Egleskoka emuārs

Dmitrijs Orlovs ir viens no interesantākajiem un sakarīgākajiem autoriem, kas raksta par mūsdienu finansu krīzi un tuvāko nākotni. Šoreiz labs, diezgan pagarš rakstiņš “Definancialization, Deglobalization, Relocation” viņa paša blogā, ar dažiem slaidiņiem.

Finansu krīze attīstas pilnā sparā, un tā ir sekas naftas ieguves ierobežojumiem, jo vieglāk iegūstamā nafta ir izmantota un turpmāk tās ieguvei vajadzēs arvien vairāk resursu. Naftas ieguves lietderības robeža ir 25% no iekšzemes kopprodukta – ja tās ieguvei ir jāpatērē vairāk, tas vairs neatmaksājas.

Pašreizējā sabiedrība centīsies nemainīties, izvairīties no izmaiņām par katru cenu, tādēļ atlikušie resursi tiks izniekoti bezjēdzīgos mēģinājumos “atdzīvināt ekonomiku”. Taču ekonomika nav atdzīvināma, jo tā darbojas ar naftu, kuras vairs nav. Krīze ir sākusies, un tā nebeigsies nekad: tehnoloģiju uzturēšana prasa naftas resursus tiešā veidā (remonti, daļu izgatavošana) un netiešā (strādnieku barošana, izglītošana – kas mācās, tas nestrādā, taču ēst grib). Ja sabiedrība vēlētos mainīties, vislielākie zaudētāji būs tie, kas sistēmas ietvaros dzīvo vislabāk, kas to vada – lielie biznesmeņi un valdības aparāts. Tāpēc arī centieņi neko nemainīt turpināsies līdz pēdējam brīdim, ko arī varam novērot, ja vērojam Latvijā notiekošo.

Tāpēc sistēma sabruks neatkarīgi no politiķu centieniem. Agri vai vēlu, “civilizētajai” sabiedrībai būs jāpāriet uz ilgtspējīgu dzīvesveidu, kas nesagrauj vidi, kurā dzīvojam. Nav jēgas turpināt ieguldīt spēkus esošā dzīvesveida turpināšanai, jo tas nozīmē skriet arvien pieaugošā ātrumā pēc arvien sarūkoša burkāna. Jēdzīgākais, ko var darīt, ir ieguldīt savās zināšanās un prasmēs, lai varētu iztikt bez “augstajām tehnoloģijām”, iepirkt zemi, kur varētu dzīvot viens vai ar bērniem, un meklēt līdzīgi domājošu cilvēku kompāniju, jo grupas atbalsts krīzes situācijās ir ļoti svarīgs.

Nākotne ir barteram, jo nauda ir abstrakcija, ar ko ir viegli manipulēt. Vai tiešām, to vēl redzēsim.

Pašlaik tehnoloģiskā civilizācija ir iznīdējusi savvaļas cilvēkus, kuru prasmes būs ļoti noderīgas. Kartupeļi un kukurūza nelietīgi izmanto cilvēkus, lai vairotos uz mūsu rēķina

Pašreizējais stāvoklis

Barters

Drusku palasījos par dažādām civilizācijām un to sabrukuma iemesliem. Izradās, civilizācijas vidējais ilgums ir 200-600 gadu (8-24 paaudzes). Attīstība, kas sākas ar nelielām kopienām no 50-200 cilvēkiem, kuru dzīves stils ir tuvu dabai, pamazām sasniedz uzplaukumu ar lielām apdzīvotām vietām un vides pārveidojumiem, un neilgi pēc uzplaukuma augstākā punkta strauji atgriežas sākumpunktā vai pat zem tā, iedzīvotāju skaitam samazinoties emigrācijas, bada, slimību un vienkārši sanīkuma rezultātā.

Ar ko gan atšķiras “civilizēts” cilvēks no savvaļas cilvēka? Galvenokārt jau ar to, ka civilizētā cilvēka zināšanas ir iegūtas netieši, jo tās ir pārāk plašas, lai būtu pārbaudāmas praksē. Otrkārt, cilvilizētā cilvēka zināšanas ir gandrīz vienīgi par to, kā izdzīvot civilizācijas apstākļos. Tādējādi, jo vairāk attīstās civilizācija, jo vairāk zināšanu tā uzkrāj, jo vairāk tā iegrimst savā (ne)realitātē, kura aizvien vairāk attālinās no objektīvās realitātes. Pieaugot specializācijai, zūd spēja izdzīvot bez civilizācijas: lauksaimnieks kļūst atkarīgs no metāla rīkiem, kurus piegādā amatnieks, kam nav sajēgas par lauksaimniecību.

Noteiktā brīdī atrautība no realitātes kļūst kritiska, jo sabiedrības uzskatu pavēršana citā virzienā, atpakaļ pie realitātes, prasa tik daudz resursu, ka process kļūst neiespējams, jo jāmaina sabiedrības pamatus veidojošie uzskati. Ironiski, ka no realitātes sevišķi atraujas valdošais slānis, tā saucamā valdošā elite, jo starp viņiem un īsteno pasauli ir siena no pārvaldāmo cilvēku pakalpojumiem un produktiem. Tieši tāpēc sabiedrības deģenerācija sākas no augšas, un tieši tāpēc tā nereti noved pie kariem un citām kataklizmām – vienkārši elite turpina to pašu, ko parasti: cenšas norobežoties no realitātes ar padoto cilvēciņu ekspluatācijas palīdzību. Rezultātā resursu izsmelšana un izmiršana.

Cik ilgi dzīvo “savvaļas” civilizācijas, nav īsti zināms, jo nav ne rakstu un materiālās kultūras pieminekļu, pēc kuriem varētu datēt. Taču pēc atrastajiem sadzīves priekšmetiem ir zināms, ka nereti šādas kultūras izdzīvo vairākus tūkstošus gadu. Ir izņēmumi arī starp civilizācijām: Ķīna, Indija, Ēģipte. Izņēmumi ir iespējami, kad civilizācija ir labi norobežota, pašpietiekama un neizmeļ savus resursus.

Acīmredzot, ja jau mūsu civilizācijai lemts sabrukt, tas notiks apmēram tagad, jo kopš renesanses ir pagājuši apmēram 600 gadi. Un pamati jaunai civilizācijai un dzīves kārtībai nenāks no augšām, variet nemaz necerēt. Viss ir mūsu, parasto ļautiņu rokās, slīcēju glābšana kārtējo reizi ir pašu slīcēju problēma: sabiedrības valdošie slāņi ir ieinteresēti turpināt līzšinējo kārtību vairāk nekā visi pārējie, jo ir vislielākie ieguvēji..