Šaudīšanās kino. Viss kā parasti.
Autors egleskoks @ 27 februāris, 2011
Eh, gribējās jau noticēt, ka Zikovs ir ļaundaris tīrā veidā, un nošāvis otru cilvēku aukstasinīgi un principa pēc. Par to esmu rakstījis iepriekš. Pēc pirmās informācijas presē, tā vismaz varēja nodomāt. Taču par laimi, dzīve ir krāsaina, nevis melnbalta. Liecība, ko sniegusi viena no aculieciniecēm, ienes skaidrību par iesaistīto pušu motīviem un konflikta eskalāciju.
“Nikolajs tik tiešām grabinājis popkorna turzu un skaļi gremojis, taču ne tik uzkrītoši, lai par to pārlieku uztrauktos.
“Jā, viņš pasmējās, nedaudz komentēja, bet man tas netraucēja,”
žurnālistam atzīst sieviete. Tomēr Aigaram Eglem vīrieša uzvedība ļoti nepatikusi un viņš vairākas reizes aizrādījis.
Kad filma jau beigusies, viņš pagriezies un izsitis Nikolajam turzu no rokām, savukārt viņš atbildējis, uzlejot Eglem uz galvas neizdzerto kolas glāzes saturu.
“Tad Egle pārlēca pāri krēslu rindai, lai, iespējams, viņu iekaustītu, un tad atskanēja šāvieni”
Acīmredzams, ka abas puses ir reaģējušas pārspīlēti, sākotnēji sīko konfliktiņu pārvēršot abpusēji traģiskā iznākumā. Ja kaut viena no pusēm nekādi nebūtu reaģējusi, viss beigtos nemaz nesācies. Bet viens sit tūti no rokām, otrs lej uz galvas dzērienu… Ja Zikovs tā vietā, lai ķertos pie ieroča aiz pārspīlētas apdraudējuma sajūtas, būtu otram iekrāvis pa žokli, abi šķirtos ar asiņainiem deguntiņiem un ļaunākajā gadījumā dabūtu lietu par sīko huligānismu.
Zikovs, lai cik arī stulbi, ir rīkojies saskaņā ar sevis sludināto principu par maksimāla kaitējuma nodarīšanu uzbrucējam. Nebēgšana pēc nodarītā arī iekļaujas Zikova uzcītīgā studenta un paraugskolēna tēlā: rīkoties saskaņā ar likumu, ne jau velti viņš ir jurists. Domāju, ka viņa problēmas ar sirdi tik tiešām ir īstas.
Ļaunākās sekas šim notikumam ir sabiedriskās domas noskaņošana lielākas ieroču kontroles virzienā, vieniem argumentējot par vienotu psihisko saslimšanu reģistru, otriem – par liegumu nēsāt šaujamieročus privātpersonām. Arī apgalvojums, ka Latvija esot vien no bruņotākajām tautām Eiropā, nav vērā ņemams – mums ir daudz mežu, tāpēc daudz meža zvēru, tāpēc daudz mednieku, kuriem medībām vajadzīga vismaz bise. Mums ir arī salīdzinoši daudz viensētu, kuras sargā paši saimnieki un kādi pāris ne pārāk lieli suņi. Tāda mums tradīcija.
Interesanti, ka pēc skaļās Jēkabpils spēļu zāles aplaupīšanas neviens neko neteica par ieroču nēsāšanas ierobežošanu un stingrāku kontroli policistiem. Kur tie ņēma ieročus? Ja šāva ar dienesta ieročiem, tad jau policistiem varētu aizliegt nēsāt ieroci ārpus darba laika. Policists taču ir tāds pats cilvēks kā citi, ne jau velti arī viņi izdara noziegumus.
Kas attiecas uz psihiski nenormāliem, par tādu var kļūt jebkurš pēkšņi vai pamazām, taču šāda varbūtība ir samērā maza. Mēs nevaram novērst visus iespējamos apdraudējumus ne sev, ne saviem bērniem, un tas arī nav vajadzīgs, ja negribam pārvērst savu dzīvi par kaut ko pilnīgi nebaudāmu. Riskus, kas ir pilnīgi ārpus mūsu spējām tos kontrolēt, mēs uztveram pārspīlēti nopietni. Piemēram, katru dienu notiek auto negadījumi, un katru gadu Latvijā iet bojā vai tiek sakropļoti vairāki simti cilvēku (CSDD statistika). Mēs ticam, ka vismaz daļēji spējam vadīt auto tā, lai šādā negadījumā neiekļūtu, tāpēc neuztveram to kā draudu sev. Tāpēc neviens arī neaģitē par stingrākiem eksāmeniem, lai iegūtu autovadītāja tiesības.
Morāle: mērīšanās ar krāniņiem apdraud dzīvību un brīvību. Nedariet tā
1 marts, 2011 09:30
varbūt tomēr ja raksti pārbaudi dažas lietas, piem Jelgavu sajaukt ar Jekabpili
tāpat ja kāds to mērgli nebūtu aizturējis, šis būtu aizlaidies …
P.S. Iedomājies sevi tā džeka vietā, ko nolika no kājām un tad sāc moralizēt …
1 marts, 2011 09:50
Izlaboju. Kur notika laupīšana, Jelgavā vai Jēkabpilī, šai kontekstā patiesībā nav svarīgi, jo ir runa par ieroču nēsāšanas un pielietošanas principiem, nevis konkrētu gadījumu.
Iedomāšanās upura vietā nav racionāls arguments, lai arī varbūt tas ir emocionāls. Ja tomēr iedomājos sevi upura vietā, tad šo situāciju risinātu visdrīzāk, nekā nereaģējot. Cik atceros, kino vienmēr ir pietiekoši liels troksnis, lai popkorna graušana mani netraucētu. Vai arī vienkārši pārsēstos, ja būtu brīva vieta un aizrādījumi nelīdzētu. Katrā ziņā rokas jau nu nepalaistu – vārdi vai popkorna čabēšana ir tikai skaņas.
Tu laikam domā, ka es attaisnoju kādu no pusēm Nekā, vienkārši pasaule nav melnbalta.
1 marts, 2011 17:04
“Acīmredzams, ka abas puses ir reaģējušas pārspīlēti, sākotnēji sīko konfliktiņu pārvēršot abpusēji traģiskā iznākumā.” -> Jā, taču, cerams, ka tas, kas vienam beidzās ar nāvi, otram nebegsies ar nosacītu sodu.
“Zikovs, lai cik arī stulbi, ir rīkojies saskaņā ar sevis sludināto principu par maksimāla kaitējuma nodarīšanu uzbrucējam.” -> Nu un Zikovs tad arī kalpos par spilgtu pierādījumu tam, ka cilvēkiem, kuri dzīvo ar šādu principu, ir vieta cietumā uz daudziem gadiem.
“Nebēgšana pēc nodarītā arī iekļaujas Zikova uzcītīgā studenta un paraugskolēna tēlā: rīkoties saskaņā ar likumu, ne jau velti viņš ir jurists.” -> Viņam vienkārši nepieleca, ka pastrādājis noziegumu. Vispār pēc citu liecībām viņš tomēr esot grasījies doties prom pēc ātrās palīdzības sazvanīšanas.
1 marts, 2011 19:48
Nav jau aizliegts dzīvot ar šādu principu; to praktizē samērā daudzi cilvēki, tikai šaušanas vietā ir citi pasākumi, piemēram iesniegumi iestādēm, dezinformācija un citi paņēmieni. Vienkārši par savu rīcību jāatbild.
Par to došanos prom ir būtisks moments. Ja tiešām gribēja doties prom, tad tas ir dīvaini. Jebkuram cilvēkam jāsaprot, ka šādu incidentu gadījumos to var traktēt kā bēgšanu.
2 marts, 2011 16:29
Latvija būtu veselīgāka, ja no austrumiem iebrukušie elementi atgrieztos tur, no kurienes nākuši. Šo elementu tipiskā īpašība – galējs egoisms (paškritikas neesība) un trula, destruktīva attieksme pret visu apkārtni – vidi, cilvēkiem, tradīcijām, mēra sajūtu.
Ar šo lielo domu, ka viņi turp atgriezīsies, mums latviešiem vajadzētu arī dzīvot.
7 marts, 2011 03:35
Dotajā gadījumā, nevajadzētu pārspīlēt šāvēja tautības vai izcelsmes nozīmi. Lai arī kultūra nosaka daudzus rīcības veidus, rīcības pamatā tomēr ir un paliek katra indivīda morālie kritēriji.