Pārdomas par bezdarbu, nodokļiem un imigrācijas politiku
Autors egleskoks @ 10 oktobris, 2010
Skatoties TV jauno politikas censoņu diskusijas par aktuālākajām problēmām politikā, kuras norit vēlīgā politikas veterānu pavadībā, tiem brīžiem šķībi pasmaidot, radās nepārvarama vēlēšanās izteikt savas nedaudz sistematizētās pārdomas šajā jautājumā.
Tātad, ir problēmas: bezdarbs, no tā izrietošā darbaspēka emigrācija uz ārzemēm un līdzekļu trūkums valsts budžetā. Visās diskusijās, kuras vērojamas TV un presē, šīs problēmas parasti apskata ja ne gluži pilnīgi atdalīti, bet tomēr kā atsevišķus apakšpunktus. Šķiet, ka tā tomēr tālu netiksim, jo dzīvē viss ir šā vai tā diezgan cieši saistīts.
Iesākumā par to, kas ir darbs un tā jēga
Darbs ir jebkura mērķtiecīga darbība, lai iegūtu vēlamo rezultātu – izdzīvošanu. Rezultāta vai darbības veids pēc būtības nav svarīgs, jo gan kritušu augļu vākšana, gan dzīvnieku medīšana, gan darbības fondu biržā faktiski ir viens un tas pats – mērķtiecīgas darbības sava labuma iegūšanai – tas ir, izdzīvošanas nolūkiem. Nav arī svarīgi, vai cilvēku no bada nāves šķir tikai daži kokosrieksti, vai arī trīs jahtas, personiskā māja Floridas piekrastē un Microsoft akcijas daži miljonu apmērā. Visos gadījumos cilvēks veic mērķtiecīgas darbības, virzoties uz savas darbības rezultātu. Tāpat nav svarīgi, vai šai darbībai ir tiešs raksturs (mēdī briedi, lai apēstu), vai netiešs jebkurā pakāpē (izgatavo šķēpu, lai varētu nomedīt briedi, ko apēst, mācās izgatavot akmens uzgali šķēpam, ar ko nomedīt briedi, lai apēstu).
Cilvēku motivē darbības mērķis. Ja mērķis ir savākt trīs kokosriekstus, kuri aug turpat kokā, tad cilvēks nemeklēs klūgas groziņu pīšanai. Domāju, tas ir pašsaprotami: jēdzīgu darbību no bezjēdzīgas atšķir tas, ka jēdzīgai darbībai ir vēlamais rezultāts, bet bezjēdzīgai tā nav.
Daži iebildīs, ka daudzām darbībām nav mērķa, bet tās ir svarīgas pašas par sevi. Taču te nav pretrunu – darbības mērķis tiek sasniegts nepārtraukti, kamēr vien notiek darbība, līdzīgi kā pumpējot ūdeni: kamēr roka kustina pumpi, tikmēr līst ūdens. Ja cilvēks turpina kādu darbību cerībā uz rezultātu, taču ir acīmredzams, ka tā rezultātu sasniegt nevar, tad mēs to saucam par vājprātu. Piemēram, izkliegt debesīm lāstus, lai rīt uzlītu lietus, vai barot zivtiņas akvārijā ar nolūku iegūt savā īpašumā jaunu automašīnu, ir bezjēdzīgi.
Jebkurš pie saprašanas esošs cilvēks, sapratis sava darba bezjēdzību, to pātrauc. Tie, kas veic novērotājam bezjēdzīgas darbības, lai, piemēram, trennētu savu raksturu, nav likuma izņēmums: viņu darbības mērķis ir gribas trennēšana.
Varētu domāt, kāds šitam visam sakars ar bezdarbu, nodokļiem un tamlīdzīgi? Atbilde ir vienkārša: cilvēks novēro un pielāgojas, cilvēks rīkojas mērķtiecīgi un ir spējīgs mainīt savas rīcības veidus atkarībā no apstākļiem. Un ekonomika un darba attiecības ir tas, ko dara cilvēki.
Kas īsti ir migrācija un kāpēc tā notiek
Vienkārši ņemot, migrācija ir cilvēku pārvietošanās no vienas vietas uz otru. Parasti cilvēki pārvietojas no vietas, kas kaut kādu apstākļu dēļ ir mazāk patīkama nekā tā, uz kuru dodas. Arī migrācija ir viens no izdzīvošanas paņēmieniem. Kādēļ gan palikt tur, kur ir slikti, ja var pārcelties uz labāku vietu?
Te gan jāpiemin viens apstāklis: pārcelšanās parasti ir riskants pasākums, jo jāpamet jau iepazīti apstākļi, jāpārvar ceļa grūtības un jāiedzīvojas jaunajā vietā, apgūstot un izpētot to visplašākajā nozīmē, gan tīri fiziski, gan sociāli. Tādēļ pārcelšanās parasti ir vairāk vai mazāk īslaicīgs izdzīvošanas iespēju samazinājums, ar ko jārēķinās katram pārceļotājam.
No šejienes arī secinājums: cilvēki pošas pārceļošanai tikai tād, kad ceramais ieguvums pēc grūtību pārvarēšanas ir lielāks par spēku patēriņu grūtības pārvarot. Lielu nozīme šeit ir individuāliem apstākļiem, jo cilvēkiem dažādu vecuma, personisko, ģimenes un citu apstākļu dēļ ir ļoti dažādas pielāgošanās spējas un tātad arī nosacījumi, kas liek vai neliek doties ceļā.
Arī migrācijā mēs varam saskatīt tās pašas mērķtiecīgās darbības pazīmes, kādas piemīt darbam. Cilvēki rīkojas, lai tiem būtu labāk.
Nodokļi
Nodoklis ir materiāls labums vai pakalpojums, ko nodokļu maksātājs spiests maksāt vai veikt nodokļu saņēmējam. Ja nav piespiešanas, nav arī nodokļa: tāpēc jau eksistē tādi vārdi kā ziedojums, dāvana un kukulis. Nodokļu maksātājs tērē savu laiku un spēku, lai pabalstītu nodokļa saņēmēju. Vispārīgā gadījumā to var nosaukt par enerģijas nevienlīdzīgu apmaiņu, kur nodokļa maksātājs spēlē upura, bet saņēmējs parazīta lomu.
Vēsturiski nodokļi ir veidojušies kā iekaroto maksājumi iekarotājiem, lai izvairītos no iznīcināšanas. Romiešu teiciens “Kas nebaro savu armiju, baros svešu armiju”, tikai ilustrē problēmas būtību: vienas cilvēciskas būtnes vēlmi parazitēt uz citu rēķina. Reālpolitiķu jautājums par to, vai mūsdienu valsts spēj izdzīvot bez nodokļu ievākšanas, šai gadījumā lietas būtību nemaina: ja bez nodokļu maksāšanas spēj dzīvot katrs atsevišķi, kā to parāda neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo nomaļās vietās, tātad to spēj arī visi kopā.
Ja nodokļu maksājumu apjoms ir niecīgs salīdzinājumā ar kopējo darba ražību, cilvēki par to nesatraucas, jo praksē tas izdzīvošanu daudz netraucē. Cilvēka darbībai vispār ir raksturīgs ļoti liels lietderības koeficients, tādēļ cilvēki parasti daudz nesatraucas par nelieliem zudumiem – ja desmito daļu ražas uz lauka apēd putni, vēl desmito zaudē glabājot, tad baznīcas desmitā daļa tāds nieks vien ir, salīdzināms ar nedaudz nelāgāku laiku vai peļu darbību.
Jo vairāk darba tiek patērēts nodokļu nomaksai, jo lielāka cilvēku neapmierinātība un jo aktīvāk tiek meklēta izeja no šīs situācijas. Ja nodoklis ir fiksēta apjoma no kāda resursa – cilvēka, saimniecības, zemes platības vai īpašuma, tad cilvēki cenšas intensīvāk izmantot šo resursu, lai samazinātu atdodamo daļu salīdzinājumā ar sev atstājamo, vai atsakās no tā. Jo vairāk strādā, jo vairāk paliek pašam. Vēsturiski tā tas bija vēl visai nesenā pagātnē.
Ja nodoklis ir noteikta proporcija no peļņas, kā tas vairāk ir mūsdienās, tad nodokļu optimizācija noris citādi: uzņēmēji cenšas samazināt savus peļņas rādītājus, palielinot izdevumu daļu, un tamlīdzīgi. Principā, tā ir likuma normu izmantošana sev vislabvēlīgākajā veidā. Un neviens uzņēmējam nepārmet, ja grāmatvedis ir labi pastrādājis un samazinājis maksājamo nodokļu summu. Tāpēc visi kaut cik ievērojami uzņēmēji cenšas ietekmēt likumus sev labvēlīgā virzienā: tas novirza nodokļu slogu nost uz citiem, palielinot savas un samazinot citu izdzīvošanas iespējas.
Jo sarežģītāka likumdošana, jo vairāk jāzina nodokļu optimizētājam, un jo vairāk līdzekļu jātērē nodokļu speciālista algošanai. Pēc būtības, tas nozīmē “nopirkt zemāku nodokļu likmi”, kas vidējiem un jo sevišķi mazajiem uzņēmumiem nav īsti pa spēkam.
Jo augstāki nodokļi, jo lielāks ekonomiskais efekts no to nemaksāšanas, un jo vairāk atmaksājas risks nodokļus nemaksāt. Ja nodokļi ir augsti, likumdošana sarežģīta, un sodi par nodokļu nemaksāšanu augsti, daudzi nolemj, ka nav jēgas rauties vai pušu, lai pusi vai pat vairāk no sastrādātā atdotu citiem, piedevām nezinot, vai ir ievērotas visas likuma normas. Vienkāršāk ir kļūt par darba ņemēju, kuram galva par nodokļiem nesāp, un nodarboties ar optimizāciju citos veidos: ja darbu apmaksā pēc stundu likmes, tad strādāt normas robežās, bet ne vairāk; ja apmaksa pēc padarītā, tad izgudrot dažādus veidus, kā darbu padarīt vieglāk un ātrāk, saglabājot nepieciešamo kvalitāti.
Ja darba apmaksa ir pēc stundu likmes, darba devēji parasti ir sašutuši par šādu darba ņēmēju attieksmi, paši aizmirstot savu nodokļu optimizāciju.
Minimālā alga
Minimālā alga pēc būtības nozīmē “Tev būs savam darbiniekam maksāt ne mazāk par N mēnesī”, kas savukārt nozīmē stundu apmaksas likmi, kad darbiniekam maksā par atrašanos darbā, darba devējam uzņemoties rūpes par to, lai darbiniekam visu laiku būtu kas darāms.
Minimālā alga nozīmē kaut kādu minimālo rentabilitāti, kāda jāsasniedz darbā, lai uzņēmējam atmaksātos cilvēku nodarbināt. Jo augstāka minimālā alga, jo lielāks bezdarbs, jo daudzi amati ar nelielu pievienoto vērtību zaudē ekonomisko jēgu: nelielā pievienotā vērtība nevar nodrošināt darbinieka algu, nodokļus valstij un peļņas daļu uzņēmējam. Rodas bezdarbs, galvenokārt mazkvalificētu un mazizglītotu cilvēku vidū.
Nomālos brīvā tirgus apstākļos, pēc minimālās algas noteikšanas nebūtu vajadzības, jo cilvēki vienkārši nomainītu slikti apmaksātu darbu pret labāk apmaksātu. Taču, ja ir augsti nodokļi, šādu darba vietu kļūst mazāk: darba devējiem ir grūti atļauties labi apmaksātus darbiniekus, sevišķi jau nozarēs ar mazu pievienoto vērtību. Tādēļ valsts, lai palielinātu ieņēmumus budžetā, vienlaikus uzturot uzņēmējiem izdevīgu bezdarba līmeni, ievieš minimālo algu. Jo lielāks bezdarbs, jo spēcīgāka konkurence par darba vietām, un jo mazākas algas jāmaksā darba ņēmējam. Pēc būtības, notiek algu līmeņa izlīdzināšana, mazāk efektīvajiem un izglītotajiem pieliekot algas uz efektīvāko rēķina.
Demogrāfiskā problēma
Arī šis ir pielāgošanās jautājums. Ja bērni drīkst strādāt, tad ir jēga tos dzemdēt – 19. gs. otrajā pusē bērni jau no agras bērnības devās ganīt zosis un vēlāk darīja daudzus citus darbus, kas prasīja zināmu atbildību un izturību. Ja ir kā mūsu valstī, kad cilvēks tā normāli var strādāt tikai no 18 gadu vecuma, tas nozīmē, ka līdz šim vecumam, nereti arī ilgāk, viņš ir uzturams no aizbildņu darba. Pirmajā gadījumā bērnu audzināšana ir daudz lētāka kā otrajā. Arī skola maksā naudu. Ja kāds mācīties nevēlas, viņš tomēr nevar tā vienkārši iet un ielas slaucīt – darba devējam jānokārto speciāli papīri, lai pieņemtu darbā nepilngadīgos, un neviens ar to pārāk neķēpājas. Kaut gan tas būtu labs risinājums, ja katram ielas bērnam tomēr būtu iespēja kaut vai laiku pa laikam piestrādāt.
Ja iztiku vecumdienās nodrošina valsts ar pensijām, nabagmāja vairs nav bubulis. Nav arī teikts, ka cilvēks noteikti līdz tai pensijai nodzīvos. Kādēļ lieki piepūlēties un visu savu mūžu pavadīt, audzinot un apgādājot piecus bērnus, ja tā vietā var samērā komfortabli audzināt vienu vai divus? Valsts nākotne šai gadījumā nav svarīga, jo katrs cilvēks dzīvo tikai vienu reizi.
Ja valsts kaut kādā veidā pamanās izveidot apstākļus, kad bērnus audzināt ir izdevīgi, dzimstība pieaug. Francijā un Zviedrijā visai mērenus panākumus guvuši ar lieliem bērnu pabalstiem; vai nebūtu jēdzīgāk, ja par katru bērnu vienkārši iedotu 25% nodokļu atlaides visa veida nodokļiem? Tad vairāk dzimtu bērni ģimenēs, kurās vecāki labi pelna, un bērnu pabalsti nekļūtu par izdzīvošanas veidu nelabvēlīgās ģimenēs.
Imigrācija kā risinājums ir pēc būtības “lēti audzinātu cilvēku” imports cerībā, ka viņi aizpildīs lētā darbaspēka vietas, kuras vietējiem nav vilinošas. Taču šāds darbaspēks ir lēts tikai tikmēr, kamēr viņu dzimtenē apstākļi ir sliktāki kā pie mums vai ir valūtu kursa atšķirības, un kamēr nav notikusi integrācija, kas paceļ dzīves vajadzību līmeni līdz vietējam. Arī Latvijas cilvēki, kas strādā ārzemēs, dzīvo labi ar minimālo algu tikai tāpēc, ka ir pieraduši taupīt. Viņu bērnus tas diez vai apmierinās.
Kur mūs tas viss noved
Jo augstāki nodokļi, jo mazāka motivācija strādāt – mazāk paliek pašam. Minimālā alga ne tikai veicina bezdarbu, iznīcinot daudzas darba vietas, kuras noderētu mazāk kvalificētajiem, bet arī samazina atšķirību starp kvalificētu un nekvalificētu darbu, sekojoši samazinot motivāciju piepūlēties kvalifikācijas iegūšanai. Reizēm kļūst daudz vieglāk dzīvot uz pabalstiem, piepūloties pabalstu pieprasījumu noformēšanā, nekā smagi strādāt par niecīgu atlīdzību.
Ceļot nodokļus, valstij draud nelāga situācija, pašpastiprinošs cikls, kad augsti nodokļi samazina nodokļu maksātāju skaitu gan tāpēc, ka zūd motivācija strādāt, gan emigrācijas un nodokļu nemaksāšanas dēļ, cilvēki neatļaujas bērnus, jo nevarēs tos nodrošināt un nolikt uz kājām. Jo mazāk valstij naudas, jo vairāk tā cenšas iegūt ar nodokļu celšanu un citiem darba augļu pārdalīšanas veidiem.
Ja nodokļus pazeminātu, it īpaši darbaspēkam un saimnieciskās darbības pelņai, kaut vai neapliekot ar nodokli reinvestēto pelņu, Latvija ātri vien tiktu uz kājām. Cilvēks labi strādā tikai pats sev. Momentā rastos daudzas darba vietas, sākumā ar mazu pievienoto vērtību, taču būtsiki atslogojot sociālo sistēmu. Ekonomikā ieplūstošā nauda tepat vien apgrozītos, veicinot dažādas pakalpojumu jomas. Mēs atkal būtu saimnieki savā zemē…
11 oktobris, 2010 01:43
Atvainojos, bet līdz galam neizlasīju, jo apstājos pie šī: “ja bez nodokļu maksāšanas spēj dzīvot katrs atsevišķi, kā to parāda neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo nomaļās vietās, tātad to spēj arī visi kopā”.
Pirmkārt jau nepiekrītu minētajai nodokļu definīcijai, bet tas vispār ir atsevišķs stāsts.
Tātad, par neskaitāmajiem nomaļajiem. Izdzīvot cilvēks var ļoti dažādos apstākļos, tas tiesa. Mēs varam pat droši vien varētu apkopot kādu absolūto minimumu, kas cilvēkam tomēr ir nepieciešams, lai izdzīvotu. Nodokļu maksāšana tā starpā noteikti nebūs. Bet kāda būs dzīve ar absolūto minimumu, to gan derētu saprast un vai par tādu dzīvi vispār ir vērts runāt.
11 oktobris, 2010 11:39
Ja tas ir atsevišķs stāsts, tad laipni lūgtum pastāstīt. Varbūt es tiešām kļūdos, tikai neesmu to sapratis.
Par nomaļajiem un dzīves kvalitāti. Nomaļi ir ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī kopienas. Tipiski, cilvēku irganizācijas pamatvienība ir kopiena, kurā ir apmēram 100-200 īpatņu. Mūsu smadzeņu spējas apjēgt sociālās saites šo pamatvienības izmēru apstiprina. Šāda grupa ir vairāk vai mazāk pašpietiekama.
Dzīves materiālo kvalitāti nodrošina darbs, kuru cilvēks piemēro dažādiem resursiem. Zināšanas uzlabo darba efektivitāti. Nodokļi ar dzīves kvalitāti saistās tikai vienā acīmredzamā veidā: tie pazemina dzīves kvalitāti tiem, kas strādā, un paaugstina tiem, kas nestrādā.
Atvados cerībā uz diskusijas turpinājumu
11 oktobris, 2010 14:44
“Vairāk vai mazāk pašpietiekama” — drīzāk jau mazāk.
Nevēlos ieslīgt neauglīgās diskusijās par anarhisma vairāk vai mazāk labvēlīgājiem modeļiem (komūnas, kopienas, utt), bet atļaušos aizrādīt, ka mūsdienu dzīvē mums ļoti labu tiešu dzīves kvalitāti uzlabojošu labumu nes tas, ka eksistē ražošana un tehnoloģijas, kuras visas prasa zināmu cilvēku un viņu spēju koncentrāciju.
Ar 200 cilvēku kopienām nepietiks, lai uztaisīstu un darbinātu rūpnīcu, kas ražos tehniku, ar kuru tu raksti savu blogu, nedz arī rūpnīcu, kas iegūst un pārstrādā visu to kaudzi ar izejvielām šai pašai tehnikai. Tas pats ar farmāciju, zālēm, medicīniskajām iekārtām. Tas pats ar zinātni kā tādu un dažādiem atklājumiem — nevar 1 vai 2 džeki no 200 sēdēt kopienā, urbināt degunu un izgudrot jaunas pretvēža zāles, pat ja viņam ir IQ lielāks kā Einšteinam. Tam visam vajag VIDI.
Atsakoties no urbānās vides un no pietiekamas cilvēku koncentrācijas, tu iegūsi nevis kaudzi ar idillistiskām pa visu pasauli izmētātām 200cilvēku Arkādijām, bet gan Fallout:next generation — ar vai bez pirms tam notikuša atomkara.
Nodokļi ar dzīves kvalitāti saistās vienā acīmredzamā veidā. To prasmīga izlietošana kopienas (lai vai cik lielas) vajadzību risināšanai nedaudz uzlabo vai uztur noteiktā līmenī visu kopienas locekļu dzīves kvalitāti.
Lūk, piemērs. Viss ir noticis pēc tava prāta. Mēs dzīvojam 200 cilvēku kopienās, nodokļus nemaksājam, apkārt pat nez kāpēc vēl nesiro bandīti (ne policijas, ne armijas ta nav — tās abas uztur no nodokļiem), gribam viens pie otra ciemoties. Vajag ielas un ceļus. Loģiski spriežot, man konkrēti nevajag visus ceļus,kas kopienā varētu būt no 1 cilvēka pie otra. Man vajag tikai manus ceļus — līdz maiznīcai, līdz avīžbūdai, ja tādas vēl iznāks, līdz darbam, pieņemsim. Nu varbūt vēl līdz pāris draugiem. Pašam man tādus ceļus uztaisīt sanāk par dārgu. Un ko darīt, ja man pēkšņi ievajagās uz citu darbavietu, vai es iepazīstos ar citu komūnistu, vai nedod dies, slimnīcu? Un ko darīt, ja manai mammai, kura dzīvo savā kopienas teritorijā esošajā mājā, arī vajag ceļu uz līdzīgām, bet citām vietām? Pilnīgi loģiski sanāk, ka mēs kopienas cilvēki sametamies un uzcērtam ceļus visiem — lai tad varam braukt no kurienes vajag uz kurieni vajag, un vēl maksājam noteiktu summu gadā, lai to uzturētu. Tas pats ceļu nodoklis vien sanāk.
12 oktobris, 2010 14:49
“Nodoklis ir materiāls labums vai pakalpojums, ko nodokļu maksātājs spiests …….” – nevaru piekrist, jo nodokļa gala labuma patērētājs ir pats nodokļa maksātājs.
Bet dabisko vēlmi parazitēt nevajag izmantot kā argumentu jebkādas kooperācijas pārtraukšanai. To vajag maksimāli ierobežot. (Arī 100-200 cilv. kopienā atradīsies kāds parazīts.)
“ja bez nodokļu maksāšanas spēj dzīvot katrs atsevišķi, kā to parāda neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo nomaļās vietās, tātad to spēj arī visi kopā” – ja es izdzeru 5ml šņabja, tad man nekas slikts nenotiek, tātad es varu izdzert 500ml un rezultāts būs tāds pats.
Vai tiešām?
Paielinoties sistēmas locekļu skaitam nenozīmē, ka izmaiņas ir tikai kvantitatīvas (citātā minētais siloģisms liek domāt, ka nenotiek pat kvantitatīvas izmaiņas). Palielinās arī savstarpēji iespējamo saišu, struktūru, utt. skaits – tātad kvalitatīvas izmaiņas.
P.S. Latvijā noteikti atradīsies ļaudis, kas vēlētos dzīvot “nomaļi”, “pie dabas”, “zaļi”, utt.. Žurnāla Ir vienā no numuriem bija intervija ar šādu entuziastu. Tas būtu interesants sociāls eksperiments, ja apvienotos līdzīgi domājošu ļaužu grupa un nodibinātu “nomaļu” komūnu.
Un vai vēsturiski jau nav apstiprinājies, ka šādas nesarežģītas un, Grrr minēto iemeslu dēļ, primitīvas kopienas izkonkurēja komplicētākas sabiedrības? Kā pretargumentu sevis teiktajam varētu minēt Amišu kopiena ASV, bet ja dzīves kvalitātes neatņemama sastāvdaļa ir tehnoloģiju sniegtās ērtības, tad arī tas neder.
12 oktobris, 2010 23:57
Gribēju piebilst par nodokļiem: nodoklis pats par sevi nav ne labs, ne slikts, galvenais, ir tā pielietojums. Nodoklis netiek ieturēts tā teikt – just for fun, tatad pēc idejas katram nodoklim ir kāds loģisks pamatojums – iemēsls, kamdēļ tas tiek ieturēts. Jautājums par to vai visa ieturētā nauda nonāk tai paredzētajā vietā, tas ir pavisam cits stāsts. Šeit arī slēpjās tā sāls, jeb citiem vārdiem teikt – where`s all magic happens: Lielākā daļa nodokļu naudas nenonāk tur kur vajag, bet gan tiek novirzīta citiem merķiem, piemēram, budžeta cauruma lāpīšana, prezidenta apsardze, algas uc. Šo parādību ļoti labi varētu atainot korelācija starp visiem ceļa nodokļiem un ceļu kvalitāti. Izmaiņas nodokļu apjomā ir vērienīgas, bet ceļu kvalitati tas īpaši neiespaido.
Kamēr notiks saucamā parazitēšana uz citu rēķina, kā jau tas arī rakstā tika minēts, tikmēr nekas labs nav sagaidāms.
31 janvāris, 2011 11:03
Nodokļu iekasēšanai ir pamatojumi, un ir “pamatojumi”. Kur ir vieni un kur otri, atšķirt ir grūti, ja pats neesi veltījis ievērojamu laiku nodokļu naudas izlietošanas izpētei.
Rodas grūti atrisināma situācija: ja nodokļu maksātājs nav kompetents saprast, kur paliek viņa nodokļi, tad kā lai viņš kontrolē to izlietojumu, pat ja viņam ir visas iespējas (kuru reāli nav)? Ja nodokļu izlietotāji (valdība) zin par šo nekompetenci, tad viņiem nav nekādas problēmas pūst miglu acīs nodokļu maksātājiem. Sanāk kā vienmēr: mīļā tauta, guliet droši, par jums tiek kompetenti gādāts. Un tauta guļ, līdz attopas ar pliku pakaļu.
Pamatproblēma tātad ir sekojoša: kā nodrošināt efektīvu kontroli pār nodokļu izlietojumu? Pašreizējā situācijā, kad nodokļu maksātājiem nav ne saprašanas, ne iespējas to izdarīt, situācija nekādā veidā neuzlabosies, tieši otrādi – tiks zagts vēl vairāk, jo pie kopējās haļavas siles vienmēr valda konkurence.
Tāpēc arī manā skatījumā vienīgā iespēja ir nemaksāt nodokļus, tā ir pašlaik vienīgā pieejamā zagļu ietekmēšanas metode.
31 janvāris, 2011 11:12
Vientiesim: Par to, vai nodokļa gala labuma ieguvējs ir pats nodokļu maksātājs.
TUR JAU TĀ NELAIME, KA AIZVIEN MAZĀK UN MAZĀK! Kāda jēga mest naudu kopēja labuma izveidei, piemēram ceļa būvei, ja nauda vācēji 50% ieliek kabatā, bet par pārējo tiek samaksāts viņu čomiem? Tad jau kopā sametas kaimiņi un paši finansē projektu.
Tas arī pēc būtības nozīmē nodokļu nemaksāšanu: kopējā labuma projektu apmaksā labuma guvēji tieši un labprātīgi, nevis piespiedu kārtā ar starpnieku palīdzību.
Par izkonkurēšanu. To drīzāk vajadzētu saukt par iznīcināšanu. Ja lielā valstī dzīvot būtu labāk, visi savvaļas kopienas locekļi paši saskrietu dzīvot valstī.
10 februāris, 2011 10:26
Ar nodokļu izlietojuma izpēti un sabiedrības informēšanu mazzinošo nodokļu maksātāju interesēs nodarbojas pietiekoši kompetenti ļaudis – žurnālisti, sabiedriskās organizācijas, tautsaimniecības nozaru apvienības, utt.. Arī pašu ministriju atskaitēs ir gana daudz informācijas, ja vien ir pietiekoši daudz laika un gribēšanas tās studēt. Informācija un dažādi viedokļi par to un interpretācijas(t.s. dezinformācija) ir pieejamas. Jautājums ir par to kāda ir mūsu izvēle – kuram informācijas avotam uzticēties vairāk, kuram mazāk vai nemaz. Bet pašreiz notiekošās masu mēdiju īpašnieku maiņas un neatkarīgo žurnālistu cenzūra jau ir cita tēma. Ietekmēt šos procesus arī ir iespējams – tā ir Tava balss vēlēšanās, tas ir Tavs balsojums ar maku (piem., nepirkt produktus, ko ražo zaglīgam politiķim piederošs uzņēmums), tā ir pareiza rīcība, kas balstīta uz pilsoniskajiem ideāliem, kas pēc būtības ir saprātīgas, godīgas un produktīvas savstarpējas kooperācijas un konkurences pamatprincipi.
Miglas pūšana iespējama tad, ja ir kam to pūst. Lielākā problēma nav visdādi andrīši, aivariņi un aināriņi, kas raujas pie varas, lai apzagtu valsti un melotu tās iedzīvotājiem. Tādi vienmēr ir bijuši, ir un būs. Problēma ir tie paši nodokļu maksātāji, kas akceptē un seko “visi jau zog”, “kurš tad maksā nodokļus”, “ja es varētu es arī zagtu”, utt.. Viņi ir tie, kas cītīgi balso par to, lai ceļi būtu 2x dārgāki nekā Lietuvā un 2x sliktāki, viņi balso par mazām pensijām, augstiem nodokļiem, negodīgu konkurenci, korupciju, kontrabandu, nodokļu nemaksāšanu. Te nu ir tā Tevis minētā atgriezeniskā saite ar varu. Ļautiņi zina, ka konkrētais politiķis zog, bet cer, “ka viņš padalīsies ar citiem “, t.i. ar viņiem un balso par viņiem. Vai arī seko citiem tikpat amorāliem un absurdiem mītiem – “viņš jau ir sazadzies, viņam pietiek, tagad viņš strādās valsts labā”.
Man liekas, ka viņi ir pelnījuši to, par ko viņi balso – sliktus ceļus, mazas pensijas, korupciju, sliktu un dārgu medicīnisko un sociālo aprūpi, t.i. pliku pakaļu.
Diemžēl arī citi ir spiesti dzert no tā paša biķera.
Šādā situācijā neredzu iespēju samesties ar kaimiņiem kopā un finansēt kaut ko. Lielus projektus mazai cilvēku grupai pavilkt ir problemātiski – nepieciešama pienākumu un funkciju sadale – tātad organizācija, nepieciešams finansējums u.c. resursi. Lielāka grupa – tas būs tas pats esošās valsts modelis mazākā mērogā ar visām no tā izrietošajām sekām – zagšanu, čomu un siles fenomeniem.
Labprātīga nevis piespiedu nodokļu iemaksa – tas jau skan pēc utopijas. Vienā teikumā Tu apgalvo, ka cilvēki ir gana stulbi, lai mēģinātu izprast varas rīcību un pārāk pasīvi, lai savu konstitucionālo tiesību robežās to ietkmētu. Bet nākošajā teikumā skan apgalvojums, ka viņi varētu būt pietiekoši saprātīgi, lai kopējas ilgtermiņa un īstermiņa labkljības vārdā LABPRĀTĪGI no savas kabatas finansētu kādu projektu. N-tie piemēri iz dzīves – ja jau vienas mājas iedzīvotāji nevar vienoties par apsaimniekotāja, kurš tikai ieksē naudu, bet pretī neko nedod, nomaiņu, tad kā viņi spēs vienoties par kaut ko nopietnāku? Ja cilvēkiem ir iespēja par saprātīgu cenu izpirkt gruntsgabalu, uz kura atrodas viņu daudzdzīvokļu ēka, tādejādi likvidējot ikmēneša zemes nomas izmaksu pozīcju, bet viņi nespēj saskatīt šo acīmredzamo ilgtermiņa ieguvumu un vienoties par to, tad par kādu savstarpēju uzticībi te var runāt?
Problēma jau nav organizāciju vai pārvaldes modeļos, problēma ir cilvēkos, kas tos realizē. Un ne jau tikai pie varas esošajos, bet arī tajos, kas viņus tur ieceļ – demokrātiskajā vairākumā.
10 februāris, 2011 11:18
Utopisko kopienu iznīcināšana tā pati izkonkurēšana vien būs. Fakts, ka šādas kopienas vai idejas par tādām ik pa brīdim parādās, liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar pastāvošo iekārtu vai daļa iedzīvotāju ar to nav apmierināti. Bet skatīsimies un mācīsimies no reālajiem rezultātiem – pagaidām nav radīts dzīvotspējīgs, produktīvs un pilnībā pašpietiekams modelis. Esošie ir vai nu neproduktīvi un/vai lielākā vai mazākā mērā atkarīgi no lielākām organizācijām.
Bet ir arī pozitīvi piemēri no kā pamācīties, piem., zemnieku saimniecību kooperatīvi, kas cīnās ar pārstrādātāju un tirgotāju cenu diktātu. Ja nemaldos, tad Cēsu rajonā esošais kooperatīvs pat gatavojas iegādāties piena pārstrādes iekārtas, kas veicinātu viņu neatkarību un konkurētspēju. Malači! Pārstrādātāji, protams, bāž sprunguļus riteņos. Tā jau saka, ka alkatība un slinkums ir galvenais dzinējspēkas tam, ko mēs dēvējam par progresu.
Atkal un atkal par tiem nodokļiem – nemaksāt tos nozīmē darīt to pašu un būt līdzvērtīgam tiem pašiem lamātajiem valsts apzadzējiem andrīšiem, aivariņiem un aināriņiem. Ja nemaksā nodokļus – tad nav arī nekādu tiesību lamāt valdību, slikto sociālo, medicīnisko aprūpi, utt. – par šiem pakalpojumiem nav samaksāts un tie nepienākas. Punkts.
Esmu dzirdējis domu, ka nodokļus varētu atcelt vispār un ieviest maksas pakalpojumus. Tā būtu funkciju decentralizācija, kam sekotu administratīvo izmaksu pieaugums. Turklāt daudzas funkcijas no biznesa viedokļa pašas sevi atpelnīt nevar. Tāpēc tās arī finansē no dažādiem nodokļu ieņēmumiem, PVN, akcīze, u.c.. Un visbeidzot – ja jau šī ir tik ģeniāla ideja, kāpēc neviens to nav mēģinājis ieviest?
Ir saprātīgi nodot daļu funkciju privātajam biznesam, bet ne visu.
17 februāris, 2011 18:45
Latviešu Forbes ir labs raksts par Dubaiju.
Tur nav nodokļu. Cik nopelni – tas ir tavs.
Tories viss maksā. Arī ceļš, pa kuru pilsētā
brauc.
21 februāris, 2011 01:24
what is corporation?
A corporation is a unravel organism that files its own tax return… The aim is to keep an eye on the subject disconnect from the individual… for the purpose benchmark, if someone has a job, it’s most qualified to unite in invalid the topic gets sued for a apportionment of money… (also as a replacement for excise benefits)… If the party gets sued, the corporation is liable to pay, not the individual… in other words, the particular is not required to yield up his money and assets to pay on a judgment against the convention because the concern is a split entity…
In California possibly man (1) being can tint a corporation..
13 janvāris, 2022 01:06
3absented…
…