…

“Policijas vardarbība”, “kāds ir piekauts” un sistemātiskas režīma represijas – tas ir mušas un ziloņa salīdzinājums. Bet lai nodrošinātu mierīgus apstākļus, kuros “notiktu sociāls progress”, pēc iespējas ātrāk ir jālikvidē paša konflikta sakne. “Maigs spiediens ekonomisku burkānu veidā” ir izmēģināts vairākkārtīgi un dažādās vēsturiskajās situācijās. Kaut kā īsti labi nedarbojas. No vienas puses režīms ir spiests palielināt spiedienu pret tautu, lai noturētu varu, no otras puses ekonomisko sankciju galvenie cietēji ir parastie ļautiņi, nevis elite. Tas arī viss.

Jebkuras pārmaiņas, kuru rezultātā īsā laika periodā vara maina īpašnieku, ir iespēja “dažāda veida oportūnistiem un neliešiem” – tā ir vispārizplatīta prakse un to var novērot arī tepat LV. Nemaz nav vajadzīgs pilsoņu karš vai revolūcija. (Citējot kādu franču filozofu – revolūcijas izplāno utopisti, realizē fanātiķi, bet augļus plūc nelieši.)

Par to, ka Ēģiptē un citās reģiona valstīs notika vai notiek līdzīgi procesi un to iniciators ir paši valsts iedzīvotāji, šaubu nav. Bet spekulācijas par Lībiju nerimst, jo tur, redz, ir iejaukušies Rietumi. Kamēr Sīrijā notiekošās demonstrācijas apšauj valdības karaspēks, tikmēr viss ir kārtībā. Piemēram, ja NATO uzsāks kādas aktivitātes, tā demonstranti tiks nodēvēti par CIP aģentiem un provokatoriem.

Protams, Rietumu ieinteresētību notiekošajā noliegt nevar un kāds jau gūs un kādus labumus no Kadafi gāšanas.

Par to pašu Ulmani – varbūt viņu arī vajadzēja gāzt. Taču tas nenozīmē, ka valsts iedzīvotāji jutās laimīgi, tiekot iekļauti PSRS. Toties pēckara laikā mēs varam vērot pakāpenisku režīma mīkstināšanos, retāku represiju pielietošanu un pat iespēju veidot savu biznesu bez nodokļu sloga, ja vien cilvēki ražoja reālas vērtības (tā pati tulpju audzēšana, dravošana, kāpostu audzēšana, ogu lasīšana utt.)

Lai notiktu sociāls progress kaut kādā taisnīguma virzienā, nepieciešami mierīgi apstākļi. Karš cilvēkus radikalizē, spiež pieņemt ātrus un tāpēc bieži vien nevajadzīgi stingrus lēmumus, dod iespējas dažāda veida oportūnistiem un neliešiem. Ja kāds tiešām gribētu palīdzēt lībiešiem dzīvot labāk, tad tas būtu maigs spiediens ekonomisku burkānu veidā apvienojumā ar izglītošanu un tamlīdzīgi, nevis pasludinot Kadafi par vienīgo ļaunuma sakni, kas iznīcināma bez diskusijām.

Ja jau Pauls Stelps apelē pie likuma, tad ir jautājums – vai pats Kadafi varu ieguva likumīgā veidā? Saukdams lībiešu dumpiniekus par kriminālnoziedzniekiem, kā tad viņš definētu armijas virsnieku veikto valsts apvērsumu un varas sagrābšanu? Ja palasa pārējos rakstus, tad rodas iespaids, ka tā nav Lībija, bet Norvēģija. Bet iedomāsimies, kas notiktu, ja Norvēģijā politisko opozīciju un demonstrantus sāktu ieslodzīt cietumos.

Bet runājot par Ulmani, arī viņu vajadzēja gāzt. Viņam piedēvētais Latvijas tautsaimniecības uzplaukums ir tāds pats mīts kā Kalvīša sarūpētie treknie gadi – tas, ka pēc 30.-to gadu vispasaules finašu krīzes ekonomika sāka atveseļoties, nebūt nebija G.U. nopelns. Arī Ulmanis bija noorganizējis sili (valsts banka, kurā varēja aizņemties un aizņēmumu garantēja valsts, lasi G.U., – tātad uz neatdošanu), pie kuras uz valsts budžeta rēķina barojās viņa draudziņi. Arī viņš apspieda politisko opozīciju un viedokļu plurālismu. Lai noturētos pie varas, Ulmanis pat bija gatavs koķetēt ar PSRS un no valsts budžeta dāsni ziedot komunistiskajai partijai. Latvijas valstij viskritiskākajā brīdī viņš pieņema, manuprāt, ne to labāko lēmumu, kas bija pretējs daudzu citu viedoklim. Ja šis režīms, salīdzinājumā ar visādiem sarkanbrūnajiem režīmiem Krievijā, Vācijā un citur, nebija tik asiņains, tad tas nenozīmē, ka tas bija kaut kas labs. Režīms ir attaisnojams tikai tad, ja tā ir vienīgā izeja no krīzes (piem., Senajā Romā senāts ārkārtas situācijās kādam vai vairākiem uz laiku piešķira diktatora pilnvaras), bet tas nedrīkst būt pašmērķis.

Ievērojama Lībijas iedzīvotāju daļa, par spīti tam, ka dzīvo “daudzmaz normāli” (salīdzinot ar ko?), ir pateikusi, ka Kadafi nav foršs vecis. Lībieši paši ir izvēlējušies gāzt diktatoru. Tas ir acīmredzams fakts. Bumbas nav demokrātijas eksports, bet atbalsts Lībijas pilsoņu cīņai pret režīmu. Ko lībieši darīs ar izcīnītajām tiesībām (ja izcīnīs) – tā ir viņu darīšana.

http://www.philos.lv/Kadafi_Virs_un_likums.html
http://www.philos.lv/Kucinskis_Libija.html
http://www.philos.lv/Libija_stih_trad.html

Ja lībieši dzīvo daudzmaz normāli, kāpēc šo viņu dzīvi traucēt? Un ne jau ar “nepareizām idejām”, bet naturālu vardarbību, lai kā tā arī nebūtu motivēta. Ar bumbām demokrātiju neieviesīsi, kaut vai tikai tāpēc, ka demokrātijas ideja nozīmē daudzu dzīves pamatuzskatu pārvērtēšanu. Tas notiek lēni, process mērāms paaudzēs. Maksimums, ko šāda karadarbība panāks, ir viena diktatora nomaiņa ar citu, parasti niknāku. Nedomāju, ka lībieši par to būs pateicīgi, it sevišķi, ja pa ceļam drupās pārvērtīs pāris pilsētas.
Visi diktatori nav vienādi. Piemāram, gan Staļins, gan Ulmanis pirmskara Latvijā bija diktatori, pēc būtības. Režīmi ļoti atšķirīgi.

Un, protams, sižeta beigās vēl vajadzēja pakratīt pirkstu visiem, kas domā savādāk.

http://www.youtube.com/watch?v=PfbfFetIgCQ&feature=related