Egleskoka emuārs

Vēlēšanu iznākums ir parastais: vēži, kuri imitē politiku, pamainīja kulītes. Daudz interesantāk būtu balsot par tiem, kas finansē politiskās partijas, vismaz būtu patiesāka izvēle

Tēvzemieši ar savu atklāti tupo vēlēšanu kampaņu panāca pilnīgi pretēju efektu: lozungu “cittautieši apvienojas un aizstāv savas intereses” lasīja un vēroja arī cittautieši, un neirolingvistiskās programmēšanas metode atkal nostrādāja: ja kaut kas tiek pietiekoši bieži atkārtots, masu apziņā tas kļūst par patiesību. Cittautieši izlasīja, ka viņi esot vienoti, un kļuva arī vienoti

Par finanšu krīzi ir skaidrs: kamēr mēs gribēsim “spēlēt ar lielajiem zēniem” viņu spēlītes, viņi mums būs vajadzīgi vairāk kā mēs viņiem. Nevajag devalvāciju, un nevajag stabilu kursu, jāatgriežas pie peldošā lata kursa, un savs deficīts jāfinansē pašiem, ar inflācijas palīdzību. Tas ir sūdīgi, taču cita ceļa īsti nav, ja nu vienīgi atkal sadrukāt “repšikus” iekšzemes lietošanai. Ja valsts tos pieņems nodokļu maksājumiem, viss notiks un ātri vien atkopsimies, taču to nevēlēsies pieļaut “lielie zēni”…

Daži skaitļi, no kuriem paliek nelabi.

Citēju no finance.net:

Pēc Valsts kases sākotnējās informācijas, budžeta deficīts 2008.gadā sasniedzis 426,3 miljonus latu, kas ir 2,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, vai 3%-3,5% no IKP – pēc Latvijas Bankas aprēķiniem.

Salīdzinot ar novembri, decembrī Latvijas valdības parāds palielinājies par 685 miljoniem latu. Līdz ar to šis rādītājs sasniedzis 2,64 miljardus latu, salīdzinot ar 1,149 miljardiem latu 2007.gada beigās. Kopējais Latvijas parāds, ieskaitot privātā sektora parādu, sasniedzis 20 miljardus latu jeb 130% no IKP. Kā prognozē Latvijas Banka, šogad valdības ārējais parāds sasniegs četrus miljardus latu jeb 26,2% no IKP.

2008.g. I ceturksnī Latvijas ārējais parāds bija 8 009 790 000 latu (avots – Latvijas Banka), apmēram astoņi miljardi. Gada laikā ārējais parāds ir pieaudzis par 12 miljardiem latu! Ja izdalam vienādi uz visiem iedzīvotājiem, ļoti aptuveni rēķinot, sanāk astoņi tūkstoši latu, nerēķinot procentu maksājumus. Ja parēķina uz 1 strādājošo, sanāk vēl baisāka statistika, kādi 20 tūkstoši latu vismaz. Ja ierēķina procentus, tuvāko 20 gadu laikā katram strādājošajam būs jāatdod vismaz 40 tūkstoši latu, pie kam pasaules ekonomika neaug, tāpēc atdošana ievilksies vēl uz 20 gadiem, ja vispār notiks.

Šai sakarā interesanta doma par Latvijas situāciju izteikta “The Telegraph“. SWF esot ieteicis valūtas devalvāciju, kam esot pretojusies ES, jo devalvēts lats apdraudētu Latvijas iekļaušanos Eiropas Monetārajā Savienībā. Citēju:

Leaked documents reveal – despite a blizzard of lies by EU and Latvian officials – that the International Monetary Fund called for devaluation as part of a €7.5bn joint rescue for Latvia. Such adjustments are crucial in IMF deals. They allow countries to claw their way back to health without suffering perma-slump.

This was blocked by Brussels – purportedly because mortgage debt in euros and Swiss francs precluded that option. IMF documents dispute this. A society is being sacrificed on the altar of the EMU project.

Katrai no šīm organizācijām ir savi iemesli: devalvēts lats ļauj izpirkt Latvijas resursus “pa lēto”, pa ceļam izmantojot lētu darbaspēku un citus resursus, tirgu pārņem lielas ārvalstu kompānijas. Darbavietas ir, taču mēs zaudējam resursus. Savukārt pārcenots lats neveicina eksportu un bremzē visu ekonomiku, jo mēs reti ko vairs ražojam paši, tādēļ dārgo naudu zaudējam gan ar importa pārsvaru pār eksportu, gan ar dažādu kredītu procentu un pamatsummu maksājumiem, kad nauda Latvijas tirgum zūd, atgriežoties ārvalstu bankās kā peļņa.

Ir visi nosacījumi, lai Latviju īsā laikā padarītu par trešās pasaules valsti: aizvien pieaugošs naudas trūkums valsts iekšienē, kas noved pie deflācijas un ekonomikas apstāšanās, un šo ciklu pastiprina maksājumi par importu un parādiem.

Kāda ir izeja? Parādus būs jāatmaksā, tas ir skaidrs. Kā tieši – te jau ir vieta manevram. Atkal jāatgādina, ka krīzes laikā darbaspēka nekad netrūkst. Priekšlikums ieviest paralēli latam nekonvertējamu valūtu, ko pilsoņi var izmantot savstarpējos norēķinos, un kas nonāk apgrozībā proporcionāli paveiktajam darbam, tā saucamā Latvijas Tugrika ideja. Tas veicinātu vietējo ekonomiku, un netraucētu ārējā parāda atmaksu.

Pa tam lāgam paredz arī graudkopības nāvi Latvijā. Līdz ar ko Latvijas neatkarība būs zaudēta pilnībā, finansu un pārtikas.