Egleskoka emuārs

Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam par teroristiem, kas savus spridzekļus slēpuši ja ne taisnajā zarnā, tad vismaz apakšbiksēs, un tāpēc labskanības un vienkārši jautrības labad sauksim tos par anālajiem teroristiem. Taču vēl daudz jautrāka ir ASV un Eiropas valstu reakcija uz šo klaunu priekšnesumiem ar ne mazāk dīvainiem gājieniem.

Tātad, nedaudz iz vēstures.

2009. gada 27. augusts, Saūda Arābija. Kāds jauns cilvēks piezvana Saūda Arābijas drošības dienesta vadītājam, princim Muhamedam bin Najefam, un piesakās uz vizīti, lai izlūgtos grēku piedošanu par terorismu (saite, vēl saite, un vēl). Tur ir tāda prakse, nopietnas lietas kārtot personiskā sarunā, nevis ar birokrātisku saraksti. Princis viņu arī pieņem, un pēc neilgas sarunas, atrazdamies mazāk kā metra attālumā no prinča, šis cilvēks izraisa sprādzienu, kurā pats iet bojā. Princis iegūst nelielus savainojumus, pēc divu pirkstu pārsiešanas slimnīcā viņš tai pašā dienā atgriežas mājās. Terorists savu bumbu bija paslēpis taisnajā zarnā, tāpēc bumba drošības pārbaudē netika atrasta. Kaut arī tas bija apmēram puskilograms sprāgstvielu, ar šo daudzumu tomēr nepietika, lai sasniegtu ko vairāk par paša saraustīšanu gabalos.
2009. gada 26. decembris. 23 gadus vecais Nigērijas pilsonis Umars Faruks Abdulmutalabs ceļo ar lidmašīnu no Amsterdamas uz Detroitu(Saites no preses: te, te). Neilgi pirms nolaišanās viņš ieiet tualetē, pēc 20 minūtēm iziet ārā, apsēžas vietā, apsedzas ar segu, jo jūtoties slikti. Pēc kāda brītiņa no viņa puses atskan neliels troksnis, paceļas dūmi un liesmas. Daži pasažieri metas virsū viņam, apkalpe nodzēš uguni. Faruks ar plašiem apdegumiem tiek sagūstīts un nogādāts slimnīcā. Kā pēc tam apgalvo Rietumu laikraksti, sprāgstvielas viņam bijušas iešūtas apakšbiksēs (skat. attēlu no abcnews.com)

Terorista apenes ar sprāgstvielu

Rietumvalstu rīcība pēc decembra “terora akta mēģinājuma” ir šausmīgi noteikta, precīza un ātra. Ja atmetam ironiju, tad īstenībā tā ir klaunu bara atbilde klaunam-teroristam. Kāpēc, tiks paskaidrots nedaudz zemāk.

Pirmais pasākums: pastiprināt ceļotāju kontroli, kuri dodas uz ASV. Tagad visus caurlūkos, vai tikai viņu apenēs nav kāds lieks puskilograms ar “nenoskaidrotas izcelsmes vielu”. Varu jau iepriekš pateikt, ka vismaz trešajai daļai ceļotāju tur būs dažādi pamperu tipa izstrādājumi urīna un fekāliju nesaturēšanas gadījumiem, sevišķi tiem, kam pāri 60 gadiem. Tad ko, ņemsim ķīmiskās analīzes katram pamperam? Šādos gadījumos daudz efektīvāki būtu suņi, kas sprāgstvielas uzostu.

Otrais pasākums: aizliegums pasažieriem apmeklēt tualeti stundu pirms nolaišanās. Viens no idiotiskākajiem aizliegumiem, der tikai drošības ilūzijas radīšanai tiem, kas pilnīgi nedomā ar savu galvu. Ja tik ļoti vajag spridzināties, to var izdarīt arī tūlīt pēc pacelšanās, tāpat visi ies bojā, ja lidmašīna nogāzīsies.

Trešais pasākums: aizliegums pieskarties rokas bagāžai lidojuma laikā, nekādas kompju lietošanas un “klēpja piesegšanas”. Tikpat idiotisks pasākums kā iepriekšējais. Anālais terorists iet uz ateju drīz pēc pacelšanās, atejā iesprauž savam anālajam spridzeklim detonatoru un turpat atejā arī uzspridzinās. Vai arī iemet spridzekli podā un tad spridzina. Vai arī atgriežas vietā, pieliek pakaļu pie lidmašīnas loga un tad spridzinās, variantu ir daudz, un šeit aprakstīti tikai anālie

Ceturtais pasākums: ASV valdība pārskatīs sarakstus ar cilvēkiem, kuriem aizliegts lidot ar lidmašīnu. Šis ir kaut kas nedaudz sakarīgāks, taču varu saderēt, ka saraksts tiks paplašināts, nevis saīsināts un konkretizēts. Džonu Smitu vien tur esot kaut kādi 1800 cilvēku.

Plašākā intervijā analīzi šiem gadījumiem ir sniedzis plaši pazīstamais drošības eksperts Brūss Šneiers (Bruce Schneier), kura blogu šad un tad palasu. Viņa secinājumi īsumā ir šādi:

Politiķi parasti nodarbojas ar populismu. Kad tauta satraukusies pieprasa “Nu dariet kaut ko!”, tad politiķi arī dara kaut ko, kas visiem ir redzams un šķietami pareizs, taču patiesībā parasti nevajadzīgs vai pat kaitīgs. Tāpēc arī visa “pastiprinātā drošība” patiesībā ir tikai izrāde, kuras nolūks ir drošības sajūtas radīšana.

Jāstrādā ar visu terorisma ķēdi. Pirmkārt ir cēlonis – dažādas kļūdas ārpolitikā, sākot no iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās un beidzot ar nevajadzīgiem kariem, kas izraisa naidu; taču politiķiem ir ļoti grūti atzīt savas kļūdas. Otrkārt, tas ir izlūkošanas darbs, kur tiek apsekotas ar terorismu saistītas personas, ievākta informācija un novērsti draudi. Šo darbu tauta neredz, taču tas ir visai efektīvs.

Teroristi nespridzina tikai lidmašīnas, viņi var izvēlēties savus mērķus brīvi un neparedzami, tāpēc nav jēgas censties nosargāt tos visus. Visas vietas, kur ir daudz cilvēku, svarīgi infrastruktūras objekti vai masu informācijas līdzekļu uzmanība, var kļūt par terorisma mērķi. Visu nosargāt nevar, tāpēc pārbaudes lidostās ir principā ļoti mazefektīvas.

Sabiedrības riska uztvere ir samērā tālu no patiesības. Katru gadu ASV autokatastrofās iet bojā 42 000 cilvēku. Terorisms ir ļoti reta parādība, tāpēc nevajadzētu pārspīlēti reaģēt – citādi vēl sanāks tā, ka ASV valdība paveiks to, kas teroristiem nebija pa spēkam – izmainīt valsts likumus un iekārtu. Dzīve ir risks, un 100% drošība nav un nekad nebūs iespējama, vienmēr būs negadījumi un slepkavības. Nevajadzētu solīt, ka vienmēr viss būs droši.

Vairāk jāstrādā ar informāciju. Umara Faruka tēvs jau bija brīdinājis drošības iestādes, ka viņa dēls gatavojās kaut kam nelāgam. Tāpat, viņš bija bijis mācībās Jemenā, un arī šim faktam bija jāpievērš lielāka uzmanība. Formāli nebija, kur piesieties, taču faktiski to varēja darīt uz aizdomu pamata. Neatkarīgi no tā, kādu bumbu viņš gribētu izmantot, pēc padziļinātas faktu pārbaudes tālāk nebūtu laists.

——

Galu galā, var taču kulturāli aizbraukt uz ASV, izbraukt ārpus lidostas, paņemt šaujamo un iegriezties kādā bārā vai kinoteātrī, lai apšautu visus, kas trāpās ceļā. Vai arī paņemt sievieti, iešūt viņai vēderā bumbu, imitējot grūtniecību, un iesēdināt lidmašīnā. Ko tad darīsim, būs jāpierāda grūtniecības īstums?