Avots: http://pietiek.com/raksti/22_septembri_pie_brivibas_pieminekla_notiks_protesta_akcija_pret_uzspiesto_imigrantu_ievesanu

Tēvijas Sargi, Nacionālā savienība Taisnīgums
05.09.2015.

4. augustā notika pirmā mūsu rīkotā protesta akcija pret valdošās koalīcijas lēmumu uzņemt Eiropas Savienības (ES) uzspiestos nelegālos imigrantus, tādējādi radot bīstamu juridisku precedentu, kas paver durvis tālākam un masveidīgākam imigrantu pieplūdumam.

Šodien, kā solījis, Lembergs prezentēja Ventspils naudu. 1 vents = 1 santīms. Izrādījās, ka tie ir tikai atlaižu kuponi dažu Ventspils uzņēmumu pakalpojumiem. Biju jau sacerējies, ka Ventspils ieviesīs reģionālo valūtu, stiprinot vietējo ekonomiku.

Taču, skatīsimies uz lietas pozitīvo pusi. Troksnis tika sacelts liels, un mārketinga triks iznāca labu labais. Notikums pielīdzināms reklāmas kampaņai ar Salacgrīvas meteoru

Eh, gribējās jau noticēt, ka Zikovs ir ļaundaris tīrā veidā, un nošāvis otru cilvēku aukstasinīgi un principa pēc. Par to esmu rakstījis iepriekš. Pēc pirmās informācijas presē, tā vismaz varēja nodomāt. Taču par laimi, dzīve ir krāsaina, nevis melnbalta. Liecība, ko sniegusi viena no aculieciniecēm, ienes skaidrību par iesaistīto pušu motīviem un konflikta eskalāciju.

“Nikolajs tik tiešām grabinājis popkorna turzu un skaļi gremojis, taču ne tik uzkrītoši, lai par to pārlieku uztrauktos.

“Jā, viņš pasmējās, nedaudz komentēja, bet man tas netraucēja,”

žurnālistam atzīst sieviete. Tomēr Aigaram Eglem vīrieša uzvedība ļoti nepatikusi un viņš vairākas reizes aizrādījis.

Kad filma jau beigusies, viņš pagriezies un izsitis Nikolajam turzu no rokām, savukārt viņš atbildējis, uzlejot Eglem uz galvas neizdzerto kolas glāzes saturu.

“Tad Egle pārlēca pāri krēslu rindai, lai, iespējams, viņu iekaustītu, un tad atskanēja šāvieni”

Acīmredzams, ka abas puses ir reaģējušas pārspīlēti, sākotnēji sīko konfliktiņu pārvēršot abpusēji traģiskā iznākumā. Ja Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šis ir turpinājums manam iepriekšējam ierakstam par traģisko gadījumu kinoteātrī Citadele, kad Nikolajs Zikovs sīka personiska strīda dēļ nogalināja cilvēku no sava personiskā ieroča. Politiskā konjunktūra reaģē paredzami: dažādi cilvēki ar kaut kādu ietekmi pašlaik cenšas noskaņot sabiedrisko domu personisko ieroču iegādes un ierobežošanas virzienā. Pamatdoma sekojoša: ja Nikolajs Zikovs nebūtu varējis iegādāties ieroci, tad slepkavība nebūtu notikusi. Vai tiešām? Vai viena konkrēta līdzekļa nepieejamība var atturēt cilvēku īstenot savus nodomus?

Tāpēc apskatīsim, kā vēl Zikovs būtu varējis izdarīt šo pašu noziegumu. Motivācija nemainās, mainās tikai izpildījums.

Tātad mums ir Zikovs, cilvēks ar pašvērtības problēmām, kurš ļoti jūtīgi uztver personiskā statusa jautājumus. Vismaz tā tas ir saprotams no presē pieejamās informācijas. Viņš ir Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Runa ir par incidentu 2011. gada 19. decembrī, kad kinoseansa beigās viens 27 gadus vecs vīrietis nošauj otru, 42 gadus vecu vīrieti viņa meitas acu priekšā. Oficiālā versija ir konflikts par pārāk skaļu popkona tūtes čaukstināšanu, pēc tam kad seansa sākumā upuris aizrādījis šāvējam. Citāts no Очевидец: «В Forum Cinemas отца девочки застрелили за замечание»:

Одна из зрительниц рассказала kriminal.lv такую версию событий. Некий мужчина крупного телосложения, пришедший на сеанс с дамой и сидевший с ней в последнем ряду, во время просмотра фильма вел себя не особенно корректно: громко разговаривал и постоянно шуршал попкорном. Зал терпел. Но где-то в середине фильма ему очень тактично сделал замечание другой зритель – мужчина около 40 лет, который привел в кино дочку-подростка.

По словам свидетельницы, сидевшей со своим мужем через несколько мест от шумного зрителя, тот дождался конца сеанса и, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Drošības iestādes vakar lepni paziņoja, ka ir arestēts tā dēvētais “Neo”, cilvēks, kurš internetā publicējis no VID iegūto informāciju par valsts iestāžu darbinieku atalgojumiem. Vienlaikus, informācija par šī cilvēka identitāti “netiek ne apstiprināta, ne noliegta”. Acīmredzot, policija atstāj sev “atkāpšanās ceļu” gadījumam, ja Poikāns tomēr neizrādās Neo.

Interesanti, kāpēc vajadzīgs apcietināt cilvēku, par kura vainu paši vēl šaubās, un uztaisīt skaļu kratīšanu žurnālistes Nagles dzīvoklī, kuras nepieciešamība arī netika izskaidrota? Rodas situācija, par kuru runā visos plašsaziņas līdzekļos, TP ir runājusi par Mūrnieces demisiju kratīšanas sakarā, un arī Zatlers bilst savu vārdu, aicinot visu ķidāt lēnām un pamatīgi.

Notikušā rezultāts ir pamatīgs troksnis presē, un mazāk domājošajiem rodas iespaids, ka “mūsu policijai rokas ir garas”. 12. maijā notika vēl viens nozīmīgs notikums, kurš Neo aizturēšanas troksnī ir praktiski pazudis no uzmanības loka: noraidīts valdības priekšlikums kredītņēmēju Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Patiesībā neko īpaši labu nedomāju. Esmu izbrīnīts, kāpēc cilvēki tik daudz uzmanības pievērš kaut kādam pilnīgi jokainam cilvēkam, kaut kam tik baisi groteskam…

Taču vairāk neizteikšos, to jau ir izdarījis kāds cits, tikai angļu valodā. Džeksona fani drīkst nelasīt

Īsumā – M. Dž. ir simbols aizejošajam laikam, cilvēces izvirtībai un narcisismam, bagātības un laimes solījumam, kas cietis fiasko, un melošanai pašam sev.

16. aprīļa “Diena”: Eiropas rekonstrukcijas un Attīstības bankas (ERAB) pērk no Latvijas valdības ceturtdaļu akciju par apmēram 73 miljoniem latu, rupji rēķinot. Piedevām iegūst veto tiesības, tai skaitā tiesības izvēlēties Parex bankas pircēju, un iegūst valsts garantijas 89 miljonu latu apmērā. Ceturtā bankas daļa par sviestmaizi, un nekādas atbildības, tikai tiesības. Ja valsts Parex bankā līdz šim ir ieguldījusi vismaz 1 miljardu latu, tad ceturtajai daļai no tā ir jābūt 250 miljoniem.

Parex ir rezervēts pārdošanai Rietumu bankām, iespējams, par sviestmaizi, lai netiktu Krievijai. ERAB kontrolēs, kam un arī par cik. Valsts savu banku praktiski ir pārdevusi par sviestmaizi ārzemniekiem, skaties kā gribi. Šī bija izdevība, lai tirgū rastos kāda daudzmaz nopietna valsts banka, nu tā ir palaista garām. Drīz pilnīgi visi banku procenti, ko iedzīvotāji maksā par kredītiem, pildīs ārvalstu banku kabatas. Vietējo banku praktiski vairs nav.

Citēju (izcēlumi mani):

ERAB līdzšinējā pieredze, piedaloties Latvijas banku glābšanā un ienākot to kapitālā ar līdzīgiem veto nosacījumiem, ir bijusi pozitīva. Unibanku pārdeva zviedru SEB, savukārt Rīgas komercbanka pēc pārdēvēšanas par Pirmo banku nonāca vācu un norvēģu DNB Nord īpašumā. Līgumā ar ERAB nav fiksēti konkrēti termiņi, kādos Parex banku var vai nevar pārdot. ERAB dotas arī tiesības meklēt bankai pircēju un piedalīties pārdošanas procesā.

Kļūstot par 25% Parex īpašnieci, ERAB iegūst arī tiesības piedalīties bankas tālākās darbības stratēģijas izstrādē, kas būs pamats, lai Finanšu un kapitāla tirgus komisija lemtu par tai noteikto ierobežojumu atcelšanu. Gaidāms, ka, izstrādājot jauno stratēģiju, tiks apspriesta bankas nosaukuma maiņa.

Valsts PA personā bankas kapitālā ieguldījusi 227 miljonus latu, taču kopumā tieši un netieši bankas glābšana valstij prasījusi aptuveni miljardu latu.

Ir pienākusi diena X+1, rakstīšanas brīdī jau X+2 un notiek intensīva politiskās ražas ievākšana, izmantojot mirkļa situāciju.
Galvenais pasākums ir vainīgā meklēšana, visneproduktīvākā nodarbe pašreizējos apstākļos. Valdošā koalīcija kaislīgi rāda ar pirkstiem tā saucamās opozīcijas virzienā, cerot novirzīt tautas uzmanību no normālās mītiņa daļas un mītiņa iemesliem; opozīcija vārgi cenšas par to atgādināt, un visu vainu noveļ uz esošo valdību, pie reizes audzējot savus reitingus un seju atpazīstamību TV. Ko arī viņiem nevar pārāk pārmest, tāda nu ir mūsu vēlēšanu sistēma, ka bez atpazīstamības ir grūti tikt ievēlētam.
Policija izmanto brīdi, lai uzskatāmi pierādītu savu nepieciešamību kriminālo elementu savaldīšanā (un te nu viņiem vismaz daļēji jāpiekrīt), bet tautas domas dalās – vieni uzskata, ka sen tā vajadzēja, citi, ka tik traki jau nu nevajadzēja. Taču vienai lielai daļai ir manāms apjukums, jo nav ne jausmas, kas īsti notiek.
Kas notika, to mēs zinām. Kāpēc – tas jau ir daudz sarežģītāks jautājums. Dažkārt dzīvē sagadās vairākas nejaušības, kopā veidojot kaut ko samērā nebaudāmu, un sleicos domāt, ka šī ir tā reize. Daži uzskata, ka vainojami krievu specdienesti, kas man liekas visai apšaubāmi: ja būtu iejaukti specdienesti, grautiņš būtu daudz lielāks un labāk organizēts, ar lielākām agresīvu cilvēku masām un stihisku, tomēr efektīvu koordināciju ar sms palīdzību.

Esošā situācija ir jāizmanto produktīvi. Un esošā situācija nozīmē sekošo: ir finanšu krīze, kuras cēloņi vairāk tomēr atrodas aiz mūsu valsts robežām, nekā šeit. Valsts iedzīvotāji vienkārši rīkojās atbilstoši savam zināšanu līmenim, un biznesmeņi izmantoja situāciju peļņas gūšanai, arī atbilstoši savam zināšanu līmenim. Nevienā skolā nemāca, ka ņemt patēriņa kredītus ir riskanti, un nevienā biznesa mācību grāmatā nav teikts, ka uzņēmējam ir jādomā par savu un savu bērnu nākotni tālākā perspektīvā, nemaz nerunājot par valsti, jo galvenais ir peļņa, un jo ātrāk, jo labāk: citādi nākotnes vairs var nebūt, jo citu gūs peļņu tavā vietā. Arī mūsu politiskā sistēma, ko nekritiski pārņēmām no Rietumiem, ar visiem labumiem un trūkumiem, ir pakārtota starptautiskajai biznesa un finansu videi, kas jau sen ir globāla un kuru valstu robežas praktiski neaiztur.

Mūsu valstij ir pienākuši grūti laiki, un tieši tāpēc ir svarīgi saglabāt sabiedrisko kārtību un veikt pārmaiņas organizēti, bez vandālisma un asinsizliešanas, jo tādējādi mēs savu jau tā ne visai labo situāciju padarītu vēl sliktāku, piedevām apdraudot mūsu valsts eksistenci, jo tā kļūtu par vieglu mērķi dažādiem politiskiem avantūristiem.

Tātad, valdībai ir jādara sekojošais (runāsim Godmaņa stilā ):
1. Jāskaidro, gari, plaši un uz visiem stūriem, lai katram muļķim kļūtu skaidrs: mūsu situācija ir loģiskas sekas starptautiskajai situācijai, kurā visu nosaka nauda, nauda, nauda, kura mūslaikos nav vairs ne ar ko segta, un kas darbojas tikai ekonomiskās izaugsmes apstākļos, jo tikai tad ir iespējama kredīta atdošana bez bankrota. Dzīvošanai no patēriņa kredīta, gan personiskā, gan valstiskā līmenī vairumā gadījumu ir ekonomiskā pašnāvība ilgtermiņā, ko pierāda ASV piemērs.
2. Jānovirza uzmanība no vainīgo meklēšanas uz izejas meklēšanu no esošās situācijas. Atrast un sodīt vainīgos, ja tādi patiešām ir, būtu taisnīgi, taču tā mēs zaudētu dārgo laiku, mums vienkārši nav laika un resursu razborkām. Nacionālā vienotība ir valsts izdzīvošanas jautājums, pat ja tāpēc masveidā ir jāpiešķir pilsonība nepilsoņiem. Viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs, vairumā ļoti normāli.
4. Jādara zināms, ka globalizācija ir pamatīgi iebuksējusi un pamazām brūk kopā, tāpēc jāuzņem kurss uz pašpietiekamību svarīgakajās nozarēs: pārtika, enerģētika un tamlīdzīgi. Tas ir stratēģisks neatkarības jautājums.
3. Izeja, kad grūst starptautiskā finansu sistēma, kas ir balstīta uz parādiem, ir atdalīšanās no tās. Kāda jēga pildīt SVF un PB noteikumus, ja viss, ko viņi var piedāvāt, ir parādu jūgs apmaiņā pret aizdevumu uz viņu noteikumiem? Tēlaini runājot, mēs satupstamies uz kuģa atlūzas un airējamies tālāk kopīgiem spēkiem, kamēr citi slīkst vai ķepurojas pa vienam. Krīzes laikā nekad netrūkst darbaspēka, trūkst tikai naudas, to tad arī valdībai vajag izmantot, kaut vai finansējot infrastruktūras uzturēšanu par fiksētām cenām ar svaigi sadrukātu naudu. Ja nauda nokļūs apritē nevis caur kredītiem, bet apmaiņā pret reāli padarītu darbu, inflācijas nebūs, un samazināsies bezdarbs, un visiem būs labāk. Inflāciju izraisa naudas nonākšana apgrozībā, kas nav segta ar materiālām vērtībām, peimēram, kredītu nauda.
4. No iepriekšējā punkta izriet, ka jāatceļ dažādi birokrātiski šķēršļi sīkās uzņēmējdarbības attīstīšanai, piemēram, atļaut tirgoties ar pārtiku visiem, kas to vēlas, bez ierobežojumiem. Lielos piena kombinātus un citus lielus uzņēmumus var pārpirkt ārzemnieki, taču vietējos tā neiznīcinās, ja vien neļaus manipulēt ar tirgu.
5. Jāmaina vēlēšanu sistēma, kurā pārstāvjus ievēlē tikai pēc dzīvesvietām cilvēki, kas viņus pazīst, un politisko partiju sistēma ir jāatceļ, jo politiskā partija ir veidojums, kas ir viegli finasējams un disciplinējams, tātad vadāms. Jāievieš katra deputāta personisku atbildību par saviem lēmumiem un balsojumiem. Deputāta mandātu piešķir un atņem tie, kas par viņu balsoja, pie kam nav termiņu ierobežojuma; tikko viens ir atcelts, vietā ievēlē citu. Līdz ar to, tikko deputāts izdara ko apšaubāmu, viņu ievēlējušie atceļ, un karjera beigusies, un otrādi – tie, kas labi strādā, var to darīt ilgāk, nodrošinot politiskā kursa nepārtrauktību. Visai balsošanai ir jābūt atklātai, jo godīgam cilvēkam nav jābaidās paust savu viedokli.

Labi saprotu, ka sistēma pretojas pārmaiņām, jo tās uzdevums ir uzturēt pašai sevi. Visticamāk, tā sagrūs, jo nespēs mainīties. Kāda jēga to saglabāt, ja izmaiņas notiks tik un tā?

Nu jau arī mēs varam lepni ievilkt ķeksīti: mums arī ir bijis pašiem savs grautiņš. Mītiņš mierīgs, cik no dalībnieku stāstītā var saprast, izteica sāpi un devās mājup.

Spriežot pēc TV redzamā, policija uzvedās apbrīnojami mierīgi un pat mēģināja atvēsināt iekarsušos prātus ar dažiem saprātīgiem vai varbūt draudīgiem vārdiem vienā vai otrā ausī. Bija skaidri redzams, ka dažiem no šiem karstajiem prātiem ir pienākusi viņu zvagzņu stunda, ko jo skaistāku padarījis alkohols “na haļavu” no Latvijas Balzama izlaupītā veikala; daži no tiem runas uzplūdos mēģina kaut ko ieskaidrot policistiem, kuri aiz vairogiem neatbild, citi – ar samērā bezjēdzīgu smaidu sejā un augstu gaisā paceltām rokām “jūtas brīvi un vienoti”.

Jā, arestēti cik tur tie cilvēki, un jā, arī ievainoti policisti, taču nekas fatāls. Lieljuksis arī neuzskata to visu par neko īpašu, kaut gan “Panorāmas” diktorei valoda gandrīz raustījās no satraukuma. Un te es Lieljuksim piekrītu. Iespējams, policija vienkārši gribēja parādīt, kas varētu notikt, ja viņiem vēl nogrieztu finansējumu. Pieļauju, ka situācija visu laiku tika aptuveni kontrolēta. Pabriks un Kučinskis intervijās tādi nedaudz pieklusuši, cenšas neizteikt neko “tādu”, tāpat Štokenbergs nevēlas, lai šo notikumu “izmantotu demokrātijas mazināšanai”.

Vienīgais, kas tā pa īstam izklausījās apvainojies, bija Godmanis, un izrādīja apbrīnojamu gādību par policiju un draudēja nākamreiz likt lietā “speciālos līdzekļus” bez kavēšanās, lai nebūtu 30 ievainoto kā šoreiz. Nez ko paši policisti par to saka, man ir aizdomas, ka šādas aizkustinošas rūpes viņiem nav vajadzīgas, paši var pateikt, ja vajadzēs. Gan jau Godmanis pratīs situāciju izmantot savā labā.

Kārtējā komēdija un balagāns, kas novērš uzmanību no pasākuma normālās daļas, ir beidzies. Politiķi rauš politisko kapitālu, un vēl nav saprotams, kura puse būs ieguvēji. Zaudētāji ir zināmi – visi arestētie un ievainotie. Ja Kučinskis ir nedaudz satraucies un Godmanis saniknots, laikam zināms efekts visam pasākumam būs, lai arī domāju, ka ne pārāk liels.

Mēs tomēr esam mierīgāki par igauņiem. Viņiem bija vismaz viens bojā gājušais un daļa pilsētas papostīta, mums pagaidām bez upuriem, un neviena mašīna arī nav nosvilināta (Labojums: laikam gan ir. Kāda starpība, sadauzīta vai nodedzināta, tāpat nelietojama). Varbūt mēs esam pārāk mierīgi un daudz ko paciešam, taču tam ir arī labā puse: oranžās revolūcijas mums nebūs, un pie varas nenāks citi krāni jaunā kulītē.

Ja jau protestēt, tad nevardarbīgi un organizēti, ar boikotiem un tamlīdzīgi. Tur ir vajadzīga lielāka drosme, nekā metot akmeņus ar cieši galvā uzmauktu kapuci, jo tad parasti nav iespējas slēpties aiz anonimitātes un iejukt pūlī.

Ar labu nakti, šī bija gara diena. Lai jums miegā kājiņas nesasvīst.

Zemāk daži nelieli foto ar grautiņa sekām kādai automašīnai. Foto iesūtījis Jānis Amantovs, foto lielākas versijas var redzēt TV.net. Anonīmie komentāri tur atbilstoši, no sērijas “pats vainīgs”. Šķiet, šie cilvēki nesaprot, ka ja “visi ārdās”, tas vēl nenozīmē, ka par sekām nav jāatbild.

Vecrīgas 13. janvāra grautiņš. Izdemolēts auto.