Kopumā cenas noteikšana mākslas darbam ir slidens temats. Tas nav zelts, vērtspaīri, šokolādes sieriņš vai degviela.
Katrs pircējs, interpretējot mākslas objektu pēc savas vērtību skalas, kaut vai “patīk-nepatīk”, piešķir tam savu jēgu un arī vērtību. Tas arī nosaka pircēja vēlmes iegādāties šo darbu “intensitāti”. Tam var pretnostatīt mākslinieka vērtējumu. Ja abu vērtējums naudiskā izteiksmē sakrīt, tad darījums var notikt. Brīvā tirgus regulācija.

Attiecīgo jomu pārzinošie pārdevēji un pircēji ir informēti par vidējām cenām, ņemot vērā autoru (zīmolu), darba formātu, tehniku u.c. faktorus. Nezinātāji vai jaunienācēji šajā tirgū, piem., mākslas studenti, vēl tikai mācās gan gleznot, gan arī noteikt cenu. Mācās arī publika, kas gribētu šos darbus pirkt.

Tā kā studentus nevar uzskatīt par pastāvīgiem un profesionāliem mākslas tirgus dalībniekiem, un liela daļa no viņiem par tādiem arī nekad nekļūs, tad viņu dalība šādā tirdziņā drīzāk ir izklaide, eksperiments, iespēja eksponēt savus darbus plašākai publikai, utml., nevis naudas pelnīšana.

Un kāpēc lai nenosauktu sev tīkamu cenu? Ja nu kāds tomēr nopērk? Likt mazāku cenu – publika vēl padomās, ka tas ir sliktāks par kolēģu darbiem, jo tiem taču ir augstāka cena. Vai arī kolēģi padomās, kas es sevi vērtēju zemāk, nekā viņus. Arī ģildes nerakstītie likumi uzturēt noteikta cenu līmeni un iztikt bez savstarpēja cenu kara, u.c apsvērumi.
Galu galā, pastāv iespēja, ka šādā tirdziņā iegādāts darbs kļūs par kādreiz nākotnē slavena autora jaunības ražojumu un tā tirgus vērtība būs milzīga. Iespēja neliela, bet šāda cerība automātiski palielina darba vērtību gan pircēja, gan arī paša mākslinieka acīs.

Konkrētos darbus un to cenas redzējis neesmu, tāpēc man nav sava viedokļa par to, cik katrs no tiem ir labs un cik adekvāta ir attiecīgā darba cena. Bet Tavs vērtējums – 20-30 lati par darbu – eļļas gleznai tās ir tikai materiālu izmaksas.
Par izejmateriālu cenām negribu pat diskutēt, tas ir tikai mēģinājums atkal atklāt Ameriku. Mākslinieki nav idioti, viņi jau sen ir meklējuši un arī atraduši gan risinājumus, gan alternatīvas.

Piemērs ar Vintera gleznas sākuma cenu izsolē nav veiksmīgs jo, tas ir viens gadījums, sākuma cena var daudzkārt atšķirties no pārdošanas cenas, nav zināms, cik izmisīgi īpašnieks vēlējās pārdot šo darbu un kādi bija viņa motīvi un nav zināms, kas bija potenciālie pircēji un viņu apsvērumi un mērķi.
Gluži tāpat kā Tava nevēlēšanās pirkt dabus tirdziņā vēl nenozīmē, ka tādas nebija vispār.

Jābeidz mans blablabla, suns atkal grib ēst.

Ar cieņu
Dž.K.A.Jr.

Jā, haļava ir abpusēja parādība, piekrītu. Taču atšķirībā no santehnikas, mākslu ir grūti objektīvi novērtēt, un konkurence ir mazāka.

Nobeigumam vēl viens jautājums: kādēļ jāpiedalās izstādē, kuras mērķis ir pārdošana (tāpēc jau tas saucas tirdziņš), ja nav vēlmes pārdot? Ir iepriekš zināms, ka mākslas sapratēju tur pārāk daudz nebūs. Sanāk kaut kāda nesakarība: pārdodu, bet negribu to darīt.

Spēles noteikumi ir zināmi un pastāv izvēles iespējas – pērc tos ābolus pa 0,50 L,s brauc pie ražotāja, vai arī audzē pats.
Cenu politiku veido paši tirgus dalībnieki, atkarībā no savām ilgtermiņa vai īstermiņa stratēģijām. Dabiskā atlase savukārt padara pārējo. Ir mākslinieki, kuru darbus pērk pa milzu summām, ir tādi, kurus nepirks nekad, neviens un ne par kādu naudu. Un ne vienmēr tāpēc, ka pirmie ir objektīvi labāki, bet otrie ir mēsli.
Tas mūs ved pie vēl viena aspekta – ja jau mākslas darba naudiskā vērtība ir tik nepatstāvīgs lielums, tad kā novērtēt savējo? Vienkārši – cik ļoti es to gribu pārdot. Jo lielāka būs vēlme, jo proporcionāli mazāka būs cena un otrādi. Ja man šis darbs ir vērtīgs, bet iegūstamie līdzekļi manai labklājībai būtisku nespēlē, tad maksā ragā, ja ne, es pats labrāt šo darbu paturēšu.

Jābeidz diskusija un jāpaskatās, citēju JuriM: slavenu prostitūtu, izrādi, tobiš filmu.