Egleskoka emuārs

Bernards Lietaers 2008. gada beigās ir uzrakstījis ļoti interesantu un sakarīgu rakstiņu par mūsdienu ekonomiskās sistēmas trausluma cēloņiem, un kā piemēru risinājumam piemin Šveicē darbojošos WIR norēķinu sistēmu. Vienā teikumā, ideja vienkārša: ja bankas nedod naudu, sametīsim paši, jo tas ir kopējās interesēs. Zemāk fragments no 23. lappuses angliski, kamēr neesmu pārtulkojis latviski:

Once upon a time, during a crisis similar to the one we are now mired, sixteen businessmen got
together to decide what they could do among themselves. They or their clients had each received
a notice from their respective banks that their credit line was going to be reduced or eliminated;
hence bankruptcy was only a question of time. They realized that business A had needed the bank
loan to buy goods from business B, which in turn needed money to buy stuff from its own
suppliers. So they decided to create a mutual credit system among themselves, inviting their
clients and suppliers to join. When business A buys something from B, A gets a debit and B the
corresponding credit. They created their own currency, whose value was identical to the national
money, but with the interesting feature that it didn’t bear interest.

The country’s banks mounted a massive press campaign to try to squelch this revolutionary idea.
Miraculously, that campaign failed, and this little system saved the businesses involved at the
time. A cooperative was set up among the users to keep the accounts dealing with that currency.
Soon participants could also borrow from that cooperative in that currency at the remarkably low
interest rate of 1% to 1.5%. All such loans need to backed by inventory or other assets. Over time,
the system grew to include up to one quarter of all the businesses of the entire country.

Sixty-five years later, an American professor performed an econometric study proving that the
secret for the country’s legendary economic stability was that strange little unofficial currency,
circulating among businesses in parallel with the national money. That well-known economic
resilience was usually credited to some mysterious and unknown national characteristic.
Whenever there was a recession, the volume of activity in this unofficial currency would expand
significantly, thereby reducing the recession’s impact on sales and unemployment. Whenever
there was a boom, business in national currency expanded, while activity in the unofficial
currency proportionally dropped back again. The surprising implication of this study is that the
spontaneous counter-cyclical behavior of this little “unorthodox” system actually helped the
central bank of the country in its efforts to stabilize the economy.

This is not a fairy tale, but the true story of the WIR system. The country is Switzerland and the
sixteen founders met in Zurich in the year 1934. And the system is still operating today. The
annual volume of business in the WIR currency is now about $2 billion per year. The American
professor is James Stodder from Rensselaer University. His remarkable quantitative study uses
more than 60 years of high quality data to prove the points made in this story. The WIR system is
also now accepting deposits and making loans in Swiss Francs as well as in WIR.

Domāju, ka arī Latvijā tas varētu strādāt.

Skatoties šodienas vakara ziņas, palika nelabi: sapratu, ka esam pārdoti. Scenārijs ir tieši tas pats, kuru pielietoja Āfrikas valstu iedzīšanai parādu jūgā:

1. Izveidot krīzi ekonomikā. To var panākt ar starptautiskām sankcijām, finansu terorismu (starptautisko spekulantu uzbrukumu dažādiem ekonomikas sektoriem vai naudas sistēmai), “labi domātiem padomiem ekonomikas uzlabošanai”, un visbeidzot, karu. Šoreiz tas ir izdarīts pasaules mērogā, nevis tikai Austrumeiropā kā 90-os gados. ASV darbības rezultātā 2001. gada sākumā izveidoja nekustamā īpašuma burbuli, kas izauga arī Latvijā un arī plīsa tepat. Starptautiskā finansu sistēma jau sen ir bez nacionālajām robežām.

2. Risināt radīto krīzi, aizdodot naudu. Ja atsakās, jāizdara spiediens. Ja joprojām atsakās, jāizsaka piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties: kukulis tiešā un nepārprotamā veidā kopā ar nāves draudiem. Līdz šim līdzeklim reti kad nonāk.

3. Aizdot naudu apmaiņā pret “strukturālām reformām”, kuru īstais nosaukums ir “valsts vājināšana”: nojauc visas kontrolējošās institūcijas, seko korupcijas un izsaimniekošanas vilnis, pēc kura valsts vara ir praktiski nekāda, salīdzinot ar dažādu ekonomisko grupējumu varu.

4. Iekasēt parāda procentus un procentu procentus,  vai citādi iepelnīt, sadalot novājināto valsti reizinātājos. Procenti ir nomācoši, jo visi kredīti ir izsaimniekoti, dzīves līmenis un ražošana ir kritusies, un valsts pārdod infrastruktūru ārvalstu “investoriem”, kas patiesībā ir starptautiski parazīti-plēsoņas bez valstiskās piederības. Parādās maksas ceļi, maksas izglītība, privatizētas upes un autortiesības visam, kam vien varam iedomāties. Iedzīvotājus nosauc par sliņķiem un truliķiem, kas nevīžo sev pat zobus iztīrīt, un nežēlīgi izmanto, izgrābjot dabas un citus resursus, atstājot piesārņojumu un deģenerētas tautas masas, kur zeļ kontrabanda, korupcija, prostitūcija, narkotiku un cilvēku tirdzniecība.

Esmu pārliecināts, ka mūsu “vadošie valdības vīri” īsti nesaprot, ko dara. Nepārmetu viņiem ļaunprātību, drīzāk noziedzīgu nezināšanu. Un viņi ir tikai daļēji vainīgi, jo visa ekonomika, ko māca augstskolās, ir viena vienīga mūsdienu demagoģija, kurā normāli domājošs cilvēks orientēties nespēj, loģika tur ir tikai pirmajā acu uzmetienā un mikroekonomikā. Mūsdienās nevienā pasaules valstī, pat ASV, nav brīvā tirgus: visur ir dažādi ierobežojumi, regulācijas un tarifi dažādu ekonomisko grupējumu aizstāvībai. Tā saucamās strukturālās reformas, ko pieprasa visādi Starptautiskie Valūtas Fondi un Pasaules Bankas, ir labvēlīgu apstākļu radīšana valsts kapitālo resursu uzpirkšanai par sviestmaizi.

Nešaubieties ne mirkli, ka notiek ekonomisks karš, kurš novedīs pie masu pauperizācijas, un baumo, ka ir iecerēta Zemes iedzīvotāju skaita samazināšana līdz 1 miljardam. Jo vairāk par to domāju, vērojot notiekošo, jo tas mazāk atgādina baisu pasaku. Vislabāk cilvēku skaitu samazina ne jau karš, un pat ne epidēmijas: tas ir bads, kurš nāk no nabadzības.

Jautājums, ko tad darīt? Jāsāk ar elementāro: jāatgūst valsts ekonomiskā neatkarība, un pirmkārt jāatjauno no starptautiskās sistēmas neatkarīga nauda, ko apgrozībā laiž valsts par noteiktiem, fiksētas cenas pakalpojumiem, ko indivīdi un firmas sniedz valstij. Tādējādi, šīs naudas (nosauksim to par Latvijas Tugrikiem, LT) daudzums ir tieši proporcionāls valstij sniegto pakalpojumu apjomam, un tās vērtība ir piesieta kaut kam konkrētam, inflācija nedraud. Valdība šo pašu LT pieņem kā nodokļu un citus maksājumus, tādējādi radot jēgu tās lietošanai. LT noveco; pēc pirmā mēneša apgrozībā tā vērtība krītas par 4 procentiem. Tas ir vajadzīgs, lai veicinātu naudas apriti un savstarpēju kreditēšanu: kļūst izdevīga naudas aizdošana bez procentiem, lai saglabātu tās vērtību. Valsts var izsniegt LT kredītus, arī bez procentiem, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, taču publiski caurspīdīgi un ierobežotā daudzumā.Visvairāk vinnēs tie, kuriem visa ražošanas ķēde ir Latvijā, tātad zemnieki, amatnieki un valsts sektorā strādājošie, kas dzīvo no algas līdz algai.

Paralēli apgrozībā paturēt latu, kuru var lietot uzkrāšanai un apmaiņai pret ārvalstu valūtu darījumiem ar ārvalstīm. LT pret LVL konvertē pēc kursa, ko nosaka Latvijas Banka katru dienu. LVL turpina inflāciju kopā ar eiro un citām valūtām, LT paliek stabils.

Jāsaprot, ka ekonomiskās krīzes apstākļos darbaspēka nekad netrūkst, trūkst tikai līdzekļu, ar kuriem par darbu norēķināties. Norēķinu līdzekļa nodrošināšana krīzes gaitu nozīmīgi atvieglo. Nesen ziņās izskanēja priekšlikums valstij emitēt valsts parādzīmes, taču šī ideja netika pat apspriesta, jo iedzīvotājiem, lūk, neesot nekādu līdzekļu. Tas tomēr būtu solis pareizajā virzienā, un nauda iedzīvotājiem atrastos; tikai tas nepatiktu ārvalstu aizdevējiem, jo viņi par to nedabūtu procentus.

Informācijai: laba grāmatiņa ir John Perkins. Confessions of an Economic Hitman. Vai arī Silvio Gesell. The Natural Economic Order. Atšķirībā no iepriekšējās, tā ir brīvi pieejama.

Paredzu, ka šo visu manis rakstīto daudzi lasītāji kritizēs kā slima suņa murgus, tāpēc ka “vajadzēja kādu ekonomikas grāmatu palasīt”. Tā nav konstruktīva kritika; ja jau kritizējiet, tad pa punktiem, loģiski un bez emocijām, pārlieciniet ar argumentu spēku. Emocijas varat atstāt teātra izrāžu novērtēšanai. Neciešu bābiskus “disputus” ar argumentiem no sērijas “Tu esi stulbs, jo tā neviens nedara”.

Vakardiena, 9. decembris, bija bagāta ar publikācijām par finanšu sistēmas tālāko likteni. Pirmais un galvenais – Rolanda Repša raksts 9. “Dienas” lappusē “Vai finanšu dorošība ir iespējama?”. Galvenā ideja: valstij ir jāizveido no bankām neatkarīga norēķinu sistēma, kura nenodarbojas ar aizdošanu un aizņemšanos, jo nodrošina tikai un vienīgi norēķinus starp personām un naudas līdzekļu drošu uzglabāšanu, tādējādi samazinot ar komercbanku darbību saistītos riskus.

Ideja loģiska un laba: valsts (precīzāk, Latvijas Banka) taču nodrošina naudas sistēmas uzturēšanu, kāpēc gan lai tā nenodrošinātu arī elektronisko norēķinu pieejamību visiem iedzīvotājiem? Paredzams, ka komercbankām būtu milzīgi iebildumi, jo šāda sistēma tām sastādītu spēcīgu konkurenci, īpaši jau nestabilitātes periodos, kad cilvēki dod priekšroku drošībai, nevis varbūtējiem ieguvumiem, kas sasitīti ar risku. Visi politiskie priekšnosacījumi šādam solim ir jau izpildījušies: cilvēku uzticība bankām ir krietni pazeminājusies, un valstij arī. Šādas sitēmas ieviešana cilvēku drošības sajūtu varētu palielināt, it īpaši jau vecākajai paaudzei, kas parasti pieprasa tieši valstij risināt būtiskākās problēmas.

Nav šaubu, ka šāda sistēma palielina valsts kontroli pār katru pilsoni, un tas ir patiešām nelāgi. Jo lielāka vara, jo lielāks kārdinājums to izmantot ļaunprātīgi. Pašreiz komercbankas nodrošina vismaz daļēju konfidencialitāti darījumos (līdz izmeklēšanas iestāžu pieprasījumam), kas VNS sistēmas gadījumos būtu daudz vieglāk pārkāpjama. Taču jāatzīmē vismaz viena pozitīvā puse: šī sistēma varētu pieslēgt “dzīvei” daudzus nomaļus kaktus, jo valsts var atļauties ieguldījumus, kurus komerbankas uzskatītu par zaudējumus nesošiem. Kā tieši – tas ir tīri tehnisks jautājums, jo mums ir gan internets, gan mobilo sakaru tīkls.

Otra publikācija ir praktiski Tavex sponsorēts reklāmas izdevums, kas nāk līdzi “Dienai” (vai arī tāpat vien iemests pastkastē?). Pamatideja ir sekojoša: visas papīra naudas sistēmas agri vai vēlu, taču vienmēr ir sabrukušas, tādēļ fiziskais zelts ir gandrīz vienīgais veids, kā saglabāt savu naudu pēc papīra naudas sabrukuma. Un izskatās, ka šī ekonomiskā krīze izvērtīsies daudz smagāka par  Lielo Depresiju. Te nevar nepiekrist, taču ar dažām iebildēm.

Zelts ir materiāla vērtība, tāpat kā ražošanas līdzekļi, mājas, un patēriņa preces, un tikai savu īpašību dēļ to izmanto apmaiņā – tas nedeg, nerūsē un ir viegli dalāms. Zelta cena nekad nav zemāka par tā iegūšanas izmaksām, un tas ir rets, un tāpēc tā nekad nav pietiekami. Visi to vēlas, tāpēc to vienmēr var samainīt pret precēm vai papīra naudu. Tieši tāpēc, ka zelta glabāšana zeķē praktiski neko nemaksā (glabāšanas izdevumus pagaidām neņemsim vērā) un zelts nepūst, cilvēki to cenšas paturēt pie sevis, un aizdod nelabprāt, jo tas ir riskanti. Savā dziļākajā būtībā, zelta izmantošana par apmaiņas līdzekli tas pats barters vien ir, tikai pastarpināts – apmaiņa notiek nevis tieši, bet caur trešo preci, mainam nevis vistas pret zābakiem, bet zābakus un vistas mēram zeltā.

Zelta izmantošanai apmaiņā tātad ir 2 labas lietas, un 2 trūkumi: zelta nauda dara iespējamu apmaiņu, un tā neļauj pārtērēt līdzekļus, kas ir iespējams papīra naudas gadījumā. Trūkumi ir cieši saistīti ar labajām lietām: uzkrājot cilvēki dod priekšroku zeltam nevis citām materiālajām vērtībām, tāpēc zelta vienmēr apritē pietrūkst un kļūst iespējama augļošana, parazītisms. Tas, kuram zelts ir, koncentrē to aizvien vairāk ar augļošanu. Otrs trūkums ir valdību un tātad armiju nonākšana kara finansētāju kontrolē, kā tas bija viduslaikos, jo kara gadījumā nevar mobilizēt resursus ar inflācijas palīdzību, tie ir jāaizņemas ielienot parādos, pretējā gadījumā draud fiziska iznīcināšana no ienaidnieku puses.

Ja gribam daudzmaz taisnīgu naudas sistēmu, tajā ir jāiestrādā līdzsvars starp pakalpojumu un preču apjomu, no vienas puses, un naudas daudzumu, no otras puses. Nauda savā dziļākajā būtībā ir abstrakcija, vērtības mērvienība, pie kam visai aptuvena – kas vienam vērtīgs, citam ne visai. Nauda ir informācija par apmaiņu starp personām. Lai šo informāciju varētu lietot salīdzināšanai, tā ir jāizsaka konkrētās mērvienībās. Agrāk šo informāciju mērīja precēs: cik zelta var iemainīt pret papīrīti ar cipariem? Cik kokvilnas, cik akmeņogļu? Mūsdienās nauda ir zaudējusi jebkādu piesaisti kaut kam konkrētam, valūtas tiek vērtētas attiecībā viena pret otru, un galvenā no tām ir dolārs, kurš arī neko konkrētu neizsaka. Tas ir vērts tik, cik cilvēkiem šķiet, cik tas ir vērts. Ļoti auglīga augsne spekulācijām un absurdiem darījumiem, kas mūs ir noveduši tur, kur esam pašreiz, jo nauda tagad ir cilvēku subjektīvisma mērvienība, un subjektīvisms vienmēr zaudē sadursmē ar dabas objektīvajiem likumiem.

Tāpēc ir priekšlikums izteikt naudu enerģijas mērvienībās, piemēram, kilovatos. Piesienam latu pie kilovatstundas, piemēram 1 santīms = 1 kilovatstunda. Uzreiz rodas atskaites punkts, pret kuru salīdzināt degvielas un pārtikas cenas, kaut kas objektīvs. Uzreiz varam izteikt naudā atjaunojamos resursus: Daugavas elektrostacijas ienes tik un tik naudas gada laikā, vēja enerģijas stacijas varētu ienest tik un tik, un ieguldījumi tajās atmaksātos precīzi aprēķināmā laikā.

Šāda sistēma atspoguļotu reālo dzīvi: viss, kas mums ir apkārt, ir enerģijas plūsma. Tās daudzums ir liels, taču cilvēkam izmantojamā daļa ir ierobežota. Tāpēc naudas emisijai jābūt saskaņā ar enerģijas emisiju, un naudas izņemšanai no aprites saskaņā ar enerģijas pāreju neizmantojamā stāvoklī. Piemēram, valdība var emitēt naudu saskaņā ar tai sniegtajiem pakalpojumiem; šādā gadījumā tiek noteiktas fiksētas cenas, piemēram, 100 ls vai 10000 kWh par 1 kvadrātmetru ceļa ar asfalta segumu, un pasūtījumu izpilda visi, kas vien vēlas, kamēr ir pietiekoši daudz klājamu ceļu. Valsts sevis emitēto naudu pēc tam pieņem atpakaļ nodokļu maksājumos vai maksājumoes par valsts sniegtajiem pakalpojumiem, kad naudas dzīves cikls beidzas. Ir pakalpojums, un ir samaksa.

Šādas sistēmas pašvaldību līmenī darbojās daudzviet Eiropā un ASV Lielās depresijas laikā, un daļa bija visai sekmīgas. Pēc depresijas tās izskauda centrālās bankas, jo saskatīja sev nopietnu konkurenci.
Krīzes laikā, kāda ir pašlaik, darbaspēka deficīta nav un nebūs. Ir tikai maiņas līdzekļa jeb naudas deficīts. To savā laikā jau Hitlers saprata, un dažos gados izvilka savu valsti no dziļiem, dziļiem mēsliem. Tieši tāpēc tauta viņu sākotnēji atbalstīja. Pēcāk, protams, viss aizgāja galējībās un nacionalizācijā. Hitlera ekonomiskās reformas ir atsevišķa tēma, visai interesanta un dziļākas sarunas vērta, tāpēc šeit neiztirzāsim, pameklējiet internetā frāzes “work creation program” un palasiet. Iedvesmu viņš smēlās no PSRS.

Gribu tikai piebilst priekš tiem, kas visu redz melnbaltās krāsās, ka Hitlera pieminēšana veiksmīgu ekonomisko reformu sakarā vēl nenozīmē viņa politikas slavinājumu un rīcības attaisnojumu