…

Tieši tā, un cilvēku sugas izdzīvošanas pamatā ir tieši šis pats princips. No kurienes secinājums: ekonomika nav cilvēka izdomājums, bet dabas principa izpausme cilvēku sabiedrībā. Cilvēcisko attiecību pamats ir cilvēka bioloģiskā daba, kura savukārt tāda ir tāpēc, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, kuram ar citiem saviem laikabiedriem ir jāsadarbojas, apmainoties ar resursiem un sadarbojoties to ieguvē. Lai šis process varētu noritēt daudzmaz efektīvi, ir jābūt dažādiem kontroles mehānismiem, kas sadarbību dara efektīvu.
Skaidrs, kāpēc draugiem nevajag aizdot naudu: jo nauda, būdama precīzi uzskaitāma, veicina attiecības ar stingo uzskaiti, kas ir pretējas draudzīgajām, bezuzskaites attiecībām jab dāvināšanas attiecībām.

Skaties kā gribi, bez “filozofijas” neiztikt. Kaut vai tāpēc, lai lai vispirms izdomātu, un tikai pēc tam darītu. Piemēram, par spīti tam, ka bartera ideja ir plaši pazīstama, bartera darījumu skaits ir visai neliels. Acīmredzot, tas nav visai ērts apmaiņas veids. Tāpēc diez vai vajadzētu censties bartera virzienā darboties, cerot uz lieliem panākumiem.

Kaut gan, no otras puses, nekad nevar zināt. Var iemest acis http://bartertoday.eu/, man šķiet, tas ir Germana Sterligova idejas iemiesojums. Ideja bija par starptautisko bartera biržu, kurā biržas organizatori pilda naudas informatīvo lomu. Naudas vajag apmēram 10 reizes mazāk kā parastos pirkšanas-pardošanas darījumos.

Sākotnēji nomadu sabiedrībās materiālās vērtības uzkrātas netika, mantības bija tik daudz, lai cilvēks to, vai pirmie domesticētie dzīvnieki, varētu aiznest no vienas apmešanās vietas līdz nākošajai. Iegūtie resursi tika taisnīgi sadalīti grupas locekļu starpā un patērēti, neveidojot uzkrājumus. Resursu apmaiņa ar citām grupām notika, taču tā nespēlēja būtisku lomu. Mainoties resursu bāzei (no vākšanas uz zemkopību) notika revolucionāras izmaiņas, pārejot no klejotāju dzīvessveida uz vietsēžu dzīvessveidu. Tad arī sākās resursu uzkrāšana, kam sekoja sabiedrības strūkturālās izmaiņas – hierarhijas veidošanās, specializācija, noslāņošanās. Neba nu nomadu sabiedrībā nepastāvēja hierarhija, taču tā balstījās uz zināšanām un prasmēm, bet vietsēžiem tas bija uzkrāto resursu daudzuma kritērijs (var apgalvot, ka tas arī ir atkarīgs no zināšanām un prasmēm). Turklāt iegūtie resursi vairs netika taisnīgi sadalīti grupas locekļu starpā. Attiecīgi pielietojot uzkrātos resursus, iespējams palielināt savu nozīmību grupā, varu un kontroli, kas savukārt ļauj vieglāk iegūt vēl vairāk resursus. Toreiz un arī tagad daudziem tas šķiet vilinoši un strādā kā motivācija varas-resursu eskalācijai. Kamēr resursu ieguve kalpo pašpatēriņam, par ekonomiku plašākā izpratnē runāt nevar. Ekonomikas fiziskais pamats ir resursu ieguve un apmaiņa. Bet tās dzinējspēks ir resursu īpašnieku personīgās vēlmes. No cilvēcisko attiecību aspekta skatoties, manuprāt, nav izšķirošas nozīmes veidam kā tiek iegūti vai apmainīti (dāvana, barters, prece-nauda, nauda-pakalpojums, nauda-pateicība, utt.) resursi, bet svarīgs ir to pielietojums – mērķis.

Protams, ka ir patīkami atrasties barošanās piramīdas augšgalā. Kā vēsta kāds pētījums (avotu diemžēl nosaukt nevaru), tad apmierinātība ar dzīvi pieaug proporcionāli ienākumu pieaugumam, taču līdz 75000 USD gadā. Pēc tam apmierinātības pieaugums attiecībā pret ienākumu pieaugumu samazinās. Taču tas attiecas uz statistiski vidējo aptaujāto. Kā zināms, tad 20% no pasaules populācijas pieder 80% no visiem resursiem (Pareto princips). Tas attiecas arī uz uzņēmumiem – 20% saražo 80% no planētas IKP. Un šie 20% negrasās apstāties. Netrūkst arī gribētāju no 80% grupas, kas cenšas iekļūt augstākajā līgā. Turklāt mūsdienu ideoloģija sludina, ka tas ir labi, pareizi, adekvāti un apsveicami.

Un beigās daži retoriski jautājumi: Cik daudz USD ekvivalenta vajag šiem ļaudīm, lai nostrādātu stopkrāns? Tīri teorētiski, vai sasniedzot šī procesa galīgo mērķi – 100% vara un kontrole, laimīgajam indivīdām iestāsies nirvāna? Vai Mārtina Īdena komplekss?

Par dzīvi lielās un mazās grupās: tas, ko lauku rajonos sekmē mazais apdzīvotības blīvums, pilsētās aizstāj mākslīgi veidotas kopienas. Piem., Lielbritānijā ir populāras pilsētas rajona, kvartāla, ielas komūnas, kas veic sociālas un citas funkcijas. Mums ir pieejami interešu klubi, sekcijas un biedrības. Gan fiziskas, gan virtuālas. Daudzi apgalvos, ka mobilie sakari un internets kropļo saskarsmi un ir cilvēciskās komunikācijas surogāts. Taču tā šodien ir realitāte un pavisam drīz tā būs absolūta norma.

Galu galā cilvēciskās attiecības nebalstās uz ekonomiku, jo apmierina pavisam citas vajadzības. Taču tā var tās sabojāt. Ir teiciens: ja negribi sabojāt draudzību, tad neaizdod draugam naudu vai neuzsāc ar viņu biznesu.

Bērnībā es dažkārt esot pārsteigusi vecākus ar nedabisku gatavību dalīties – tagad gribas ticēt, ka aiz tīra un pirmatnēja prieka, bet skaidrs, ka vecāki bija spiesti mani nedaudz ieregulēt reālās pasaules rāmjos :0) cenšos jau cenšos tagad atkal atbrīvot sevī to stihiju – un nu jau kopt apzināti… Statuss taču būtībā nāk no iekšienes – ja iekšā kaut kas pārakmeņojas, tad pārakmeņojas arī statuss :0)

Vien tik viena raize… mani, protams, ļoti uzrunā “Dod, Dieviņi, otram dot”, un tomēr – kā nodrošināties pret DOŠANAS NARCISISMU, kas tā vien lavās klāt? Kā ļauties došanai un ņemšanai tik brīvi kā ieelpai un izelpai visa mūža garumā?
Viss, protams sākas no ģimenes, bet dažkārt nepavisam nenākas viegli, vai ne? Vēlreiz paldies Tev!