ekonomiskās attiecības.
    Tas ir līdzīgi kā ar veikalu būšanu: apvidos, kur ir maz pircēju un vairums no tiem ir pastāvīgie, attieksme pret klientu ir labāka, tiem pat dod preces uz parāda. Taču tur, kur pircēju daudz, un vairums no tiem iepērkas pirmo un pēdējo reizi, klientu krāpšana ir parasta parādība – klienti viens otru nepazīst, un nav nozīmes, viens vairāk vai mazāk.

  3. Līga teica:

    redz, kad ņemšanas narcisismu izdevies atstāt pagātnē, sāk likties, ka viss jau atrisināts, bet pēkšņi pamani, ka nekā – tevī iekšā norisinās sīva tirgošanās – vai tik tu nupat nebiji par maz dāsna/par daudz dāsna…

    Bērnībā es dažkārt esot pārsteigusi vecākus ar nedabisku gatavību dalīties – tagad gribas ticēt, ka aiz tīra un pirmatnēja prieka, bet skaidrs, ka vecāki bija spiesti mani nedaudz ieregulēt reālās pasaules rāmjos :0) cenšos jau cenšos tagad atkal atbrīvot sevī to stihiju – un nu jau kopt apzināti… Statuss taču būtībā nāk no iekšienes – ja iekšā kaut kas pārakmeņojas, tad pārakmeņojas arī statuss :0)

  4. Vientiesis teica:

    ne dāvanas ne arī draudzīgas un ciešas attiecības nekur nav pazudušas ne pilsētā, ne arī laukos. mainījušies ir ekonomikas pamati, kas vairs nebalstās uz naturālo saimniecību un beznaudas preču apmaiņu. uz šādām attiecībām balstīta ekonomika ir neefektīva industriālas sabiedrības mērķu sasniegšanai. ja daudzmiljonu pilsētā nav iespējamas (un vai vispār tas ir vajadzīgs?) visaptverošas draudzīgas un ciešas saites starp visiem tās locekļiem, tad tas nevairo cilvēku atsvešinātību. domāju, ka gan laukos gan arī pilsētā vidējais cipars būs ļoti līdzīgs. atsvešinātības ilūzija pilsētās rodas lielās ļaužu koncentrācijas dēļ. jo lielāka koncentrācija, jo “svešo” vienmēr būs vairāk.

  5. egleskoks teica:

    Protams, ka tas viss nav pazudis. Vienkārši vēlējos vērst uzmanību uz ekonomikas pirmsākumu, sakni. Gandrīz visi apcerējumi par ekonomikas būtību sākas ar jēdzienu “barters”.
    No otras puses, tas arī apskaidro cilvēku izjūtas lielās apdzīvotās vietās.

  6. Vientiesis teica:

    Ļoti vispārīgi un primitīvi par doto tēmu:

    Sākotnēji nomadu sabiedrībās materiālās vērtības uzkrātas netika, mantības bija tik daudz, lai cilvēks to, vai pirmie domesticētie dzīvnieki, varētu aiznest no vienas apmešanās vietas līdz nākošajai. Iegūtie resursi tika taisnīgi sadalīti grupas locekļu starpā un patērēti, neveidojot uzkrājumus. Resursu apmaiņa ar citām grupām notika, taču tā nespēlēja būtisku lomu. Mainoties resursu bāzei (no vākšanas uz zemkopību) notika revolucionāras izmaiņas, pārejot no klejotāju dzīvessveida uz vietsēžu dzīvessveidu. Tad arī sākās resursu uzkrāšana, kam sekoja sabiedrības strūkturālās izmaiņas – hierarhijas veidošanās, specializācija, noslāņošanās. Neba nu nomadu sabiedrībā nepastāvēja hierarhija, taču tā balstījās uz zināšanām un prasmēm, bet vietsēžiem tas bija uzkrāto resursu daudzuma kritērijs (var apgalvot, ka tas arī ir atkarīgs no zināšanām un prasmēm). Turklāt iegūtie resursi vairs netika taisnīgi sadalīti grupas locekļu starpā. Attiecīgi pielietojot uzkrātos resursus, iespējams palielināt savu nozīmību grupā, varu un kontroli, kas savukārt ļauj vieglāk iegūt vēl vairāk resursus. Toreiz un arī tagad daudziem tas šķiet vilinoši un strādā kā motivācija varas-resursu eskalācijai. Kamēr resursu ieguve kalpo pašpatēriņam, par ekonomiku plašākā izpratnē runāt nevar. Ekonomikas fiziskais pamats ir resursu ieguve un apmaiņa. Bet tās dzinējspēks ir resursu īpašnieku personīgās vēlmes. No cilvēcisko attiecību aspekta skatoties, manuprāt, nav izšķirošas nozīmes veidam kā tiek iegūti vai apmainīti (dāvana, barters, prece-nauda, nauda-pakalpojums, nauda-pateicība, utt.) resursi, bet svarīgs ir to pielietojums – mērķis.

    Protams, ka ir patīkami atrasties barošanās piramīdas augšgalā. Kā vēsta kāds pētījums (avotu diemžēl nosaukt nevaru), tad apmierinātība ar dzīvi pieaug proporcionāli ienākumu pieaugumam, taču līdz 75000 USD gadā. Pēc tam apmierinātības pieaugums attiecībā pret ienākumu pieaugumu samazinās. Taču tas attiecas uz statistiski vidējo aptaujāto. Kā zināms, tad 20% no pasaules populācijas pieder 80% no visiem resursiem (Pareto princips). Tas attiecas arī uz uzņēmumiem – 20% saražo 80% no planētas IKP. Un šie 20% negrasās apstāties. Netrūkst arī gribētāju no 80% grupas, kas cenšas iekļūt augstākajā līgā. Turklāt mūsdienu ideoloģija sludina, ka tas ir labi, pareizi, adekvāti un apsveicami.

    Un beigās daži retoriski jautājumi: Cik daudz USD ekvivalenta vajag šiem ļaudīm, lai nostrādātu stopkrāns? Tīri teorētiski, vai sasniedzot šī procesa galīgo mērķi – 100% vara un kontrole, laimīgajam indivīdām iestāsies nirvāna? Vai Mārtina Īdena komplekss?

    Par dzīvi lielās un mazās grupās: tas, ko lauku rajonos sekmē mazais apdzīvotības blīvums, pilsētās aizstāj mākslīgi veidotas kopienas. Piem., Lielbritānijā ir populāras pilsētas rajona, kvartāla, ielas komūnas, kas veic sociālas un citas funkcijas. Mums ir pieejami interešu klubi, sekcijas un biedrības. Gan fiziskas, gan virtuālas. Daudzi apgalvos, ka mobilie sakari un internets kropļo saskarsmi un ir cilvēciskās komunikācijas surogāts. Taču tā šodien ir realitāte un pavisam drīz tā būs absolūta norma.

    Galu galā cilvēciskās attiecības nebalstās uz ekonomiku, jo apmierina pavisam citas vajadzības. Taču tā var tās sabojāt. Ir teiciens: ja negribi sabojāt draudzību, tad neaizdod draugam naudu vai neuzsāc ar viņu biznesu.

  7. barters2 teica:

    mēs te pārgudri spriežam par BARTERA nepieciešamību ,bet nekā nedaram.Mūsu senčiem darbojās sistēma -samaksa graudā,ko mēs esam aizmirsuši.Tajā pašā laikā pasaulē ir jau tūkstošiem BARTERA klubu,ŅEMAM NO VIŅIEM PIEMĒRU.ES PAŅĒMU BALTU PAPĪRA LAPU UN SADALĪJU UZ PUSĒM-VIENĀ PUSĒ IR PIEDĀVĀJUMS, OTRĀ PUSĒ PIEPRASĪJUMS GAN MANĒJAIS,GAN APKĀRTĒJO CILVĒKU UN LIETAS NOTIEK BEZ LIELAS FILOZOFIJAS.JA GRIBI VARI PIEDALĪTIES,VAI TAISĪT SAVU SARAKSTU

  8. egleskoks teica:

    Tur jau ir tā problēma, ka jātaisa saraksts. Ja senāk tādu maināmo preču bija apmēram daži desmiti, tad mūsdienās tādu ir tūkstošiem. Sekojoši, ir arī daudz grūtāk atrast abpusēji apmierinošus piedāvājumus, pat ar lielas datu bāzes palīdzību.
    Nauda kā izgudrojums ir ļoti racionāls, varētu pat teikt, ģeniāls. Nauda ļauj iztikt bez variantu piemeklēšanas barterā, jo kalpo kā trešā, pastarpinātā prece, caur kuru notiek visi darījumi. Vēl vairāk, naudai pat nav jābūt precei.

    Skaties kā gribi, bez “filozofijas” neiztikt. Kaut vai tāpēc, lai lai vispirms izdomātu, un tikai pēc tam darītu. Piemēram, par spīti tam, ka bartera ideja ir plaši pazīstama, bartera darījumu skaits ir visai neliels. Acīmredzot, tas nav visai ērts apmaiņas veids. Tāpēc diez vai vajadzētu censties bartera virzienā darboties, cerot uz lieliem panākumiem.

    Kaut gan, no otras puses, nekad nevar zināt. Var iemest acis http://bartertoday.eu/, man šķiet, tas ir Germana Sterligova idejas iemiesojums. Ideja bija par starptautisko bartera biržu, kurā biržas organizatori pilda naudas informatīvo lomu. Naudas vajag apmēram 10 reizes mazāk kā parastos pirkšanas-pardošanas darījumos.

  9. egleskoks teica:

    “Ekonomikas fiziskais pamats ir resursu ieguve un apmaiņa”.

    Tieši tā, un cilvēku sugas izdzīvošanas pamatā ir tieši šis pats princips. No kurienes secinājums: ekonomika nav cilvēka izdomājums, bet dabas principa izpausme cilvēku sabiedrībā. Cilvēcisko attiecību pamats ir cilvēka bioloģiskā daba, kura savukārt tāda ir tāpēc, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, kuram ar citiem saviem laikabiedriem ir jāsadarbojas, apmainoties ar resursiem un sadarbojoties to ieguvē. Lai šis process varētu noritēt daudzmaz efektīvi, ir jābūt dažādiem kontroles mehānismiem, kas sadarbību dara efektīvu.
    Skaidrs, kāpēc draugiem nevajag aizdot naudu: jo nauda, būdama precīzi uzskaitāma, veicina attiecības ar stingo uzskaiti, kas ir pretējas draudzīgajām, bezuzskaites attiecībām jab dāvināšanas attiecībām.

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija