Komentāri iekš: Latvijas valsts ir banku sektora īpašums

No: 3aerospace

3aerospace — Wed, 12 Jan 2022 21:27:19 +0000

2amalgamated…

…

No: egleskoks

egleskoks — Thu, 12 Feb 2009 09:42:42 +0000

Es jau nejaucu, vienkārši radās tāds iespaids no frāzes “ja tā cilvēkam nekad nav bijusi, nav atstāta mantojumā”. Un diezin vai mantojumā tiktu atstāts investīciju zelts no pagājušā gadsimta otrās puses.
Par zeltu piekrītu, ka tas ir viens no nedaudzajiem veidiem, kā aizsargāt ietaupījumus no inflācijas, un te nu Grīnspenam taisnība. Jāpiebilst, ne vienīgais.
Taču, kā jau teicu, zeltam kā uzkrāšanas līdzeklim ir viens būtisks negatīvs blakusefekts: par cik to ir viegli uzglabāt un salīdzinoši ērti nosargāt, cilvēki tiecas pārvērst zūdošas materiālas vērtības nezūdošā, tas ir, zeltā. Tupot uz zelta, tas savu vērtību nezaudē, kamēr citas preces zaudē, vairāk vai mazāk. Līdz ar to, tupētāji uz zelta ir ar mieru to aizdot ražotājiem tikai uz procentiem, kas savukārt nozīmē, ka zelts kā inerts īpašums nes peļņu, kas ir pretrunā ar pārējo preču dabu, kuras savu vērtību neizmantotas zaudē. Tieši šī zelta īpašība ir cēlonis augļošanai, kas noved pie aizvien lielākas zelta koncentrācijas to rokās, kam tas jau ir. Sanāk piramīda, un preču apmaiņa nenotiek tik intensīvi, cik varētu. Šo jautājumu tad arī risina papīra nauda, ieviešot savukārt savus trūkumus.
Pats zelts ir viela, kuras iegūšanā jāpatērē spēks, to var uzskatīt par universālā bartera preci; barters ir netiešs, tas sanāk pastarpināts, kur vidutājs ir zelts. Taču zeltu ir jāiegūst, un šajā procesā tiek patērēta enerģija, kas nav bezmaksas. Lai varētu apmainīt tonnu kartupeļu pret 100 kg cukura, ir jāsaražo ne tikai šīs abas preces, bet arī zelts šajā vērtībā. Tiesa, zeltu pēc tam var izmantot atkārtoti, jo pēc cukura un kartupeļu apēšanas tas paliek pāri.
Citiem vārdiem, kāpēc gan jābūt iespējai sagalbāt ietaupījumus, ja šai pasaulē gandrīz viss ar laiku zaudē vērtību? Naudai pēc būtības ir tikai informatīva funkcija, pati galvenā: padarīt iespējamu vērtību salīdzināšanu. Bez tās visas pārējās funkcijas (uzkrāšanas, ekonomiskā ieroča, prestiža utt) zaudē savu jēgu.

No: NP

NP — Thu, 12 Feb 2009 07:37:48 +0000

Labdien! Pirmkārt: lasu un saprotu, ka Jūs esat lietas kursā par zeltu, taču kā vairums cilvēku lūdzu nejauciet investīciju zeltu ar vecmāmiņas rotām. Otrkārt: Jūs noteikti zinat kā radās nauda un kā brīvajā tirgus sistēmā iejaucās valsts, Treškārt: nauda tikai un vienīgi aizstāj norēķinu sistēmu, ja naudai būtu reāls segums nevis tikai solījumi, tad naudā arī būtu droši veidot uzkrājumus. Paldies! citāts: “Ja zelta standarts nepastāv, tad nav iespējas aizsargāt savus ietaupījumus no inflācijas. Vairs nevar droši veidot ietaupījumus!”
(ASV Federālo Rezervju vadītājs Alans Grīnspens 1987-2006)

Uz tikšanos, ar cieņu NP

No: egleskoks

egleskoks — Tue, 10 Feb 2009 19:05:20 +0000

Zelta vērtību nosaka vairākas tā īpašības:
1. Tas ir grūti iegūstams, tādēļ tā zemākā vērtība nebūs daudz zemāka par iegūšanā patērēto darbu, tas ir, pašizmaksu.
2. Zelts ir mīksts, inerts metāls, ar raksturīgām fiziskām un ķīmiskām īpašībām, tādēļ tas ir grūti iznīcināms un laika gaitā nezaudē savas īpašības.
3. Tas ir ķīmiska viela, tādēļ praktiski neierobežoti dalāms un ļoti grūti atdarināms.

Jā, zelts ir vērtība, kuras mazāko cenu nosaka izgatavošanas izdevumi, un augšējo – noderība savstarpējo norēķinu veikšanai. Apstākļos, kad darījumus veicošās puses viena otrai pārāk neuzticas, zelts ir noderīgs kā grūti viltojama uzskaites sistēma. Ja abas vai vairākas darījuma puses tic viena otras godīgumam, nepieciešamība pēc zelta atkrīt, to var aizstāt savstarpējo norēķinu sistēma kaut vai uz māla plāksnītēm, vai datorsistēmā, vai jebkādā citā veidā. Naudas galvenais uzdevums ir nevis vērtības saglabāšana, bet padarīt iespējamus savstarpējos norēķinus, apejot bartera neērtības.
Tieši tādēļ, ka zelts saglabā savu vērtību, rodas jēga augļošanai un tieši tādēļ cilvēki tiecas visas vērtības pārvērst zeltā, noplicinot daudzus resursus.
Lai spriestu par uzkrājumiem zeltā, tie nav nepieciešami. Vai Jūs varētu pārdot vecmāmiņas zeltlietas par cenu, kas apmierinātu Jūs? Droši vien ne, jo tās ir VECMĀMIŅAS zeltlietas, un šķirties no tām par zelta lūžņu cenu negribētos. Tiem ir tāda pati personiska vērtība kā vecmāmiņas krūzītei, kura ir vērtīga tikai JUMS.

No: NP

NP — Tue, 10 Feb 2009 12:02:28 +0000

Labdien! Ļoti labs un manuprāt patiess raksts, taču minētais fakts par zelta vērtību un “aptuveno” vērtības saglabāšanu,sākumā varbūt tā arī liekas, taču zelts ir patiesa vērtība nevis solījumi un tā ir šobrīd, ir bijusi jau 5000 gadus un būs vienīgā patiesā vērtība, protams, ja tā cilvēkam nekad nav bijusi, nav atstāta mantojumā vai cilvēki neveido uzkrājumus zeltā, tad par to viņiem ir grūti spriest. Ar cieņu, NP