Egleskoka emuārs

Daži skaitļi, no kuriem paliek nelabi.

Citēju no finance.net:

Pēc Valsts kases sākotnējās informācijas, budžeta deficīts 2008.gadā sasniedzis 426,3 miljonus latu, kas ir 2,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, vai 3%-3,5% no IKP – pēc Latvijas Bankas aprēķiniem.

Salīdzinot ar novembri, decembrī Latvijas valdības parāds palielinājies par 685 miljoniem latu. Līdz ar to šis rādītājs sasniedzis 2,64 miljardus latu, salīdzinot ar 1,149 miljardiem latu 2007.gada beigās. Kopējais Latvijas parāds, ieskaitot privātā sektora parādu, sasniedzis 20 miljardus latu jeb 130% no IKP. Kā prognozē Latvijas Banka, šogad valdības ārējais parāds sasniegs četrus miljardus latu jeb 26,2% no IKP.

2008.g. I ceturksnī Latvijas ārējais parāds bija 8 009 790 000 latu (avots – Latvijas Banka), apmēram astoņi miljardi. Gada laikā ārējais parāds ir pieaudzis par 12 miljardiem latu! Ja izdalam vienādi uz visiem iedzīvotājiem, ļoti aptuveni rēķinot, sanāk astoņi tūkstoši latu, nerēķinot procentu maksājumus. Ja parēķina uz 1 strādājošo, sanāk vēl baisāka statistika, kādi 20 tūkstoši latu vismaz. Ja ierēķina procentus, tuvāko 20 gadu laikā katram strādājošajam būs jāatdod vismaz 40 tūkstoši latu, pie kam pasaules ekonomika neaug, tāpēc atdošana ievilksies vēl uz 20 gadiem, ja vispār notiks.

Šai sakarā interesanta doma par Latvijas situāciju izteikta “The Telegraph“. SWF esot ieteicis valūtas devalvāciju, kam esot pretojusies ES, jo devalvēts lats apdraudētu Latvijas iekļaušanos Eiropas Monetārajā Savienībā. Citēju:

Leaked documents reveal – despite a blizzard of lies by EU and Latvian officials – that the International Monetary Fund called for devaluation as part of a €7.5bn joint rescue for Latvia. Such adjustments are crucial in IMF deals. They allow countries to claw their way back to health without suffering perma-slump.

This was blocked by Brussels – purportedly because mortgage debt in euros and Swiss francs precluded that option. IMF documents dispute this. A society is being sacrificed on the altar of the EMU project.

Katrai no šīm organizācijām ir savi iemesli: devalvēts lats ļauj izpirkt Latvijas resursus “pa lēto”, pa ceļam izmantojot lētu darbaspēku un citus resursus, tirgu pārņem lielas ārvalstu kompānijas. Darbavietas ir, taču mēs zaudējam resursus. Savukārt pārcenots lats neveicina eksportu un bremzē visu ekonomiku, jo mēs reti ko vairs ražojam paši, tādēļ dārgo naudu zaudējam gan ar importa pārsvaru pār eksportu, gan ar dažādu kredītu procentu un pamatsummu maksājumiem, kad nauda Latvijas tirgum zūd, atgriežoties ārvalstu bankās kā peļņa.

Ir visi nosacījumi, lai Latviju īsā laikā padarītu par trešās pasaules valsti: aizvien pieaugošs naudas trūkums valsts iekšienē, kas noved pie deflācijas un ekonomikas apstāšanās, un šo ciklu pastiprina maksājumi par importu un parādiem.

Kāda ir izeja? Parādus būs jāatmaksā, tas ir skaidrs. Kā tieši – te jau ir vieta manevram. Atkal jāatgādina, ka krīzes laikā darbaspēka nekad netrūkst. Priekšlikums ieviest paralēli latam nekonvertējamu valūtu, ko pilsoņi var izmantot savstarpējos norēķinos, un kas nonāk apgrozībā proporcionāli paveiktajam darbam, tā saucamā Latvijas Tugrika ideja. Tas veicinātu vietējo ekonomiku, un netraucētu ārējā parāda atmaksu.

Pa tam lāgam paredz arī graudkopības nāvi Latvijā. Līdz ar ko Latvijas neatkarība būs zaudēta pilnībā, finansu un pārtikas.

Skatoties šodienas vakara ziņas, palika nelabi: sapratu, ka esam pārdoti. Scenārijs ir tieši tas pats, kuru pielietoja Āfrikas valstu iedzīšanai parādu jūgā:

1. Izveidot krīzi ekonomikā. To var panākt ar starptautiskām sankcijām, finansu terorismu (starptautisko spekulantu uzbrukumu dažādiem ekonomikas sektoriem vai naudas sistēmai), “labi domātiem padomiem ekonomikas uzlabošanai”, un visbeidzot, karu. Šoreiz tas ir izdarīts pasaules mērogā, nevis tikai Austrumeiropā kā 90-os gados. ASV darbības rezultātā 2001. gada sākumā izveidoja nekustamā īpašuma burbuli, kas izauga arī Latvijā un arī plīsa tepat. Starptautiskā finansu sistēma jau sen ir bez nacionālajām robežām.

2. Risināt radīto krīzi, aizdodot naudu. Ja atsakās, jāizdara spiediens. Ja joprojām atsakās, jāizsaka piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties: kukulis tiešā un nepārprotamā veidā kopā ar nāves draudiem. Līdz šim līdzeklim reti kad nonāk.

3. Aizdot naudu apmaiņā pret “strukturālām reformām”, kuru īstais nosaukums ir “valsts vājināšana”: nojauc visas kontrolējošās institūcijas, seko korupcijas un izsaimniekošanas vilnis, pēc kura valsts vara ir praktiski nekāda, salīdzinot ar dažādu ekonomisko grupējumu varu.

4. Iekasēt parāda procentus un procentu procentus,  vai citādi iepelnīt, sadalot novājināto valsti reizinātājos. Procenti ir nomācoši, jo visi kredīti ir izsaimniekoti, dzīves līmenis un ražošana ir kritusies, un valsts pārdod infrastruktūru ārvalstu “investoriem”, kas patiesībā ir starptautiski parazīti-plēsoņas bez valstiskās piederības. Parādās maksas ceļi, maksas izglītība, privatizētas upes un autortiesības visam, kam vien varam iedomāties. Iedzīvotājus nosauc par sliņķiem un truliķiem, kas nevīžo sev pat zobus iztīrīt, un nežēlīgi izmanto, izgrābjot dabas un citus resursus, atstājot piesārņojumu un deģenerētas tautas masas, kur zeļ kontrabanda, korupcija, prostitūcija, narkotiku un cilvēku tirdzniecība.

Esmu pārliecināts, ka mūsu “vadošie valdības vīri” īsti nesaprot, ko dara. Nepārmetu viņiem ļaunprātību, drīzāk noziedzīgu nezināšanu. Un viņi ir tikai daļēji vainīgi, jo visa ekonomika, ko māca augstskolās, ir viena vienīga mūsdienu demagoģija, kurā normāli domājošs cilvēks orientēties nespēj, loģika tur ir tikai pirmajā acu uzmetienā un mikroekonomikā. Mūsdienās nevienā pasaules valstī, pat ASV, nav brīvā tirgus: visur ir dažādi ierobežojumi, regulācijas un tarifi dažādu ekonomisko grupējumu aizstāvībai. Tā saucamās strukturālās reformas, ko pieprasa visādi Starptautiskie Valūtas Fondi un Pasaules Bankas, ir labvēlīgu apstākļu radīšana valsts kapitālo resursu uzpirkšanai par sviestmaizi.

Nešaubieties ne mirkli, ka notiek ekonomisks karš, kurš novedīs pie masu pauperizācijas, un baumo, ka ir iecerēta Zemes iedzīvotāju skaita samazināšana līdz 1 miljardam. Jo vairāk par to domāju, vērojot notiekošo, jo tas mazāk atgādina baisu pasaku. Vislabāk cilvēku skaitu samazina ne jau karš, un pat ne epidēmijas: tas ir bads, kurš nāk no nabadzības.

Jautājums, ko tad darīt? Jāsāk ar elementāro: jāatgūst valsts ekonomiskā neatkarība, un pirmkārt jāatjauno no starptautiskās sistēmas neatkarīga nauda, ko apgrozībā laiž valsts par noteiktiem, fiksētas cenas pakalpojumiem, ko indivīdi un firmas sniedz valstij. Tādējādi, šīs naudas (nosauksim to par Latvijas Tugrikiem, LT) daudzums ir tieši proporcionāls valstij sniegto pakalpojumu apjomam, un tās vērtība ir piesieta kaut kam konkrētam, inflācija nedraud. Valdība šo pašu LT pieņem kā nodokļu un citus maksājumus, tādējādi radot jēgu tās lietošanai. LT noveco; pēc pirmā mēneša apgrozībā tā vērtība krītas par 4 procentiem. Tas ir vajadzīgs, lai veicinātu naudas apriti un savstarpēju kreditēšanu: kļūst izdevīga naudas aizdošana bez procentiem, lai saglabātu tās vērtību. Valsts var izsniegt LT kredītus, arī bez procentiem, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, taču publiski caurspīdīgi un ierobežotā daudzumā.Visvairāk vinnēs tie, kuriem visa ražošanas ķēde ir Latvijā, tātad zemnieki, amatnieki un valsts sektorā strādājošie, kas dzīvo no algas līdz algai.

Paralēli apgrozībā paturēt latu, kuru var lietot uzkrāšanai un apmaiņai pret ārvalstu valūtu darījumiem ar ārvalstīm. LT pret LVL konvertē pēc kursa, ko nosaka Latvijas Banka katru dienu. LVL turpina inflāciju kopā ar eiro un citām valūtām, LT paliek stabils.

Jāsaprot, ka ekonomiskās krīzes apstākļos darbaspēka nekad netrūkst, trūkst tikai līdzekļu, ar kuriem par darbu norēķināties. Norēķinu līdzekļa nodrošināšana krīzes gaitu nozīmīgi atvieglo. Nesen ziņās izskanēja priekšlikums valstij emitēt valsts parādzīmes, taču šī ideja netika pat apspriesta, jo iedzīvotājiem, lūk, neesot nekādu līdzekļu. Tas tomēr būtu solis pareizajā virzienā, un nauda iedzīvotājiem atrastos; tikai tas nepatiktu ārvalstu aizdevējiem, jo viņi par to nedabūtu procentus.

Informācijai: laba grāmatiņa ir John Perkins. Confessions of an Economic Hitman. Vai arī Silvio Gesell. The Natural Economic Order. Atšķirībā no iepriekšējās, tā ir brīvi pieejama.

Paredzu, ka šo visu manis rakstīto daudzi lasītāji kritizēs kā slima suņa murgus, tāpēc ka “vajadzēja kādu ekonomikas grāmatu palasīt”. Tā nav konstruktīva kritika; ja jau kritizējiet, tad pa punktiem, loģiski un bez emocijām, pārlieciniet ar argumentu spēku. Emocijas varat atstāt teātra izrāžu novērtēšanai. Neciešu bābiskus “disputus” ar argumentiem no sērijas “Tu esi stulbs, jo tā neviens nedara”.