Egleskoka emuārs

Alfrēdu Herrhauzenu (Alfed Herrhausen) nogalināja 1989. gada 30. novembrī. Tolaik viņš bija Detsche Bank vadītājs un viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem toreiz vēl neapvienotās Vācijas finanšu sistēmā. Vaininiekus – teroristisko organizāciju RAF -  ātri atrada, sodīja un lietu izbeidza. Mūsdienās Herrhauzenu parasti piemin, tehniski aprakstot viņa slepkavības ieroci – sprādziena virzītu vara gabalu, kādus mūsdienās pielieto Irākas karā.

Neviena teroristiska organizācija nedarbojas bez ārvalstu izlūkdienestu atbalsta un ietekmes, vienkārši citādi tai nav nekādu izredžu izdzīvot. Šī iemesla dēļ RAF bija tikai izpildītāji.

Īstais slepkavības iemesls ir nojaušams, ja painteresējamies par Herrhauzena darbību un uzskatiem. Jāsāk ar to, ka viņš bija gudrs un izglītots cilvēks, un darbojās finanšu oligarhijā kā viens no savējiem, citādi nemaz nevarēja būt. Lai novāktu tik ietekmīgu cilvēku, iemeslam ir jābūt ļoti nopietnam, un novācējiem jārēķinās ar nopietnām sekām.

Herrhauzens uzskatīja, ka parādi trešās pasaules valstīm ir jāatlaiž, citādi parādu krīze nav risināma un šo valstu attīstība tiek mākslīgi bremzēta. Saprotams, ka aizdevējiem tas nozīmē neiegūtu peļņu.

Attiecībā uz Austrumeiropas valstīm, viņš visai piesardzīgi izturējās pret straujām reformām, jo tās varētu novest pie ekonomiska sabrukuma un dzīves līmeņa pazemināšanās, tā vietā piedāvājot organizētu ekonomikas pārkārtošanu (šodien mēs saprotam, ka viņam bija taisnība). Ieteica nesteigties ar Vācijas apvienošanu, pirms Austrumvācija nav panākusi Rietumvāciju. Ierosināja nevis vienkārši aizdot Austrumeiropas valstīm naudu, bet izveidot katrā valstī savu attīstības banku, kas tad arī sadarbībā ar vietējiem pārstāvjiem finansētu un uzraudzītu organizētu ekonomikas pārkārtošanu, iegūto peļņu reinvestējot vietējā ekonomikā, nevis eksportējot uz aizdevējvalsti.

Apmēram nedēļu pēc slepkavības Herrhauzenam bija paredzēta uzstāšanās Ņujorkā ar uzrunu, kuras teksts The New-York Times publikācijā bija manāmi sagrozīts. Arī zīmīgi, varbūt šī uzruna bija kādam bīstama? Runā arī, ka slepkavības gadā notika sarunas ar Gorbačovu par milzīga aizdevuma piešķiršanu PSRS ekonomikas pārbūvei. Šī nauda, iespējams, būtu varējusi saglabāt PSRS vienotību un izbēgt no 90-o gadu vājprāta. Acīmredzot, PSRS ekonomiska atdzīvināšana, stiprinot sadarbību ar Vāciju, kādam galīgi nebija vēlama, visticamāk angloamerikāņu finansistiem, jo radītu bīstamu konkurentu. Par pēdējo tēmu ir interesants Šillera institūta apcerējums, kurā aprakstīta finansu kapitālistu cīņa pret nacionālajām valstīm pēdējos 200 gados. Arī Lyndon La Rouche jau 2001. gadā uzrakstīja, kurp ved pašreizējā sistēma, un nekļūdījās.

Tātad Herrhauzens izteica visai sakarīgas, reālas un mērenas idejas, industriālā kapitālisma garā. Taču finanšu kapitālismam tās ir stipri nepatīkamas, jo idejas apdraud īstermiņa peļņu, un jo sevišķi, ja tās izsaka sistēmas ietekmīgs pārstāvis, kuram ir spējas un griba kaut ko mainīt. Tāpēc, visticamāk, viņu novāca savējie, ar RAF vai kādām citām rokām, tas vairs nav svarīgi. Interesenti var palasīt Michael D.Morissey, Looking for the Enemy, 74. lpp., vai par RAF motīviem. Ir arī filma par Herrhauzena slepkavību, saucas “Black Box BRD” vai otrs nosaukums, “Black Box Germany”, var palasīt interviju ar režisoru Andres Veiel.

Līdzīgi, ar privatizāciju nesteigties ieteica Dētlevs Rovēders (Detlev Rohwedder), kurš 1991. gadā atbildēja par Austrumvācijas valstij piederošo uzņēmumu pārveidi. Par ko arī, kā izskatās, tika novākts 1991. gada 1. aprīlī.

Ir tāda grāmata, Confessions of an Economic Hit Man by John Perkins, kuras pirātiskās versijas mētājas failu apmaiņas tīklos. Tur aprakstīts, ka tipiskais iemesls citu valstu ietekmīgu personu novākšanai ir nepiekrišana dažādu aizdevumu piedāvājumiem un “strukturālām reformām”, kas palīdz izlaupīt valstis.

Tagad, viss augšminētais Latvijas kontekstā. Arī mēs esam Austrumeiropas valsts, kurai visādi “palīdzēja”, gan aizdodot lielas summas bez kontroles, gan uzspiežot dažādas reformas, par kuru lietderību paši šaubījāmies, gan ar visādiem citādiem “labiem padomiem”. Kā mēs atceramies par G-24 kredītiem, bez uzraudzības no devēju puses kredītus vienkārši izsaimniekoja, apēda, un krīze noveda pie apstākļiem, kuros infrastruktūru nevis uzlaboja, bet sadalīja sastāvdaļās un pārdeva, atlikumus privatizējot par visai neskaidras izcelsmes līdzekļiem. Viss notika tieši tā, kā bija paredzējuši “draudzīgo ārvalstu” scenāristi: kapitālo resursu iznīcināšana, izglītības sistēmas sagraušana ar maksimālu peļņu sev un atlikušā nopirkšana par sviestmaizi, iznīcinot potenciālo konkurentu. Un nu piedāvā sevis radīto problēmu risinājumu ar jauniem aizdevumiem, vainu par notiekošo uzveļot pašiem.

Nešaubos, ka daudziem arī Latvijā “izteica piedāvājumu, no kura nevar atteikties”. Tikai mūsu valsts ir pārāk maza, lai kāds ārzemju disidents vai žurnālists censtos iedziļināties notiekošajā. No visa šā zināšanas labums ir viens: nu neesam mēs maza, nenovīdīga tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd sēnes, un neko tāpēc nevar. Tieši otrādi, ja paskatās uz dekadentās Britu impērijas jaunatni, kas šeit brauc piedzerties un lētas meitas pajāt, un nekautrējas čurāt pie Brīvības pieminekļa un, kā stāsta, nolikt kluci uz pirts lāvas – mums vēl ir cerība. Neliela, taču ir.