Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Par ekonomiskās krīzes vaininieku sodīšanu

Autors egleskoks @ 1 decembris, 2008

Kādā pasākumā izvērtās diskusija par to, ko darīt pašreizējās krīzes sakarā, kas pie tās vainīgs? Vēl nebijām tikuši līdz konkrētiem vainīgajiem dažādu baņķieru un spekulantu personā, kā jau atskanēja aicinājumi “rakt ārā vectēva kaulu zāģi un nolaist asinis parazītiem”.
Uz ko uzreiz iebildu: tikko kaut kas tāds sāksies, no visiem kaktiem līdīs ārā dažādi atbaidoši purni, lai izmantotu izdevību piedalīties graušanas un slepkavību orģijās, bez īpaša iemesla – tāpat vien, jo gribās. Kas savukārt izraisīs paša stiprākā un vardarbīgākā kretīna, tā saucamās “stiprās rokas” nākšanu pie varas, vai Krievijas “draudzīgu izpalīdzēšanu haosa pārņemtajiem kaimiņiem” ar sekojošu neatkarības zaudēšanu, jo “paskat, kur tā jūs novedusi”.
Ne, mīlīši, ši nu ir tā reize, kad haoss un vardarbība galīgi ir nevietā. Jā, līdzīgos apstākļos pēc 1. pasaules kara Latvija izcīnīja neatkarību; ja būsim atklāti, toreiz mums tomēr daudzējādā ziņā paveicās.
Vispirms ir jānoskaidro, kas ir vainīgs, ja vispār kāds ir vainīgs. Baidos, ka šis uzdevums būs pagrūts un atbilde uz jautājumu nebūs tik ļoti viennozīmīga, kā mēs ceram. Jo pa druskai vainīgs ir katrs no mums. Paskaidrošu, kāpēc.
Jāsāk ar to, ka krīze neradās Latvijā, un Latvija viņu neizbeigs, neatkarīgi no jebkā, ko varam izdarīt. Jau vairākus tūkstošus gadu par naudu izmanto zeltu, un gandrīz tikpat ilgi augļošanu uzskata par grēku un apkarojamu parādību. Katrā ziņā savu attieksmi pret augļotājiem jeb “naudas mijējiem” pauda jau Kristus, apgāzdams viņu galdus un izdzīdams no tempļa. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Kristus pielietoja vardarbību :)
Augļošana ir process, kurā aizdevējs aizdod zināmu naudas summu ar norumu, ka pēc norunātā laika tā tiks atdota atpakaļ lielāka, tātad “ar augļiem”. Aizdevējs riskē naudu pazaudēt, ja aizņēmējs to nespēj atdot; aizņēmējs riskē ar visu, kas viņam pieder, un jo sevišķi jau senākos laikos, ar savu un savu radinieku brīvību un dzīvību. Augļotājam ir iespējas praktiski bezgalīgi vairot savu kapitālu, ja viņš pareizi izvēlas, cik, kam un uz kādiem nosacījumiem aizdot. Viņa līdzekļi aug ģeometriskā progresijā, un nauda un tātad arī vara koncentrējas viņa rokās. Ar laiku tas noved pie situācijas, kad nauda un vara ir dažu cilvēku rokās, kuri to izmanto sava valdošā stavokļa uzturēšanai, rodas apburtais loks.
Šāda situācija ir iespējama, pateicoties tikai un vienīgi tam, ka nauda (kas senākos laikos bija galvenokārt zelts un sudrabs) ir vērtības saglabāšanas līdzeklis. Nauda nepūst un nepazūd, to kodes negrauž un ķirmji nesaēd. Ja nauda nebojājas, tātad ir izdevīgi visu, ko nevar uzreiz izmantot, pārvērst naudā. Vienlaikus nauda ir arī maiņas līdzeklis, kas nepieciešams savstarpējiem norēķiniem, īpaši jau tiem, kas vēlas pirkt un pārdot. Rodas situācija, kad vieniem nauda ir vajadzīgāka kā citiem, kas arī rada abpusēju motivāciju augļošanai.
Ja nauda ar laiku zaudētu savu vērtību tāpat kā citas preces, augļošanai nebūtu jēgas. Aizdošana būtu vienīgais veids, kā naudas vērtību saglabāt laikā. Ja mana nauda zaudē vērtību “bojājas” par 10% gadā, man kļūst izdevīgi aizdot to kādam, kas to apsola atgriezt pēc 1 gada “nebojātā” veidā. Kaut kur lasīju (avots jāprecizē), ka apmēram šāda sistēma vairākus gadu tūkstošus darbojās Ēģiptē, kad cilvēki mainījās ar māla plāksnītēm, kuras izsniedza pret noliktavās nodotajiem graudiem; mainot pret graudiem, saņemto graudu daudzums bija mazāks nekā nodoto, jo graudus apēda peles un tikai atrēķināti noliktavu apsargāšanas izdevumi. Sistēma pastāvēja ilgi, jo tajā bija līdzsvarā nauda ar pieejamo preču daudzumu, un nemotivēja augļošanu.
Mūsdienu finansu sistēma arī balstās uz augļošanu. Naudai vairs nav seguma zeltā, tādēļ tās pieejamais daudzums ir praktiski neierobežots. Papīra nauda, tāpat kā tās zelta priekštecis, arī nepūst. Šeit svarīgi nejaukt ar inflāciju – inflācija “pūdē” visu naudu vienādi, neatkarīgi no tās atrašānās ilguma apgrozībā. Inflācija arī netraucē augļošanu, jo augļotājam neko nemaksā pacelt procentus, pieskaņojoties inflācijai.
Ja papīra naudu var sadrukāt pēc vajadzības un to var izmantot augļošanā, tad ir izdevīgi pēc iespējas vairāk aizdot, jo tā arī procenti, kas nāk no augļošanas, augs ātrāk. Taču neaizmirsīsim, ka papīra nauda ir abstrakcija – tās vērtība ir nekonkrēta, un balstās tikai uz to izmantojošo cilvēku vērtējuma, uz “tirgus viedokļa”. Preces, kuras par šo naudu var nopirkt, nav abstraktas un to daudzuums ir ierobežots, jo tāda ir taustāmās realitātes būtība, tai ir robežas.
Ja naudas daudzums daudzums pieaug ģeometriski (nauda nes augļus), tad pieauguma ātrums tikai palielinās. Atbilstošo preču un pakalpojumu daudzums eksponenciāli pieaugt nevar, jo ir fiziski ierobežojumi. Cilvēkam, kas aizņēmies 100 ls, jāatdod 110 Ls, pastiprināti strādājot. Un strādāšana līdz tikai tikmēr, kamēr kādam viņa sastrādātais ir vajadzīgs. Kamēr ir, eksponenciālā izaugsme var turpināties (tā saucamais ekonomikas piegums, ko mēra procentos pret iepriekšējo gadu). Ja ekonomika vairs nespēj augt eksponenciāli, sistēmai draud sabrukums, ko arī varam novērot. Naudas iepludināšana nelīdz, tikai sabrukumu paātrina.
Tāpēc, ja jau vēlamies atriebties, vissmalkākā atriebība būtu tādas finansu sistēmas iedarbināšana, kas veicina darba un darba augļu puslīdz vienmērīgu sadalījumu starp sabiedrības locekļiem, novēršot dažādas ekspluatācijas formas. Galu galā, nauda ir tikai abstrakcija, tā ir uzskaites sistēma. Nauda var būt arī ieraksts rūtiņu burtnīcā, ja par to vienojas.

Par šo tēmu ur viens labs pastāstiņš: I Want The Earth Plus 5%

Līdzīgi ieraksti

4 komentāru ierakstam uz “Par ekonomiskās krīzes vaininieku sodīšanu”

  1. Sandra teica:

    attiecībā uz maksāšanas/ savstarpējās norēķināšanās līdzekļiem, piemēram, Āfrikā (tagad vairs ne tik izplatīti, bet agrāk ļoti) šo naudas funkciju pildīja liellopi. faktiski, liellops bija ne tikai norēķināšanās līdzeklis, bet arī varas, bagātības, vīriešiem – vīrišķības simbols. Liellopi savā ziņā bija arī bankas. āfrikāņi savu peļņu, uzkrājumus investēja liellopos, kam bija liela un nosacīti stabila vērtība.
    šī iemesa dēļ daudzās Āfrikas valstīs ir bijušas grūtibas ieviest kapitālisma domāšanu mūsdienu rietumu izpratnē, kur norēķināšanās un vērtību uzkrāšanas līdzeklis ir nauda jeb vienkārši papīrīši.

    bet, ja meklējam vainu, tad lielos vilcienos – jā, katrs mēs savu artavu ielikām, lai krīze būtu tāda, kāda viņa, ir, bet no otras puses – vainīgas tomēr ir bankas u.c finansu institūcijas un cilveka tieksme domāt istermiņa kategorijās.

  2. egleskoks teica:

    Beidzot kāds cilvēks izrāda, ka saprot, no kurienes problēmai aug kājas :)
    Cilvēka tieksmei domāt īstermiņa kategorijās ir ļoti materiāls un būtisks iemesls: ir izdevīgi pārvērst govis naudā un dzīvot no depozīta procentiem. Jo govis noveco, slimo un tās ir jākopj, taču ar naudu tas nenotiek. Nauda ir nosacīti labs vērtības uzkrāšanas līdzeklis; taču tai vajadzētu novecot tāpat kā citām meteriālajām vērtībām. Pretējā gadījumā notiek nevis materiālā kapitāla, bet naudas uzkrāšana, meža audzēšanas vietā notiek tā izciršana un depozītu procentu audzēšana.

  3. Sandra teica:

    vēl viena mūsdienu ekonomikas problēma ir tās anti-sociālais raksturs jeb fokusēšanās tikai uz pēc iespējas lielāku preču/ pakalpojumu saražošanu, pārdošanu, naudas iegūšanu, produktivitāti, efektivitāti.
    No vienas puses, it kā nekas slikts.
    Bet, ja ekonomika sāk diktēt politiku, sociālo neveiksmju blakussekas tikai vairojas, kuras ekonomika tādā formā, kāda tā ir, nespēj atrisināt.
    Jautājums vai un kā esam gatavo biznesa/ finansistu politku pārvērst par sabiedrības politiku.

  4. egleskoks teica:

    Ne jau velti ekonomika fokusējas uz “vairāk, labāk, ātrāk”: tam ir praktisks finansiāls iemesls, cīņa par naudu, kuras vienmēr ir mazāk, nekā vajadzētu, lai varētu atdot aizņemto kapitālu ar procentiem. Tas ir ar nolūku – lai izdzīvotu, ir tirgus daļa jāatņem konkurentam, vai jāaizņemas uz nākamo periodu. Un finansu sistēma barojas no ražošanas, veidojot paradoksu, ka tā pelna vairāk par ražotājiem.
    Vienmēr, kad runa ir par izdzīvošanu, daba dod priekšroku īstermiņa risinājumiem, jo kāda gan nozīme nākamajam gadam, ja jau rīt būsi miris?
    Lai finansu politika pārvērstos sabiedriskajā, ir jāmaina finansu sistēma, tā ir pamatā visām nelaimēm. Pašlaik rodas izdevība, jo esošā brūk. Uz ko tieši mainīt, ir jau aptuveni zināms (pārdomas par naudu)

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija