Egleskoka emuārs

Pēdējā laikā arvien biežāk pavīd visai jokaini rakstiņi par dažādu ikdienišķu parādību ietērpšanu terorisma bubuļa krāsās. Pats dīvainākais ir tas, ka šie notikumi risinās Apvienotajā Karalistē, kas jau izsenis bijusi izslavēta ar racionālās un loģiskās domāšanas tradīcijām. Gandrīz katrs taču zin Agatas Kristi kriminālromānus un to ekranizāciju ar Erkilu Puaro kā galveno varoni, tāpat kā Artūra Konana-Doila nemirstīgo Šerloku Holmsu. Šie romānu varoņi kļuva slaveni ar sava prāta spēku, loģiku un analīzi.

Pēdējā laikā ar racionāli domājošajiem angļiem notiek kaut kas nelāgs. Savā ziņā tas atgādina PSRS trīsdesmito gadu spiegu, sabotieru un kontrrevolucionāru medības, kurās nebija praktiski neviena par reāliem nodevības aktiem notiesāta cilvēka, visas apsūdzības bija savā dziļākajā būtībā neloģiskas, nosūdzētāju un izmeklētāju dažādu savtīgu motīvu vadītas.

Piemēram, cilvēks vakarā iet ar lukturi gar Volgu. Kāds to redz un raksta sūdzību, ka redz, kaimiņš signalizē ienaidnieka zemūdenēm. Ko signalizē, un vai vispār tur zemūdenes var būt, tāds jautājums netiek apskatīts. “Attiecīgie orgāni” cilvēku arestē, spīdzina, un izspiež atzīšanos. Paši spīdzinātāji tic vai izliekas ticam, ka Volgā tiešām varēja būt zemūdene; vai arī viņiem gluži vienkārši ir vienalga, vienkārši jāizpilda valsts nodevēju ķeršanas plāns, vai arī vienkārši patīk sist cilvēkus.

Patiesais iemesls, protams, bija cits, ļoti racionāls – padomju valstij vajadzēja cilvēkus vergu darbam dažādiem valsts industrializācijas projektiem, diezgan lielā daudzumā. Vienlaikus vajadzēja stiprināt valsts varu, ar savu nežēlīgi rīcību cilvēkus apdullinot un atņemot tiem pretošanās spēju: protams, ka pirmie nometnēs nokļūs kaimiņu apskaustie, kas kaut kādā ziņā ir citādi – bagāti, prasmīgi, vai varbūt smuki un asprātīgi. Tauta zaudē līderus un pārvēršas viegli vadāmu lopiņu masā.

Abstraktais kodols, tā teikt, šīm darbībām ir sekojošs:
1. Nosaukt izdomātu problēmu (valstī darbojas sabotieri, teroristi grib uzbrukt, raganas piebur slimības un sliktu laiku);
2. Norādīt vainīgos, radot tautai notiekošā ticamību. Var ar vardarbību piespiest atzīties (PSRS, Hitlera Vācija, viduslaiku inkvizīcija) vai pārraidīt reālu vai izdomātu atzīšanos masu informācijas līdzekļos (PSRS un Hitlera Vācijas avīzes un radio, Osamas Bin Ladena “dokumentālie” ieraksti).
3. Tauta mobilizējas cīņai pret iedomāto bubuli, un visumā zaudē spējas spriest racionāli, un samērā akli pakļaujas autoritātei.
4. Tautas pakļaušanās tiek izmantota varas interesēs, bieži vien visai nelietīgi. Mērķis ir parastie bioloģiskie iemesli – vara un resursu pārdale par labu varai.

Kā pakļaušanas līdzeklis, šāds paņēmiens ir īstenojams ar mazākiem resursiem nekā vienkārša fiziska apspiešana, un ļauj pārvaldīt vairuma cilvēku prātus.

Izskatās, ka kaut kas līdzīgs tiek uzsākts Apvienotajā karalistē. Šoreiz bubulis nav ne raganas, ne komunisti, bet teroristi, kuri nav obligāti melnīgsnēji islāmticīgie ar Korānu padusē, bet savējie, kuri uzvedas neparasti. Vēsture atkārtojas – atkal, tāpat kā toreiz PSRS, tie ir “nodevēji”, kuri atšķiras no citiem. Un tā ir valdības apmaksāta reklāma! Paskatieties un novērtējiet paši.

Teroristi norēķinās skaidrā naudā, teroristi slēpjas aiz aizkariem, teroristi nerunā ar kaimiņiem, teroristi nelieto kredītkartes. Bāc, varbūt es arī esmu terorists?! Vēl par to pašu var palasīt šeit un šeit.

Diemžēl, ar laiku, arī tie cilvēki, kuriem jāseko līdzi likumu izpildei, kļūst iracionāli. Tas sākas kā kompromiss ar augstākstāvošajiem, kas pieprasa pavēļu bezierunu pakļaušanos, vai kā sava dienesta stāvokļa izmantošana sava svarīguma stiprināšanai. Sākumā varas cilvēks konstruē sev racionālus attaisnojumus, melojot sev, taču ar laiku šiem meliem pats notic un pierod pie tā, ka “mans vārds ir likums”. Varas īstenotāja apziņā rodas iracionāla nobīde, kas ļauj traktēt jebkuru pakļaujamā rīcību kā uzbrukumu savai autoritātei jeb hierarhiskajam stāvoklim – sākotnēji racionāla likuma definētas attiecības pārvēršas dzīvnieciskotās attiecībās, cīņā par varu, kur varas orgāna rīcību nosaka nevis samērā strikti noteiktas pazīmes, bet subjektīvas sajūtas.

Klasisks piemērs ir šis gadījums, kur cilvēkam lidostas drošībnieki lika noslēpt krekla uzrakstu ar devīzi “Brīvību vai nāvi”, motivējot ar to, ka šāds uzraksts varētu veicināt terorismu.

Vienlaikus masu informācijas līdzekļos pieaug kampaņa par “naidīgu runu” aizliegšanu internetā. Piemēram, tas pats Vīzentāla centrs ziņo, ka pagājušajā gadā par 20% pieaudzis “naidīgu runu” (“hate speech”) daudzums sociālajos tīklos. Te protams, man ir divi jautājumi: par cik pieaudzis sociālo tīklu lietotāju daudzums, un kāda ir pasaules ekonomiskās krīzes ietekme? Jo neapmierināti cilvēki savu neapmierinātību pauž arī internetā, bieži vien uzbrūkošā un aizvainojošā formā (par to katrs lasītājs var pārliecināties delfi.lv ziņu komentāros, kur inde līst aumaļām).

Vai internetu vajag cenzēt? Domāju, ka nē. Vienmēr būs ar kaut ko neapmierināti cilvēki un vienkārši idioti, kuriem ir vajadzīgs kādu aizvainot vai piedāvāt vienkāršus, bet nepareizus risinājumus dažādām problēmām. Lai jau viņi izsakās, un nolaiž tvaiku. Kas runā, tas nedara. Un ja arī dara, uz kopējā fona tas nav jūtams.

Starp citu, minētajā rakstā Vīzentāla centrs min veselu rindu ar “naida pilnām interneta adresēm”, tiesa, tikai nosaucot vārdus, bez klikšķināmiem linkiem. Te nu varam nedaudz paspēlēties ar interpretāciju, lai ilustrētu tās dabu.

Ja mēs tā nedaudz piemiegtu acis, un nedaudz atmestu loģisko domāšanu,  Vīzentāla centram te diezgan viegli varētu piesiet “fundamentāliskā islama propogandu”, jo, kaut arī netieši, tādu adrešu nosaukumi tomēr ir minēti. Domu gājiens te ir līdzīgs skandālam, kas Latvijā izcēlās pirms dažiem gadiem, ierosinot krimināllietu par pliku puisēnu Operas reklāmas afišā.

No otras puses, cenšoties būt loģiski un racionāli, starp naida izplatītājiem ir pieminēta arī “Society for the defeat of Islam” jeb “Islama sakāves biedrība”, tāpēc Vīzentāla centram vienpusību pārmest nevar.

Ja mēs atdodamies paranojas vilinājumam, tad šādas biedrības pieminēšana ir viltīgs gājiens, lai noslēptu savus patiesos nolūkus. Kādus, grūti pateikt, taču tie noteikti ir viltīgi un nelietīgi.

Noslēgumā atļaušos izteikt secinājumu: tikai prāta gaisma un spēja sakarīgi domāt mūs var pasargāt no daudzām muļķībām. Centīsimies noskaidrot faktus un nesteigties ar secinājumiem, jo sevišķi, ja mūs aicina kādu apkarot, nosūdzēt vai pat tikai ienīst. Pārsteidzīgi secinājumi ir prāta slinkums un nedisciplinētība, ko bieži vien vara cenšas ieviest pakļautajos.