Egleskoka emuārs

The Guardian publicēts George Monbiot raksts par pašreizējo ekonomisko recesiju, un kārtējo reizi atgādināts, ka nauda ir tikai apmaiņas līdzeklis, par ko visi ir vienojušies, un ja valdība nespēj finansu sistēmu sakārtot, tas ir jādara pašiem. Piemin arī vairākus veiksmīgus lokālās valūtas eksperimentus 20. gs. trīsdesmitajos gados. Vēl pirms pāris gadiem šādas idejas neviena daudzmaz liela avīze centās nepublicēt, taču pēdējā laikā raksti par kopienu valūtām parādās arvien biežāk. Laikam izmaiņas pasaules finansu sistēmā ir pavisam nopietnas.

Lielbritānijas finansu sistēmai arī draud liels un plakans pi…ts. Viss notiek līdzīgi kā pie mums: cilvēki pie varas nesaprot, kā darbojas starptautiskā finansu sistēma. Taču darbojas tā vienkārši: pamatā ir ASV Federālo Rezervju Banka. Tā emitē naudu, ko aizdod ASV valdībai, kas to atdod ar procentiem. Procentus var atdot tikai tad, ja var aizņemties uz nākamo periodu; citādi vienkārši nepietiek naudas, kas ir apgrozībā (emitēta). Un aizņemties var tikai tad, ja ir izredzes ekonomiskai izaugsmei. Ekonomisko izaugsmi ierobežo dažāda veida resursi, reālā pasaule, kura ir galīga. Visu citu valstu Centrālās bankas ir atkarīgas no dolāra sistēmas, tāpēc reāli mums nav finansiālas neatkarības: latam ir jābūt segtam ar kaut kādām rezervēm, pārsvarā ārzemju valūtā, dolāros vai eiro, kuru avoti ir ASV FR un ECB.

Pašlaik notiek vienkārša sistēmas pārbaude ar realitāti, kuru tā neiztur, jo balstās uz ideju, ka ekonomiskā izaugsme ir  iespējama bezgalīga.  Ja izaugsmes nav, ir divas izejas: sistēma sabrūk ātri, vai sistēma sabrūk lēnām, iejūdzot kredītņēmējus aizvien lielākā parādu jūgā. Izskatās, ka virzamies uz pēdējo variantu. Izeja ir veidot finansu sistēmu, kurā nauda neapzīmē parādu, bet kaut ko reālu, ne obligāti zeltu.

Interesenti var palasīt sekojošo:

Silvio Gesell. The Natural Economic Order
Margrit Kennedy: Interest and Inflation Free Money (viņas websaits)
Bernard Lieataer. How Businesses Can Save Themselves from the Impact of the Banking Crisis (http://www.lietaer.com)

6.-12. decembra “SestDienā” 24. lappusē neliels Egīla Zirņa rakstiņš par dažādajām papīra naudām, kas cirkulēja Latvijas teritorijā pēc cariskās Krievijas sabrukuma. Trīs lietas piesaistīja uzmanību:

1. Cilvēki ilgi saglabāja uzticību cara rubļiem. Droši vien tāpēc, ka tie bija segti ar zeltu. Piezīme 2012. gada 15. februārī: Zelta segumam nav nozīmes, jo cilvēki naudu turpina lietot gan paraduma pēc, gan tāpēc, ka nav alternatīvas; pat tad, ja teritoriju jau okupējis citas valsts karaspēks. To varēja novērot vācu okupācijas sākumā 1941. gadā.

2. Dažādie okupanti un pretošanās kustības centās ieviest savas naudas, pat Bermonts un Latgales partizānu pulks.

3. Savu naudu no 1915. gada izlaida arī Liepājas (apgrozībā līdz 1925. g.), Jelgavas (līdz 1931. g. 1. aprīlim bija samaināma pret latiem) un Ventspils pašvaldības.

Acīmredzot tolaik cilvēki daudz labāk nekā mūsdienās saprata, ka kontrolēt naudas sistēmu nozīmē kontrolēt ekonomiku.  Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc ekonomikas atjaunošana pēc kara postījumiem notika daudz ātrāk nekā otrās neatkarības sākumā pēc daudz mazākiem zaudējumiem?

Palasījos viena 20.gs sākumā dzīvojuša cilvēka pārdomas par naudu un ekonomiku. Brīnums, kāpēc par tām līdz šim nekur nav dzirdēts. Paldies internetam

Tātad, viņu sauca Silvio Gesell (latviski – Silvio Džēzels?), kuram bija veiksmīgs bizness Argentīnā, taču kārtējā krīze viņu izputināja un viņš iegrima pārdomās par naudas un ekonomikas dabu. Rezultātā radās grāmata “The Natural Economic Order”, kuru mūsdienās var iekačāt adresēs http://www.appropriate-economics.org/ebooks/neo/gesell.htm un http://www.utopie.it/pubblicazioni/gesell.htm.

Kopš seniem laikiem cilvēces lāsts ir bijusi augļošana, ko nosodīja visas ticības, kristietību ieskaitot, līdz 18. gadsimtam, kad Katoļu baznīcas īpašumos galveno pārsvaru ieguva finansu līdzekļi, nevis zemes kā līdz tam. Augļošana veido parazītu slāni, kas citu cilvēku darba augļus iegūst tāpēc, ka viņu īpašumā ir apmaiņas līdzeklis, kas vajadzīgs visiem; tādējādi, vieni maksā par naudas izmantošanu, kamēr tie, kuriem tās ir daudz, no tās pašas naudas izmantošanas iegūst. Ja atceramies vēl procentu procentus, tad aina kļūst pavisam atbaidoša.

Dabā ir iekārtots tā: visam ir savs sākums un gals, tajā skaitā visiem cilvēka darba augļiem: graudi pēc laika vairs nedīgst, maize sapelē un mājlopi slimo un noveco. Vienīgais izņēmums ir zelts, kas, reiz savākts, eksistē nesalīdzināmi ilgāk par citām precēm. Tieši tāpēc tas kļūst par “vērtības glabātāju”. Un tieši šī iemesla dēļ kļūst iespējama augļošana: kāpēc gan lai kāds, kuram zelts ir, to aizdotu citam, riskējot ar neatdošanu dažādu iemeslu dēļ?

Mūsdienās, kad cilvēki pārsvarā izmanto papīra naudu, šī situācija joprojām saglabājas, par spīti inflācijai: nauda joprojām tiek uzskatīta par preci, lai arī tai ir jābūt tikai informācijai, kas atvieglo apmaiņas procesu. Papīra nauda ir lielisks izgudrojums, taču tai ir ļoti bīstams trūkums: tās emitētājs, vienmēr izjūt kārdinājumu sadrukāt to savām vajadzībām. Vai tā ir ASV valdība, kas naudu aizņemas no Federālajām Rezervēm, vai ķīniešu monarhs, kas mazvērtīgam papīram uzspiež savu zīmogu, princips saglabājas: pirmais, kas jaunizveidoto naudu dabū izmantot, ir uzvarētājs inflācijas spēlītē, tāpēc viņa apetīte aug ēdot, kamēr kāds neliek piebremzēt vai arī sistēma sabrūk hiperinflācijā, jo pārējiem dalībniekiem zūd ticība tās taisnīgumam.

Silvio radās loģiska ideja: naudai ir jānoveco tāpat kā vairumam preču, piemēram, par 1% mēnesī. Zaudē tas, kurš naudu ilgi tur pie sevis, vinnē tas, kurš ražo vērtības vai pakalpojumus un savu naudu savlaicīgi tērē. Uz šāda principa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, krīzes laikā, darbojās daudzas lokālās valūtas ASV un Eiropā, manāmi paceļot dzīves līmeni. Arī tagad šādi gadījumi ir sastopami, it īpaši Vācijā, ar nolūku atbalstīt vietējo ražotāju. Sīkāk par vienu no piemēriem šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Chiemgauer, http://www.chiemgauer.info

Galu galā, naudas galvenā īpašība ir informatīvā: cik labumu cilvēki savstarpēji apmainījuši. Nauda dod iespēju salīdzināt āžus ar naglām, un ārsta pakalpojumus ar bumbieriem

Protams, ka visu grāmatu šādi pārstāstīt nevar, taču iesaku izlasīt visiem, kas meklē atbildes risinājumiem pašreizējai ekonomiskajai situācijai un vēlas padomāt par ekonomisko brīvību.

Ja tā padomā, tad sekojošais varētu būt diezgan atbilstošs notiekošās krīzes traktējums. Galvenie punkti:

1. Naftas krājumus izsmeļ ātrāk, nekā prognozēts – ieguve krītas par apmēram 6-9% gadā.
2. Visa mūsdienu industriālā civilizācija balstās uz naftu. Ja tās sāk trūkt, civilizācija kļūst nestabila.
3. ASV ar saviem 5% pasaules iedzīvotāju patērē 25% visas iegūtās naftas. Secinājums – lai situāciju pasaulē uzlabotu, jāsagrauj pieprasījums ASV, sagraujot to ekonomiku.
4. Pie ASV ekonomikas sagraušanas piestrādā jau visu Buša prezidentūras laiku, ļaujot vaļu dažādiem varai pietuvinātiem spekulantiem. Viņi sev jau ir nodrošinājuši privātas drošības salas dažās Latīņamerikas diktatūrās.
5. Bušs pabeigs ekonomikas sagraušanu, un vietā nāks Obama, melnais prezidents. Cilvēki savā naivumā pataisīs viņu par grēkāzi, un secinājums, ko tie zemapziņā izdarīs, būs – melnie neko nespēj.
6. Savārītos sūdus būs jāizstrēbj mums, parastajiem cilvēkiem un ne tikai ASV.

Avots:

http://mikeruppert.blogspot.com/2008/09/what-really-happened-today_29.html