Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Arhīvi 'Netradicionāli par naudu' Tēma

Dod man visu pasauli plus 5%

Autors egleskoks @ 7. Feb 2009

Dod man visu pasauli plus 5%” ir uzskatāms pastāsts par to, kā darbojas augļošana un mūsdienu naudas sistēma. Slavējami, ka cilvēki (konkrēti, Jūlija Dobrovoļska) ir pārtulkojuši šo rakstiņu, kas būtu iekļaujams katras pamatskolas kursā.

Tiem, kas grib iet dziļāk, un mēģina saprast, ko darīt, varu ieteikt ielūkoties Margrit Kennedy websaitā.

Tagi: , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | 3 komentāri »

Finansējuma trūkums atdzīvina barteru

Autors egleskoks @ 28. Jan 2009

Financial Times raksta, ka finansējuma trūkums starptautiskajai tirdzniecībai ir atdzīvinājis starpvalstu bartera darījumus, konkrēti pieminot Krieviju, Malaiziju, Taizemi, Kubu  un Vjetnamu, kas maina pārtiku pret palmu eļļu un citiem labumiem.

Tonna ar rīsiem ir tonna ar rīsiem, tonna ar dolāriem šodien ir vērtīga, rīt jau tikai makulatūras cenā, kas zin…

Tagi:
Tēmas Netradicionāli par naudu | 3 komentāri »

Bernards Lietaers par Šveices WIR norēķinu sistēmu

Autors egleskoks @ 23. Jan 2009

Bernards Lietaers 2008. gada beigās ir uzrakstījis ļoti interesantu un sakarīgu rakstiņu par mūsdienu ekonomiskās sistēmas trausluma cēloņiem, un kā piemēru risinājumam piemin Šveicē darbojošos WIR norēķinu sistēmu. Vienā teikumā, ideja vienkārša: ja bankas nedod naudu, sametīsim paši, jo tas ir kopējās interesēs. Zemāk fragments no 23. lappuses angliski, kamēr neesmu pārtulkojis latviski:

Once upon a time, during a crisis similar to the one we are now mired, sixteen businessmen got
together to decide what they could do among themselves. They or their clients had each received
a notice from their respective banks that their credit line was going to be reduced or eliminated;
hence bankruptcy was only a question of time. They realized that business A had needed the bank
loan to buy goods from business B, which in turn needed money to buy stuff from its own
suppliers. So they decided to create a mutual credit system among themselves, inviting their
clients and suppliers to join. When business A buys something from B, A gets a debit and B the
corresponding credit. They created their own currency, whose value was identical to the national
money, but with the interesting feature that it didn’t bear interest.

The country’s banks mounted a massive press campaign to try to squelch this revolutionary idea.
Miraculously, that campaign failed, and this little system saved the businesses involved at the
time. A cooperative was set up among the users to keep the accounts dealing with that currency.
Soon participants could also borrow from that cooperative in that currency at the remarkably low
interest rate of 1% to 1.5%. All such loans need to backed by inventory or other assets. Over time,
the system grew to include up to one quarter of all the businesses of the entire country.

Sixty-five years later, an American professor performed an econometric study proving that the
secret for the country’s legendary economic stability was that strange little unofficial currency,
circulating among businesses in parallel with the national money. That well-known economic
resilience was usually credited to some mysterious and unknown national characteristic.
Whenever there was a recession, the volume of activity in this unofficial currency would expand
significantly, thereby reducing the recession’s impact on sales and unemployment. Whenever
there was a boom, business in national currency expanded, while activity in the unofficial
currency proportionally dropped back again. The surprising implication of this study is that the
spontaneous counter-cyclical behavior of this little “unorthodox” system actually helped the
central bank of the country in its efforts to stabilize the economy.

This is not a fairy tale, but the true story of the WIR system. The country is Switzerland and the
sixteen founders met in Zurich in the year 1934. And the system is still operating today. The
annual volume of business in the WIR currency is now about $2 billion per year. The American
professor is James Stodder from Rensselaer University. His remarkable quantitative study uses
more than 60 years of high quality data to prove the points made in this story. The WIR system is
also now accepting deposits and making loans in Swiss Francs as well as in WIR.

Domāju, ka arī Latvijā tas varētu strādāt.

Tagi: , , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | 9 komentāri »

George Monbiot aicina padomāt par savas naudas drukāšanu

Autors egleskoks @ 22. Jan 2009

The Guardian publicēts George Monbiot raksts par pašreizējo ekonomisko recesiju, un kārtējo reizi atgādināts, ka nauda ir tikai apmaiņas līdzeklis, par ko visi ir vienojušies, un ja valdība nespēj finansu sistēmu sakārtot, tas ir jādara pašiem. Piemin arī vairākus veiksmīgus lokālās valūtas eksperimentus 20. gs. trīsdesmitajos gados. Vēl pirms pāris gadiem šādas idejas neviena daudzmaz liela avīze centās nepublicēt, taču pēdējā laikā raksti par kopienu valūtām parādās arvien biežāk. Laikam izmaiņas pasaules finansu sistēmā ir pavisam nopietnas.

Lielbritānijas finansu sistēmai arī draud liels un plakans pi…ts. Viss notiek līdzīgi kā pie mums: cilvēki pie varas nesaprot, kā darbojas starptautiskā finansu sistēma. Taču darbojas tā vienkārši: pamatā ir ASV Federālo Rezervju Banka. Tā emitē naudu, ko aizdod ASV valdībai, kas to atdod ar procentiem. Procentus var atdot tikai tad, ja var aizņemties uz nākamo periodu; citādi vienkārši nepietiek naudas, kas ir apgrozībā (emitēta). Un aizņemties var tikai tad, ja ir izredzes ekonomiskai izaugsmei. Ekonomisko izaugsmi ierobežo dažāda veida resursi, reālā pasaule, kura ir galīga. Visu citu valstu Centrālās bankas ir atkarīgas no dolāra sistēmas, tāpēc reāli mums nav finansiālas neatkarības: latam ir jābūt segtam ar kaut kādām rezervēm, pārsvarā ārzemju valūtā, dolāros vai eiro, kuru avoti ir ASV FR un ECB.

Pašlaik notiek vienkārša sistēmas pārbaude ar realitāti, kuru tā neiztur, jo balstās uz ideju, ka ekonomiskā izaugsme ir  iespējama bezgalīga.  Ja izaugsmes nav, ir divas izejas: sistēma sabrūk ātri, vai sistēma sabrūk lēnām, iejūdzot kredītņēmējus aizvien lielākā parādu jūgā. Izskatās, ka virzamies uz pēdējo variantu. Izeja ir veidot finansu sistēmu, kurā nauda neapzīmē parādu, bet kaut ko reālu, ne obligāti zeltu.

Interesenti var palasīt sekojošo:

Silvio Gesell. The Natural Economic Order
Margrit Kennedy: Interest and Inflation Free Money (viņas websaits)
Bernard Lieataer. How Businesses Can Save Themselves from the Impact of the Banking Crisis (http://www.lietaer.com)

Tagi: , , , , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | 2 komentāri »

Ciema valūta Santi Suk ciemā, Taizemē

Autors egleskoks @ 8. Jan 2009

Izbrīnījos, ka šitāds rakstiņš ievietots The Wall Street Journal, kurš praktiski ir banku lobija rupors.

Tātad īsumā: Santi Suk ciemā vietējo naudu izmanto jau kopš 1998. gada Āzijas ekonomikas krīzes, kad šo pasākumu ieteica divi cilvēki no ārzemju palīdzības misijas (idejām ir spēks, vai ne?).

bia - Santi Suk ciema nauda

bia - Santi Suk ciema nauda

Ciematnieki uztaisīja savu naudu ar bērnu zīmējumiem, un sāk tirgoties savā starpā. Un ir visnotaļ apmierināti, jo vietējiem darījumiem nav jātērē “cietā” valūta, un ļoti daudzas vajadzības var apmierināt ar vietējo biznesu palīdzību, esot viens no saliedētākajiem un ekonomiski neatkarīgākajiem ciemiem Taizemē. Centrālās glabātavas lomu pilda seifs vietējā templī, un atbildīgais ir tempļa mūks.

Neilgi pēc tam, 2000. gadā, ieradās valdības pārstāvji un policija un pieprasīja paskaidrojumus, kāpēc ciems apdraud valsts naudas sistēmu. Uz kādu laiku nācās noiet pagrīdē. 2001. gadā kāds advokāts piedāvāja savu palīdzību, un izskaidrošanās ar valdību atkārtojās vēl dažas reizes, taču nekas ļauns nenotika, nevienu cietumā neielika. Beigās izrādījās, ka valdībai nepatika valūtas nosaukums, ciematnieki to nomainīja un tagad viņus neviens vairs netraucē, un ideja izplatās uz blakus ciemiem, kas arī taisa savas valūtas un citas norēķinu sistēmas.

Par lokālajām valūtām ir interesants rakstiņš Wikipēdijā. Viena no labāk pazīstamajām ir ASV bāzētās Liberty Dollar zelta un sudraba monētas, kuras pēc 2007. gada 14. novembra ASV valdības iebrukuma Liberty Dollar glabātuvēs un monētu konfiskācijām ir kļuvušas par ejošu preci e-bay izsolēs.

Liberty Dollar monētas

Liberty Dollar monētas

Par spīti valdības reidam, Liberty Dollar vēl dzīvo 2011. gada oktobris: Liberty Dollar vietne slēgta, Von Nothauss apsūdzēts un atzīts par vainīgu naudas viltošanā.

Vēl visā pasaulē ir vesela čupa ar virtuālajām valūtām, pat Ķīnā, taču tā ir atsevišķa tēma.

Kaut kas tāds derētu arī Latvijā tagad, kad samazina oficiālās naudas daudzumu apgrozībā, radot ekonomisko krīzi.

Tagi: , , , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | Nav komentāru »

16 citāti par naudas mijēju patieso varu un ietekmi

Autors egleskoks @ 6. Jan 2009

Mans daļējs un ne pārāk elegants tulkojums no The Shadow Money Lenders: The Real Significance of The Fed’s Zero-Interest-Rate Policy (ZIRP) , taču jēga saprotama. Ja ir labāki varianti, laipni lūgti koriģēt.

1. Napoleons Bonaparts (Napoleon Bonaparte):
Kad valdība ir finansiāli atkarīga no bankām, tieši bankas un nevis valdība kontrolē situāciju, jo rokai, kas dod, ir teikšana pār roku, kas ņem. Naudai nav dzimtenes; finansisti ir bezgoži bez patriotisma; viņu vienīgais mērķis ir peļņa.

2. Nikolo Makiavelli (Niccolo Machiavelli):
Lielākā daļa cilvēki uzskata šķietamo par realitāti, un tos vairāk ietekmē šķitums, nevis patiesība.

3. ASV 4. Prezidents Džeimss Medisons (James Madison):
Vēsture rāda, ka naudas mijēji ir izmantojuši jebkādas ļaunprātības, intrigas, krāpšanu un vardarbību, lai saglabātu kontroli pār valdībām, kontrolējot naudu un tās daudzumu apgrozībā.

4. ASV 16. Prezidents Ābrams Linkolns(Abracham Lincoln):
Naudas vara moca nāciju mierīgos laikos un rīko pret to sazvērestības briesmu un nelaimju laikos. Tā ir despotiskāka par monarhiju, nekaunīgāka par autokrātiju un savtīgāka par birokrātiju.

5. ASV 20. Prezidents Džeimss A. Gārfīlds (James A. Garfield):
Tas, kurš jebkurā valstī kontrolē naudas daudzumu, pilnībā kontrolē visu ražošanu un tirdzniecību.

6. Redžinalds MakKenna (reginald McKenna), Apvienotās Karalistes finanšu ministrs:
Baidos, ka ierindas pilsonim nepatiks uzzināt, ka bankas var radīt, un rada naudu. Apgrozībā esošās naudas daudzums mainās tikai banku darbības rezultātā, palielinot vai samazinot noguldījumu daudzumu un izdarot pirkumus. Katrs aizdevums un kredīta pārtēriņš rada noguldījumu, un katra aizņēmuma un kredīta pārtēriņa atmaksa noguldījumu iznīcina. Un tie, kas regulē nācijas kredīta apjomu, tie virza valdības politiku, un tur savās rokās cilvēku likteņus.

7. Sers Džošua Stamps, Anglijas Banka: (Sir Josiah Stamp):
Bankas tika ieņemtas netaisnībā un dzemdētas grēkā. Baņķieriem pieder pasaule. Atņemiet to viņiem, atstājot varu veidot naudu, un ar vienu rakstāmspalvas vilcienu tie radīs pietiekami daudz noguldījumu, lai pasauli nopirktu atkal. Atņemiet varu veidot naudu, un visi lielie īpašumi, tādi kā manējais, pazudīs; un tiem derētu pazust, lai šī būtu labāka un laimīgāka pasaule. Taču, ja vēlaties arī turpmāk būt baņķieru vergi un par to maksāt no savas kabatas, ļaujiet viņiem turpināt veidot naudu.

8. ASV 29. Prezidents Vudrū Vilsons (Woodrow Wilson):
Lielu industriālu nāciju kontrolē tās kredītu sistēma. Mūsu kredītu sistēma atrodas dažu cilvēku varā. Mēs kļūstam par vienu no vissliktāk pārraudzītajām, visvairāk kontrolētajām un pakļautajām pasaules valdībam – mēs vairs nebūsim valdība, ko veido brīva griba, pārliecība un vairākuma balsojums, bet valdība, ko veido oligarhijas viedoklis un spiediens.

9. Vudrū Vilsons, ar nožēlu komentējot likuma parakstīšanu par Federālajām Rezervēm:
Esmu visnelaimīgākais cilvēks. Esmu neviļus sagrāvis savu valsti.

10. ASV Augstākās Tiesas tiesnesis Fēlikss Frankfurters (Felix Frankfurter):
Vašintonas īstie valdnieki ir neredzami un valda no aizkulisēm.

11. Lūiss T. MakFadens, ASV Banku un valūtas komitejas priekšsēdētājs (Louis T. McFadden)
1932. gadā:
Patiesība ir tāda, ka Federālo Rezervju valde ir pārņemusi ASV valdību. Tā kontrolē visu šeit un tā kontrolē mūsu attiecības ar ārvalstīm. Tā loka valdību pēc savas gribas…

12. 1933. gadā:
Rūzvelts ar sevi kopā no Volstrītas ir atvedis Džeimsu P. Vārburgu, kas ir dēls Polam M. Vārburgam, Federālo Rezervju sistēmas organizatoram un valdes pirmajam priekšsēdētajam.

13. 1950. gadā:
Tas pats Vārburgs bija tik nekaunīgs un pārdrošs ASV Senātā paziņot: Mums būs Pasaules Valdība, patīk tas mums vai nē. Vienīgais jautājums ir, vai Pasaules Valdība tiks izveidota ar karu vai pēc vienprātības.

14. ASV Senators Berijs Goldvoters (Barry Goldwater):
Vairums no amerikāņiem nezin par starptautisko augļotāju darbībām. Federālo Rezervju Sistēmā audita nekad nav bijis. Tā darbojas ārpus Kongresa kontroles un manipilē ar ASV kredītsistēmu.

15. Henrijs Fords (Henry Ford):
Ir ļoti labi, ka mūsu tauta neizprot mūsu banku un naudas sistēmu, jo, ja tā būtu, jau droši vien jau tai pašā dienā izceltos revolūcija.

16. Bendžamins H. Frīdmens(Benjamin H. Friedman) vēstulē Dāvidam Goldšteinam(David Goldstein) 1954. gada 10. oktobrī:
Pēdējo gadu simtu pasaules vēsture un pašreizējie notikumi mājās un pasaulē apstiprina šādas sazvērestības pastāvēšanu (iznīcināt kristietību un iegūt pasaules varu). Vispasaules velnišķīgas sazvērestības tīkls īsteno šo plānu pret pret kristīgo ticību, kamēr kristieši ir cieši aizmiguši. Kristīgā garīdzniecībā izskatās vēl nezinošāka vai vienaldzīgāka pret šo sazvērstību par citiem kristiešiem… Tas ir tik skumji.

Tagi: , , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | Nav komentāru »

Valsts Norēķinu Sistēma

Autors egleskoks @ 10. Dec 2008

Vakardiena, 9. decembris, bija bagāta ar publikācijām par finanšu sistēmas tālāko likteni. Pirmais un galvenais – Rolanda Repša raksts 9. “Dienas” lappusē “Vai finanšu dorošība ir iespējama?”. Galvenā ideja: valstij ir jāizveido no bankām neatkarīga norēķinu sistēma, kura nenodarbojas ar aizdošanu un aizņemšanos, jo nodrošina tikai un vienīgi norēķinus starp personām un naudas līdzekļu drošu uzglabāšanu, tādējādi samazinot ar komercbanku darbību saistītos riskus.

Ideja loģiska un laba: valsts (precīzāk, Latvijas Banka) taču nodrošina naudas sistēmas uzturēšanu, kāpēc gan lai tā nenodrošinātu arī elektronisko norēķinu pieejamību visiem iedzīvotājiem? Paredzams, ka komercbankām būtu milzīgi iebildumi, jo šāda sistēma tām sastādītu spēcīgu konkurenci, īpaši jau nestabilitātes periodos, kad cilvēki dod priekšroku drošībai, nevis varbūtējiem ieguvumiem, kas sasitīti ar risku. Visi politiskie priekšnosacījumi šādam solim ir jau izpildījušies: cilvēku uzticība bankām ir krietni pazeminājusies, un valstij arī. Šādas sitēmas ieviešana cilvēku drošības sajūtu varētu palielināt, it īpaši jau vecākajai paaudzei, kas parasti pieprasa tieši valstij risināt būtiskākās problēmas.

Nav šaubu, ka šāda sistēma palielina valsts kontroli pār katru pilsoni, un tas ir patiešām nelāgi. Jo lielāka vara, jo lielāks kārdinājums to izmantot ļaunprātīgi. Pašreiz komercbankas nodrošina vismaz daļēju konfidencialitāti darījumos (līdz izmeklēšanas iestāžu pieprasījumam), kas VNS sistēmas gadījumos būtu daudz vieglāk pārkāpjama. Taču jāatzīmē vismaz viena pozitīvā puse: šī sistēma varētu pieslēgt “dzīvei” daudzus nomaļus kaktus, jo valsts var atļauties ieguldījumus, kurus komerbankas uzskatītu par zaudējumus nesošiem. Kā tieši – tas ir tīri tehnisks jautājums, jo mums ir gan internets, gan mobilo sakaru tīkls.

Otra publikācija ir praktiski Tavex sponsorēts reklāmas izdevums, kas nāk līdzi “Dienai” (vai arī tāpat vien iemests pastkastē?). Pamatideja ir sekojoša: visas papīra naudas sistēmas agri vai vēlu, taču vienmēr ir sabrukušas, tādēļ fiziskais zelts ir gandrīz vienīgais veids, kā saglabāt savu naudu pēc papīra naudas sabrukuma. Un izskatās, ka šī ekonomiskā krīze izvērtīsies daudz smagāka par  Lielo Depresiju. Te nevar nepiekrist, taču ar dažām iebildēm.

Zelts ir materiāla vērtība, tāpat kā ražošanas līdzekļi, mājas, un patēriņa preces, un tikai savu īpašību dēļ to izmanto apmaiņā – tas nedeg, nerūsē un ir viegli dalāms. Zelta cena nekad nav zemāka par tā iegūšanas izmaksām, un tas ir rets, un tāpēc tā nekad nav pietiekami. Visi to vēlas, tāpēc to vienmēr var samainīt pret precēm vai papīra naudu. Tieši tāpēc, ka zelta glabāšana zeķē praktiski neko nemaksā (glabāšanas izdevumus pagaidām neņemsim vērā) un zelts nepūst, cilvēki to cenšas paturēt pie sevis, un aizdod nelabprāt, jo tas ir riskanti. Savā dziļākajā būtībā, zelta izmantošana par apmaiņas līdzekli tas pats barters vien ir, tikai pastarpināts – apmaiņa notiek nevis tieši, bet caur trešo preci, mainam nevis vistas pret zābakiem, bet zābakus un vistas mēram zeltā.

Zelta izmantošanai apmaiņā tātad ir 2 labas lietas, un 2 trūkumi: zelta nauda dara iespējamu apmaiņu, un tā neļauj pārtērēt līdzekļus, kas ir iespējams papīra naudas gadījumā. Trūkumi ir cieši saistīti ar labajām lietām: uzkrājot cilvēki dod priekšroku zeltam nevis citām materiālajām vērtībām, tāpēc zelta vienmēr apritē pietrūkst un kļūst iespējama augļošana, parazītisms. Tas, kuram zelts ir, koncentrē to aizvien vairāk ar augļošanu. Otrs trūkums ir valdību un tātad armiju nonākšana kara finansētāju kontrolē, kā tas bija viduslaikos, jo kara gadījumā nevar mobilizēt resursus ar inflācijas palīdzību, tie ir jāaizņemas ielienot parādos, pretējā gadījumā draud fiziska iznīcināšana no ienaidnieku puses.

Ja gribam daudzmaz taisnīgu naudas sistēmu, tajā ir jāiestrādā līdzsvars starp pakalpojumu un preču apjomu, no vienas puses, un naudas daudzumu, no otras puses. Nauda savā dziļākajā būtībā ir abstrakcija, vērtības mērvienība, pie kam visai aptuvena – kas vienam vērtīgs, citam ne visai. Nauda ir informācija par apmaiņu starp personām. Lai šo informāciju varētu lietot salīdzināšanai, tā ir jāizsaka konkrētās mērvienībās. Agrāk šo informāciju mērīja precēs: cik zelta var iemainīt pret papīrīti ar cipariem? Cik kokvilnas, cik akmeņogļu? Mūsdienās nauda ir zaudējusi jebkādu piesaisti kaut kam konkrētam, valūtas tiek vērtētas attiecībā viena pret otru, un galvenā no tām ir dolārs, kurš arī neko konkrētu neizsaka. Tas ir vērts tik, cik cilvēkiem šķiet, cik tas ir vērts. Ļoti auglīga augsne spekulācijām un absurdiem darījumiem, kas mūs ir noveduši tur, kur esam pašreiz, jo nauda tagad ir cilvēku subjektīvisma mērvienība, un subjektīvisms vienmēr zaudē sadursmē ar dabas objektīvajiem likumiem.

Tāpēc ir priekšlikums izteikt naudu enerģijas mērvienībās, piemēram, kilovatos. Piesienam latu pie kilovatstundas, piemēram 1 santīms = 1 kilovatstunda. Uzreiz rodas atskaites punkts, pret kuru salīdzināt degvielas un pārtikas cenas, kaut kas objektīvs. Uzreiz varam izteikt naudā atjaunojamos resursus: Daugavas elektrostacijas ienes tik un tik naudas gada laikā, vēja enerģijas stacijas varētu ienest tik un tik, un ieguldījumi tajās atmaksātos precīzi aprēķināmā laikā.

Šāda sistēma atspoguļotu reālo dzīvi: viss, kas mums ir apkārt, ir enerģijas plūsma. Tās daudzums ir liels, taču cilvēkam izmantojamā daļa ir ierobežota. Tāpēc naudas emisijai jābūt saskaņā ar enerģijas emisiju, un naudas izņemšanai no aprites saskaņā ar enerģijas pāreju neizmantojamā stāvoklī. Piemēram, valdība var emitēt naudu saskaņā ar tai sniegtajiem pakalpojumiem; šādā gadījumā tiek noteiktas fiksētas cenas, piemēram, 100 ls vai 10000 kWh par 1 kvadrātmetru ceļa ar asfalta segumu, un pasūtījumu izpilda visi, kas vien vēlas, kamēr ir pietiekoši daudz klājamu ceļu. Valsts sevis emitēto naudu pēc tam pieņem atpakaļ nodokļu maksājumos vai maksājumoes par valsts sniegtajiem pakalpojumiem, kad naudas dzīves cikls beidzas. Ir pakalpojums, un ir samaksa.

Šādas sistēmas pašvaldību līmenī darbojās daudzviet Eiropā un ASV Lielās depresijas laikā, un daļa bija visai sekmīgas. Pēc depresijas tās izskauda centrālās bankas, jo saskatīja sev nopietnu konkurenci.
Krīzes laikā, kāda ir pašlaik, darbaspēka deficīta nav un nebūs. Ir tikai maiņas līdzekļa jeb naudas deficīts. To savā laikā jau Hitlers saprata, un dažos gados izvilka savu valsti no dziļiem, dziļiem mēsliem. Tieši tāpēc tauta viņu sākotnēji atbalstīja. Pēcāk, protams, viss aizgāja galējībās un nacionalizācijā. Hitlera ekonomiskās reformas ir atsevišķa tēma, visai interesanta un dziļākas sarunas vērta, tāpēc šeit neiztirzāsim, pameklējiet internetā frāzes “work creation program” un palasiet. Iedvesmu viņš smēlās no PSRS.

Gribu tikai piebilst priekš tiem, kas visu redz melnbaltās krāsās, ka Hitlera pieminēšana veiksmīgu ekonomisko reformu sakarā vēl nenozīmē viņa politikas slavinājumu un rīcības attaisnojumu :)

Tagi: , , , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | 4 komentāri »

Jauna metode budžeta plānošanai

Autors egleskoks @ 3. Dec 2008

Kautrīgi piedāvāju savu variantu valsts budžeta plānošanai: lai katrs nodokļu maksātājs pats varētu izvēlēties, kurai ministrijai un nozarei un cik maksāt, norādot, kādiem nolūkiem tērējama nauda. Sanāktu visreālākā tiešā demokrātija. Varu saderēt, ka izglītības, labklājības un iekšlietu ministrijas peldētos naudā, tāpat varbūt arī satiksmes ministrija.

Ja kādam no ministriem sanāktu nesmukums, vai notiktu kārtējais skandāls ar neizdarībām un paviršībām valsts funkciju izpildē, tas automātiski nozīmētu finansiālas sekas, kas savukārt tautas kalpus uzturētu formā. Ļoti laba atgriezeniskā saite, kuras pašreizējos valsts iekārtas apstākļos ļoti trūkst.

Protams, katras valsts iestādes vissīkākie tēriņi būtu jāpublicē internetā, ar atbildīgo uzvārdiem par iepirkumiem. Pietiktu vienkārši ar noskanētiem čekiem. Nekādas atrakstīšanās “1000 ls reprezentācijas izdevumiem” garā, visu pa punktiem. Galu galā, ja es uzturu savu valsti, tad vismaz gribu zināt, cik tas maksā.

Tiešā demokrātija strādā ļoti labi. Un neko īpašu tās realizācijā nevajag, mūsdienās tas ir tehniski vienkārši izdarāms, jo pamatuzdevums ir pietiekoši ātri savākt pietiekamu daudzumu informācijas no cilvēkiem. Piemēram, ja jau tautas kalpi ir jāizvēlas balsojot, tad balsot var visa gada garumā. Uzskatāms politiķa novērtējums tautas acīs :)

——————————

2010. gads. 20. februāra “Sestdienā” publicēta intervija ar Andri Šķeli. Viens no viņa priekšlikumiem ir ar deklarāciju palīdzību dot iedzīvotājiem iespēju vienu procentu no savas nodokļu naudas novirzīt jebkurai sabiedriskai organizācijai, sākot no politiskām partijām un beidzot ar makšķernieku biedrību. Principā tā pati ideja, tikai krietni atšķaidīta, taču ir iesākums un mazs solītis pareizajā virzienā :)

Tagi: , , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | 9 komentāri »

Silvio Gesell un alternatīvas idejas par ekonomiku

Autors egleskoks @ 5. Nov 2008

Palasījos viena 20.gs sākumā dzīvojuša cilvēka pārdomas par naudu un ekonomiku. Brīnums, kāpēc par tām līdz šim nekur nav dzirdēts. Paldies internetam :)

Tātad, viņu sauca Silvio Gesell (latviski – Silvio Džēzels?), kuram bija veiksmīgs bizness Argentīnā, taču kārtējā krīze viņu izputināja un viņš iegrima pārdomās par naudas un ekonomikas dabu. Rezultātā radās grāmata “The Natural Economic Order”, kuru mūsdienās var iekačāt adresēs http://www.appropriate-economics.org/ebooks/neo/gesell.htm un http://www.utopie.it/pubblicazioni/gesell.htm.

Kopš seniem laikiem cilvēces lāsts ir bijusi augļošana, ko nosodīja visas ticības, kristietību ieskaitot, līdz 18. gadsimtam, kad Katoļu baznīcas īpašumos galveno pārsvaru ieguva finansu līdzekļi, nevis zemes kā līdz tam. Augļošana veido parazītu slāni, kas citu cilvēku darba augļus iegūst tāpēc, ka viņu īpašumā ir apmaiņas līdzeklis, kas vajadzīgs visiem; tādējādi, vieni maksā par naudas izmantošanu, kamēr tie, kuriem tās ir daudz, no tās pašas naudas izmantošanas iegūst. Ja atceramies vēl procentu procentus, tad aina kļūst pavisam atbaidoša.

Dabā ir iekārtots tā: visam ir savs sākums un gals, tajā skaitā visiem cilvēka darba augļiem: graudi pēc laika vairs nedīgst, maize sapelē un mājlopi slimo un noveco. Vienīgais izņēmums ir zelts, kas, reiz savākts, eksistē nesalīdzināmi ilgāk par citām precēm. Tieši tāpēc tas kļūst par “vērtības glabātāju”. Un tieši šī iemesla dēļ kļūst iespējama augļošana: kāpēc gan lai kāds, kuram zelts ir, to aizdotu citam, riskējot ar neatdošanu dažādu iemeslu dēļ?

Mūsdienās, kad cilvēki pārsvarā izmanto papīra naudu, šī situācija joprojām saglabājas, par spīti inflācijai: nauda joprojām tiek uzskatīta par preci, lai arī tai ir jābūt tikai informācijai, kas atvieglo apmaiņas procesu. Papīra nauda ir lielisks izgudrojums, taču tai ir ļoti bīstams trūkums: tās emitētājs, vienmēr izjūt kārdinājumu sadrukāt to savām vajadzībām. Vai tā ir ASV valdība, kas naudu aizņemas no Federālajām Rezervēm, vai ķīniešu monarhs, kas mazvērtīgam papīram uzspiež savu zīmogu, princips saglabājas: pirmais, kas jaunizveidoto naudu dabū izmantot, ir uzvarētājs inflācijas spēlītē, tāpēc viņa apetīte aug ēdot, kamēr kāds neliek piebremzēt vai arī sistēma sabrūk hiperinflācijā, jo pārējiem dalībniekiem zūd ticība tās taisnīgumam.

Silvio radās loģiska ideja: naudai ir jānoveco tāpat kā vairumam preču, piemēram, par 1% mēnesī. Zaudē tas, kurš naudu ilgi tur pie sevis, vinnē tas, kurš ražo vērtības vai pakalpojumus un savu naudu savlaicīgi tērē. Uz šāda principa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, krīzes laikā, darbojās daudzas lokālās valūtas ASV un Eiropā, manāmi paceļot dzīves līmeni. Arī tagad šādi gadījumi ir sastopami, it īpaši Vācijā, ar nolūku atbalstīt vietējo ražotāju. Sīkāk par vienu no piemēriem šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Chiemgauer, http://www.chiemgauer.info

Galu galā, naudas galvenā īpašība ir informatīvā: cik labumu cilvēki savstarpēji apmainījuši. Nauda dod iespēju salīdzināt āžus ar naglām, un ārsta pakalpojumus ar bumbieriem :)

Protams, ka visu grāmatu šādi pārstāstīt nevar, taču iesaku izlasīt visiem, kas meklē atbildes risinājumiem pašreizējai ekonomiskajai situācijai un vēlas padomāt par ekonomisko brīvību.

Tagi: , , , , , ,
Tēmas Netradicionāli par naudu | 2 komentāri »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija