Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Izvairīšanās no nodokļiem: reliģiskais ceļš

Autors egleskoks @ 19 marts, 2010

Valentin De Boulogne. Kristus izdzen no tempļa naudas mijējus

Valentin De Boulogne. Kristus izdzen no tempļa naudas mijējus

Vai šāds veids ir reāls, lai izvairītos no nodokļiem? Butu interesanti dzirdēt kompetentus viedokļus :)

Nodibinam reliģisko organizāciju, piereģistrējam. Statūtos nav nekā nosodāma. Piemēram, viena no Kristīgās ticības sektām, kuras pamatā ir Kristus mācības traktējums, īpašu uzmanību pievēršot Kriestus attieksmei pret augļotājiem (šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Kristus pielietoja vardarbību – kad izdzina no tempļa naudas mijējus).

Tātad, mūsu sektas īsteni ticīgais nedrīkst maksāt nodokļus, maksāt procentus par kredītiem un pieprasīt procentus par aizdevumiem; īsteni ticīgais neiznieko laiku lūgšanām bet praktizē ticību, visa viņa dzīve ir ticības aplicinājuma akts, aktīvi uzturot brālību un līdzcietību, un brīvību, nesot prāta gaismu un nevardarbīgās rīcības spēku. Nekādas hierarhijas, likuma pārākuma pār ētiskām vērtībām un personisko brīvību. Savas vides kā Dieva tempļa sargāšana utt. Domāju, vispārējais virziens ir saprotams. Pamatdoma – izveidot kopienu, kurā cits citam palīdz un visi balstās aptuveni vienādās ētiskās vērtībās.

Kad valsts uzbrauc par nodokļu nemaksāšanu, ceļam troksni par reliģiskās brīvības apspiešanu. Ļoti jauks piemērs politkorektās domas praktiskai pārbaudei ar ticības svēto govi.

Varu saderēt, drīz vien sekotu dažādas netīras provokācijas un represijas no valsts puses ar visai miglainu, neloģisku argumentāciju, piemēram, “likumi tāpēc ir likumi, ka jāievēro”, “nelikumīgu likumu nemēdz būt” un “nodokļu nemaksātāji apzog savus līdzcilvēkus, kas nodokļus maksā”.

Tā būtu skaista provokācija pret mūsdienu valsti, ar ļoti kvēlām diskusijām :) ))

P.S. Viela pārdomām: kā valsts reaģētu uz reliģiju, kuras stūrakmenis būtu cilvēku upurēšana Saules dievam (kā maijiem)? Viens variants ar vardarbīgu ziedošanu, otrs ar brīvprātīgu ziedošanos.

Cilvēku ziedošana. Ilustrācija no Codex Magliabechiano

Cilvēku ziedošana. Ilustrācija no Codex Magliabechiano

Līdzīgi ieraksti

20 komentāru ierakstam uz “Izvairīšanās no nodokļiem: reliģiskais ceļš”

  1. Osis teica:

    “Farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādiet Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.” (Mt 22:15–22)

  2. egleskoks teica:

    Sanāk neloģiski: augļošana ir slikta, jo nozīmē ienākumus bez darba, taču nodokļi nez kāpēc nav slikti, jo nozīmē ienākumus bez darba nodokļu iekasētājiem un tiem, kas iekasētājus algo. Man domāt, šis bija Kristus kompromisa variants, lai romieši viņu nepiesistu krustā uzreiz par mēģinājumu apšaubīt valsts varu :)

  3. iglali teica:

    Nudien, – ir vērts te iedziļināties un padiskutēt, taču, hm, lieta tak tāda, ka ikviena RELIĢIJA maksā valstij nodokļus un tieši tāpēc vārds “reliģija” ir nelaipni bīstams, tāpēc arī mans priekšlikums būtu dibināt visvisādas DZO formas tikai ticīgi (dievturiski) ejot, naudu priekš Valsts pārvaldes savācot nevis caur Valsts Ieņēmumu dienestu utml. institūcijām, bet gan caur jaundibināmas un izveidojamas sociāl-letoniski radikālas Baznīcas identitātes lietu (Kopkasi) un nodarboties nevis ar reliģiskumu ÷ košerismu, bet gan ar ticīgumu ÷ piētiskumu, protams, Latvijā un tās interešu sektoros (Abrenē, Būtiņģē utml.).

    P.s.

    Reliģiska organizācija neapšaubāmi tik tak kļūst par nacionālas TICĪBAS ORGANIZĀCIJU, kad nonāk ofšora (mikronācijas) apstākļos, t.i., beznodokļu sistēmas shēmā un īpaši tad, kad visu nosaka tikai asinsradniecība (monarhija) un ne klani (republika).

    /21.03.2010.~13:30/

  4. inga teica:

    Jēzus tai templī nedzina viņus ārā tāpēc, ka viņi bija augļotāji, bet tāpēc, ka viņi templi bija pārvērtuši par tirgu. vietu, kur pagāni varēja pielūgt Dievu (ārējo pagalmu), viņi bija piegānījuši ar lopiem, to asinīm, bļaustīšanos (padarījuši to nesvētu un lūgšanai nederīgu). Redzi? Jēzus necīnījās ar viņiem nevienā citā vietā, jo viņš necīnījās PRET augļotājiem, bet PAR templi un iespēju ļaudīm nākt pie Dieva. (lai gan augļošana tāpat neskaitījās nekāds labais stils) :)
    Tā ka par tavu ideju – domāju, ka kristīgās draudzes būtu pirmās, kam tava jaundibinātā sekta nepatiktu :)

  5. Janeks teica:

    Tak ne par sektu, bet par alternatīvām sabiedrības sociālajām formām – padzirdēju informāciju, par ko gribētu pārliecināties, bet par ko nepietiek laika. T.i. tai pašā Vācijā, tam nepieiet, kā kaut kādām sektām (tobiš baidieties normālie ļautiņi), bet gan tam ir atvēlētas speciālas programmas un finansējumi, lai tādas alternatīvas pētītu.
    Pagaidām esmu darbos līdz acīm, bet ziņot dotās auditorijas spējas dalos ar šo informāciju ar domu, ka varbūt kādam radīsies iespēja ar šādu informāciju padalīties ātrāk par mani…
    ;-)

  6. Māris teica:

    Hmm, nu jā, kristietības sekta īsti nesanāk, tad jau drīzāk Īstā un Dzīvā Mamona Labās Vēsts Draudze vai kaut kā tamlīdzīgi. Bet nu vispār tad būtu korekti ja jūs paši iztiktu ar saviem līdzekļiem, bērnus skolotu savās skolās, ārstētos savās slimnīcās. Un, taisnību sakot, es joprojām nestādos priekšā, kā mēs ceļus sadalītu.
    Bet ja nopietni, principā alternatīvās organizācijas formas varētu būt interesantas, tikai pagaidām nav gadījies saskarties ar neko konkrētu, kur tiešām gribētos piedalīties; kopiena kuras stūrakmens ir nodokļu nemaksāšana arī diez ko nepārliecina.

  7. egleskoks teica:

    Kāpēc nepārliecina? Ar šādu motivāciju varētu nodrošināt diezgan daudzus sekotājus, jo tā būtu ekonomiska stimulācija, racionāls attaisnojums nodokļu nemaksāšanai. Bizness cilvēkus saista daudz ciešāk nekā tikai ticība vai simpātijas, jo bizness sniedz atgriezenisku saiti taustāma labuma veidā.
    Nav svarīgi, kam ticēt; svarīgi, lai tas ir kāds princips nevis konkrēta dievība vai vēl ļaunāk, tās iemiesojums konkrētā laikā un telpā :) Kristieši tic, ka pasauli vada mīlestība; muhamedāņi, ka Allahs ir visvarens un neizdibināms; kāpēc mēs nevarētu ticēt principam, ka par līdztiesību, laimi un taisnību dzīves virsū esam atbildīgi mēs paši? Lūk, tas jau būtu reālāk.

  8. Māris teica:

      Nu, vispirms tāpēc ka tā tikai daļēji ir taisnība. Daudz kas ir izlemts mūsu vietā un par to nevaram būt atbildīgi; tam, kuram Laimiņa piešķīrusi svarcēlāja augumu nav ko meklēt laimi vai līdztiesību uz sprinta celiņa.
      Bet vispār šāda principa postulēšana skar diezgan interesantu tēmu. Laikam jāsāk ar to, ka, kā izrādās, cilvēkam ir dota iespēja pārveidot pasauli ap sevi; katram pašam tikai mazliet, bet apvienojot spēkus un sadalot darbus jau vairāk. Iespējams ka tas tāpēc, ka Dieva dotā dzīvības dvaša ir radniecīga Vārdam, kurš piešķīra sākotnējo formu mūsu dūņu pikai ( http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13B0106.htm ).
      Bet lai kā tur nebūtu ar cēloņiem, par šādas pārveidošanas nepieciešamību arī ir izlemts. Jautājums tad ir, vai mēs strādājam katrs atsevišķi savā ārzemju firmā un iztiekam ar to, cik mums atmet, vai tomēr vienojamies arī par kaut kādām kopīgām interesēm un noalgojam cilvēkus kas tās realizē. Reizēm pat izrādās tā, ka Velns nesnauž un vajag samesties vai aizņemties naudu, lai izglābtu kādu banku, ar kuru tās īpašnieks pats vairs netiek galā, lai iegūtu, nu, pat ne peļņu, bet tikai iespēju prognozēt budžetu kādu gadu uz priekšu, cik nu iespējams samazinot to cilvēku skaitu, kuriem jākar zobus vadzī.
      Tēma ir īpaši interesanta tādēļ, ka mūsu senči laikam tiešām ilgu laiku ir bijuši viensētnieki, kas paši apkopj savus tīrumus kādus nu Dieviņš devis vēl pirms vēstures sākšanās un satiekas tikai uz talkām un svētkiem, šai pieejai ir arī sava vērtība, tā ir, teiksim tā, vēl viens vienādojums sistēmā kuru mums ir lemts risināt. Jāņem vērā arī pārējie. Nav jau tas kaut kas pilnīgi jauns:
    Pilna Māras istabiņa
    Sīku mazu šūpulīšu;
    Kad to vienu kustināja,
    Visi līdzi šūpojās.

  9. egleskoks teica:

    Protams, līdztiesība nenozīmē vienādību; vienkārši ir jāapzinās un jāpārbauda, kādas ir dabiskās, un kādas mūsu iedomātās robežas.
    Par viensētām runājot, tās izskatās kā dzimtbūšanas laiku ievedums, kad vairs nebija aktuāla aizsardzība pašu spēkiem, bet kad to jau darīja feodāļa armija no forta. Palasot Livonijas Indriķa hroniku, izskatās, ka pirms krustnešu ienākšanas, cilvēki ir dzīvojuši galvenokārt ciemos, vismaz lībieši jau nu noteikti. No aizsardzības viedokļa tas būtu loģiski – kopā drošāk, un kopā ērtāk bēgt mežā, ja naidnieks nepārvarams.
    Savā ziņā, viensētniecisko domāšanu var uzskatīt gan par individuālisma izpausmi, gan arī par sašķeltību pa ģimenēm, kaut ko līdzīgu mūsdienu modernās sabiedrības atomizācijai, laupot plašākas vienotības pieredzi un spēku.

  10. Māris teica:

    Zvejniekiem lībiešiem acīmredzot tiešām ērtāk bijis dzīvot ciemos; atskaņu hronikā tomēr rakstīts tā:
    Aiz sēļu zemes robežas
    letu zeme atrodas.
    Savādi tie savā garā:
    nedzīvo tie vienā barā,
    bet savrup mežos mājas ceļ.
    ( rindas 341 – 345, http://www.historia.lv/alfabets/A/AT/atskanu_hronika/hronikas_teksts/00001_01004.htm )

  11. egleskoks teica:

    Turpat apakšā piezīme:
    [29] Viduslaiku avotu studijas un kartogrāfiskais materiāls liecina, ka viensētas jeb savrupsētas nav vienīgais seno latgaļu sabiedrībai raksturīgais dzīvesvietu tips. Viensētas vairāk sastopamas mežainajos un purvainajos apvidos latgaļu teritorijas rietumdaļā, ko hronists labāk iepazinis. Latgaļiem tāpat kā citām baltu tautām dominējošā dzīvesvietas forma bija ciems (Hellmann 1954, 68–89).

  12. Vientiesis teica:

    “nodokļi … nozīmē ienākumus bez darba nodokļu iekasētājiem un tiem, kas iekasētājus algo.” Izklausās pēc reketa vai laupīšanas…
    Nodoklis mūsu situācijā nav ne “ienākums nodokļu iekasētājiem”, ne arī “bez darba”. Nodokļa iekasēšana, pārdale un sadale ir darbs un ar to saistītās izmaksas sauc par administrēšanas izmaksām, kas ir absolūti normāla izmaksu pozīcija. Domāt, ka kāds par velti vāks kaut kādu Kopkasi, ir ļoti naivi. Tikpat naivi ir domāt, ka administrēšana nav nekāds darbs (vai vismaz nopietns darbs garīgi un fiziski veselam cilvēkam). Ja jau cien. Egleskokam tik ļoti tīk piesaukt tirgus regulāciju, tad vajadzētu saprast, ka nekas šeit nav par velti. (Tas attiecas arī uz mantas vai naudas aizdošanu – kāpēc man kādam kaut kas būtu jāaizdod tāpat vien. Aizdot par velti nozīmē, ka nav nekāda tirgus stimula. Aizdodot par velti man parādās neiegūtā peļņa, ko es varētu nopelnīt, ja ieguldītu citur.)
    Ja valstī ir problēma ar organizētu liekēdību, tad to nevajag identificēt ar likumdošanas, tiesu un izpildvaras sistēmas kā tādas nelietderību vai kaitīgumu. Pati sistēma nav sliktāka par visādām citām ne-utopiskām sistēmām. To vienmēr iespējams pilnveidot, pielāgot vai mainīt. Utopiskās sistēmas nevar ne pilnveidot, ne pielāgot ne arī mainīt, jo tās nedarbojas.
    Tālāk, nemaksāt nodokļus nozīmē, ka ir jāatsakās no visiem tiem labumiem, kuriem tiek tērēta nodokļu nauda – sociālās garantijas, drošība, medicīniskā aprūpe, infrastruktūra, utt.. Ir cilvēku grupa, kas gandrīz nemaz vai minimāli patērē citu nodokļos samaksāto naudu – bomži. Būt naivi domāt, ka ir iespējams nemaksāt nodokļus un izolēties tādā mērā, lai nekādi netērētu citu pilsoņu nodokļu līdzekļus. Savukārt patērēt, bet pašam nemaksāt nav godīgi, tāpēc citātam: “nodokļu nemaksātāji apzog savus līdzcilvēkus, kas nodokļus maksā” ir taisnība.
    Ko nu?
    Reliģiska vai jebkāda cita organizācija kādas citas aptverošākas organizācijas (piem., valsts)ietvaros vispirms ir spiesta ievērot un nenonākt pretrunās ar primārās organizācijas kārtību un likumiem. Kas ir loģiski. Pretējā gadījumā pretrunas iznīcinātu primāro organizāciju. Ja kāds uzstāj, ka viņam ir tiesības neievērot kopējos likumus vai ievērot tos selektīvi, tad arī pret viņu vajadzētu drīkstēt neievērot likumus.
    Atkal neder.
    Un atkal – atsevišķu likumu, vai tie attiecas uz nodokļiem vai ko citu, juridiskās, ekonomiskās, sociālās u.c. nepilnības nenozīmē, ka likumi kā tādi ir nevajadzīgi un to neievērošana būtu panaceja. Tāpēc uz citātu: “likumi tāpēc ir likumi, ka jāievēro”, “nelikumīgu likumu nemēdz būt”, vismaz uz pirmo var teikt, ka tieši tā arī ir.
    Likumi, tai skaitā nodokļu un citu sfēru, ir organizācijas biedru noteiktās savstarpējās kooperācijas regulējošās normas. Kā zināms, tieši kooperācija līdztekus konkurencei bija noteicošie faktori civēku sugas izdzīvošanai. Un tagad šie principi darbojas starpgrupu konkurencē. Neievērot noteikumus, nozīmē graut grupas konkurētspēju vai pat izdzīvošanu. (Runa iet par efektīviem likumiem.)
    Problēma ir tajā, ka realitātē tā nemaz nav un visskumjākais ir tas, ka likumu neievērošana visasāk parādās tieši varas elitē. Vai ne-varas pārstāvjiem vajadzētu sekot viņu piemēram? Tas atkal ved pie organizācijas destabilizācijas. Protams, ja plaisa ir pārāk dziļa, tad, lai mainītu esošo sistēmu, nav citas iespējas kā vien konflikts.
    Tas attiecas uz eksistējošo civilizāciju ar eksistējošām cilvēku organizētajām kopienām. Diemžēl es nespēju iedomāties kā organizācijas tehnokrātiskā civilizācijā spētu iztikt bez hierarhijas, varas un likumiem. Visas mākslīgi organizētās utopijas ir nomirušas ātrā nāvē. To galvenā problēma bija nerēķināšanās ar cilvēka dabu.
    Bet, ja jau nu tik ļoti gribas nodarboties ar garīgo onānismu, nevis praktisku realitātē sakņotu ideju producēšanu, tad var sapņot par netehnokrātisku civilizāciju ar haotiska tipa organizācijām (ar ļoti vāju vai pat bez varas hierarhijas un izplūdušu struktūru).
    Praktiski, manā izpratnē, būtu pilnveidot, pielāgot vai mainīt esošo sistēmu.
    Par brīvprātīgo upurēšnu: formāli tiklīdz akceptē likumu par eitanāziju, tā tālāk jau ir iespējami varianti.

  13. egleskoks teica:

    Par darbu, iekasējot nodokļus – tas nav darbs klasiskajā izpratnē, ar pievienotās vērtības radīšanu. Jebkurš bandīts apgalvos, ka ievākt nodevas “jumtam” ir bīstams darbs, saistīts ar risku, tāpēc atbilstoši novērtējams, piemēram, ar ievāktās naudas summu.
    Par velti vai ne – plašākā nozīmē, nekas nav par velti, jo gluži vienkārši tukšā vietā pats no sevis nerodas. Šaurākā nozīmē, “par velti” nozīmē iegūts bez naudas starpniecības, vai bez tās iegūšanas.
    Jautājums par nodokļiem ir ne tik daudz jautājums par to, vai vajag finansēt kopējā labuma projektus, bet gan vairāk pār to, KĀ tas tiek darīts, un kādas ir atgriezeniskās saites starp nodokļu devējiem un ievācējiem. Vēsturē ir zināmi daudzi piemēri, kad cilvēki nodokļus maksā labprātīgi, ar to izpelnoties augstāku sociālo stāvokli, piemēram, ziedošanas tempļu un citu sabiedrisku būvju vajadzībām. Nav nekādu teorētisku šķēršļu šādu sistēmu ieviest arī mūsdienās, kad nodokļi praktiski kļūst par ziedojumiem, un pie katra sabiedriska objekta ir plāksnīte ar lielāko ziedotāju vārdiem. Kāpēc ne?
    Par līdzcilvēku apzagšanu, nemaksājot nodokļus. Tā ir kaut kāda ačgārna loģika. Ja manu kaimiņu regulāri kāds (valdība) aplaupa vai apzog, vai es esmu vainīgs, ka mani neapzog vai apzog mazākā mērā? Vai nebūs absurdi, ja šis apzagtais kaimiņš nāks pie manis kompensēt viņa zaudējumus? Protams, te sekos arguments, ka zagļi aiznes visu, bet valsts kaut ko arī atmet nodokļu maksātājam. Pēc aptuvenām aplēsēm, tā ir apmēram puse, kas neaiziet pa valsts pārvaldē strādājošo un tiem pietuvināto uzņēmēju kabatām. Vai zaglis tāpēc pārstāj būt zaglis, ja pēc apzagšanas atdod daļu nozagtā?
    Reliģija bija ļoti labs piemērs pretrunai starp valsts pamatnostādnēm un indivīda personiskajiem uzskatiem. Likumi var būt netaisnīgi un dziļākajā būtībā nelikumīgi; un valsts balstās uz pamatlikumu, kuru absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju nav pieņēmuši kā līguma noteikumus attiecībās starp sevi un valsti. Vienkārši tā tas ir, un viss.
    Cilvēks ir kolektīvs dzīvnieks, tāpēc protams, ir vajadzīgas savstarpējās attiecības regulējošas normas. Taču esmu pret šo normu pacelšanu absolūtisma līmenī, neatstājot vietas diskusijām, piemēram, par likuma absurdumu vai netaisnību. Sistēma, kura ir līdzsvarā, ir ar samērīgām, atgrieziski bremzējošām saitēm, kas uztur sistēmu līdzsvarā. Līdzšinējās valsts organizācijas formas vēsturiski balstās uz pamattēzi, ka sabiedrības vadošajiem indivīdiem ir mazāk tiesību nekā ierindas pilsoņiem, ka pēdējos var un vajag ziedot pirmo labā – gan militāri, gan ekonomiski. Vēsturiski, tā ir izrādījusies pietiekoši laba, kaut arī vairumam iesaistīto ne pārāk patīkama izdzīvošanas forma, kas noved pie plašiem iekšsugas konfliktiem un milzīgas resursu tērēšanas savstarpējai konkurencei visplašākajā nozīmē.
    Vai ir iespējams cits ceļš? Protams un neapšaubāmi, kaut vai tāpēc, ka mēs vēl joprojām līdz galam nezinam, kas ir cilvēks. Mūsu viedoklis par iespējamo un neiespējamo balstās uz pieņēmumiem par cilvēka dabu, kas iespējams, nav gluži atbilstoši patiesībai. Ja mēs uzskatām, ka cilvēks ir savtīgs, melīgs riebeklis, kura savaldīšanai ir vajadzīgi gani no viņu pašu vidus, tad protams, utopija ir viss, kas nav koncentrācijas nometne. Ja mēs pieņemam kaut vai to, ka mēs tā arī īsti nezinam, kas esam un ko spējam, tad paveras daudz plašākas iespējas un rodas cerība, kas neļauj mums noslēgties sava cinisma ierobežojumos. Citiem vārdiem, ir jomas, kurās apgalvojums “viss, kas iespējams, jau ir izmēģināts”, nav patiess.

  14. Vientiesis teica:

    “…iekasējot nodokļus – tas nav darbs klasiskajā izpratnē, ar pievienotās vērtības radīšanu” – pēc šādas loģikas liekēži, ņemsim kā piemēru ražošanas uzņēmumu, ir grāmatvedība, HR, mārketings, darba drošība, realizācija, finašu daļa, juridiskā daļa un visbeidzot vadība. Absurds.
    Pastāv pietiekoši daudz sfēru, kas nenodarbojas ar tiešu pievienotās vērtības radīšanu, bet kuras rada priekšnosacījumus, lai prece vai pakalpojums efektīvi tiktu radīts un realizēts.
    “…vai es esmu vainīgs, ka mani neapzog vai apzog mazākā mērā?” – runa neiet par to vai valsts kādu apzog vai nē, principā tam tā nevajadzētu būt, jo nodokļi tiek maksāti ar domu, ka tie tiks tērēti pašu maksātāju interesēs, bet ačgārna loģika ir pieņemt, ka kāds, dzīvojot pastāvošajā sistēmā, nepatērē kopējo labumu, ja vien viņš nav pašizolējies individīds vai indivīdu grupa, kas dzīvo Tumšajā Purvā Kur Neviens Cilvēks Nav Kāju Spēris. Ja valstī iedibinātā sistēma nedarbojas, jo varas pārstāvji uztver nodokļu naudu kā savu iedzīvošanās avotu, tad nav jāmaina sistēma, bet jāmaina cilvēki. Sistēma darbojas, tā nav utopiska un tepat kaimiņos var novērot šādu sistēmu daudz efektīvākus pielietojumus.
    Es arī esmu pret likumu absolūtismu, jo likumi tiek pieņemti noteiktā situācijā un, tai mainoties, jāmaina arī likumi. Valsts pārvalde, likumi, nodokļi – tā ir dinamiska sistēma, kas jāpielāgo saskaņā ar esošajām grupas vajadzībām un nākotnes plāniem.
    Arī par atgriezenisko saiti pilnībā piekrītu, kā piemērs varētu būt nesenais Satversmes tiesas lēmums par pensijām – vara pieņēma likumu, ierindas pilsoņi to noprotestēja, tiesa atzina likuma neatbilstību Satversmei, likums tika atcelts un pensionāriem izmaksās kompensācijas. Te arī ir ilustrāciaja tam, kā pakārtotais neatbilst primārajam (pamatlikums un likums, valsts un organizācija, organizācija un indivīds). Pastāv arī citi veidi un mehānismi, ar kuriem ierindas pilsoņi var mainīt arī pamatlikumu (piem., referendumi par Satversmes grozījumiem).
    “…valsts organizācijas formas vēsturiski balstās uz pamattēzi, ka sabiedrības vadošajiem indivīdiem ir mazāk (droši vien domāts “vairāk”) tiesību nekā ierindas pilsoņiem” – taisnība, jo ierindas pilsoņi mūsu gadījumā vēlēšanu rezultātā piešķir šiem cilvēkiem varu pieņemt lēmumus un tos realizēt, un nav taisnība, jo visi esam līdztiesīgi. Vai diviem līdztiesīgajiem ir vairāk tiesību nekā vienam līdztiesīgajam? Ne vienmēr, jo šādam gadījumam ir paredzētas minoritāšu tiesības. Ne vienmēr, protams, bet vienmēr tas arī nav lietderīgi.
    Par to kas ir vai nav cilvēks un visu veidu spekulācijas par to kas viņš ir un kāds viņš varētu būt nav ne nieka vērtas. Vienkārši pavērosim, ko tad viņš pēdējos 3000 gadus ikdienā un krīzes brīžos dara. Sāksim ar Seno Grieķiju un secinājums ir tāds, kas viņš it nemaz nav mainījies ne emocionāli, ne intelektuāli, ne arī citādi, mainījušās ir tehnoloģijas un pavisam nedaudz arī pasaules apraksts. Vai viņš taisās mainīties tieši tagad? Šaubos. Bez galējas nepieciešamības izmaiņas būs ļoti lēnas un nemanāmas. Ja runa iet par vērtībām, tad mūsu gadījumā katras vēlēšanas demonstrē tieši to “…cilvēks ir savtīgs, melīgs riebeklis, kura savaldīšanai ir vajadzīgi gani no viņu pašu vidus”. Diemžēl.

  15. egleskoks teica:

    Nodokļi iekasēšana nav darbs vismaz tādā nozīmē, ka pārdala esošos resursus, nevis rada jaunus. Un pat nerada priekšnosacījumus jaunu resursu radīšanai, tieši otrādi – jo lielāki nodokļi, jo mazāka motivācija kaut ko darīt, jo lielāka daļa sastrādātā nepaliek pašam vai savējiem. Lai varētu kaut kādus resursus pārdalīt, tiem vispār ir jābūt. Un jautājumu par pārdalīšanu arī var risināt visādi, ne tikai ar piespiešanu.
    Par kopējo labumu: Tev neapšaubāmi būtu taisnība, ja es kā brīvs cilvēks būtu pēc savas brīvas gribas, apstākļu vai citu cilvēku nespiests, slēdzis līgumu ar valsti, kurā apņemtos maksāt nodokļus no sava darba augļiem apmaiņā pret valsts pakalpojumiem – drošību, infrastruktūru utt. Taču es esmu piedzimis Latvijā, esmu tās pilsonis un esmu spiests ievērot tās likumus, tajā skaitā arī nodokļu. Tāpēc kopējā labumu izmantošana man savā ziņā ir uzspiesta, tāpat kā nodokļu maksāšana. Pareizāk sakot, tiek pieņemts, ka es noteikti izmantošu kopējo labumu, tāpēc no manis piespiedu kārtā ievāc nodokļus kopējā labuma uzturēšanai. Taču jautājums par kopējā labuma veidu, cenām un visu pārējo tiek izlemts salīdzinoši šaurā lokā. Man labāk patiktu, ja pats varētu izvēlēties, kurās izdevumu pozīcijās ieskaitīt savu nodokļu naudu, ja jau reiz tā jāmaksā.
    Par cilvēka dabu. Jā, cilvēka daba nemainās, vismaz cik nu mēs to varam novērot. Savā ziņā tā ir bāze, uz kuras tiek būvētas kultūras ar visām to īpatnībām. Taču pieņemt, ka mēs zinām visu par šīs bāzes iespējām, tāpēc ka vēstures avoti stāsta tikai par nebeidzamām cīņām, intrigām un slepkavībām, nebūtu pareizi. Un jāņem vērā, ka novērojamā “cilvēka daba” ir tikai un vienīgi sugas robežās iespējams pielāgojums apstākļiem, kurus cilvēks arī pats rada. Klasisks piemērs ir padomju sistēma 30. gadu beigās – vienas vienīgas denunciācijas. Kāpēc? Tāpēc, ka bija jāpasteidzas nosūdzēt kaimiņu, pirms viņš to nav izdarījis ar tevi. Vai tas apliecina, ka cilvēks ir nodevīgs kretīns? Nē, vienkārši viņš pielāgojas sistēmai, kura soda jebkuru cilvēku uz loģiski nepierādāmu apmelojumu pamata. Un šo sistēmu radījuši pei varas stūres esoši cilvēki. Tieši tāpat, pirms izdarām secinājumus par cilvēka riebeklīgo dabu, ir jāņem vērā visi apstākļi, visas liecības. Un ir pietiekoši daudz kultūru, lielākā daļa jau izmirušas, kurās dzīve bija salīdzinoši vienkārša un patīkama. Manuprāt, tas nozīmē, ka cilvēks ir spējīgs pielāgoties jebkuriem apstākļiem, tai skaitā sevis radītiem. Jārada apstākļi, kuri veicina savstarpēji izdevīgu uzvedību, tas arī viss. Ja cilvēki varēja aizlidot līdz Mēnesim, tad var arī izdomāt daudzmaz cilvēcīgu kārtību savai sabiedrībai. Es neredzu principiālus šķēršļus.

  16. Vientiesis teica:

    Ja organizācija ir kas vairāk par naturālu saimniecību, bet sistēma ar noteiktu centralizāciju, tad resursi ir jāsavāc un jāpārdala, un kādam tas ir jāveic. Šis process pats no sevis nenotiks. Piešķirot tos kādai sfērai, tiek radītas darbavietas un rezultātā jauni resursi, pakalpojumi, utt.. Vienīgais jautājums ir par to, cik daudz atstāt valsts pārziņā un cik privātajai iniciatīvai. Dažos gadījumos ir vērts kādu sfēru saglabāt kā valsts monopolu, bet citos nē. Liela daļa nodokļos samaksātā atgriežas pie maksātāja dažādu labumu veidā, ko liela daļa cilvēku uzskata par pašsaprotamu lietu, bet neaizdomājas, ka tas viss kaut ko maksā. Tātad nav taisnība, ka “..lielāka daļa sastrādātā nepaliek pašam vai savējiem” (naudu vienkārši atņem un neko nedod pretī).
    “…tiek pieņemts, ka es noteikti izmantošu kopējo labumu” – un Tu tos arī izmanto, sākot ar asfaltētu ietvi un ielas apgaismojumu, beidzot ar izglītību un pensiju.
    “…“cilvēka daba” ir tikai un vienīgi sugas robežās iespējams pielāgojums apstākļiem, kurus cilvēks arī pats rada”. Tad jau ar pielāgošanos var attaisnot visu – nodevību, slepkavības, naidu un zemiskumu. Turklāt tai pat laikā cilvēks nebūt nav kretīns!!! Ļoti drosmīgs apgalvojums.
    Bet ja jau ir tā nepaveicies, ka nav gadījies piedzimt kādā no kultūrām, kur dzīve bija patīkama (kas ir gana apšaubāms apgalvojums, jo vienmēr gribas pagātnē meklēt Zelta laikmetu), bet kuras nebija konkurētspējīgas un saļima slikto un kretīnisko kultūru spiediena rezultātā, tad nāksies vien ievērot esošos likumus un samierināties ar uzspiesto. Un atslodzei var pafantazēt par to, kā varētu ieriebt kretīniskajai sistēmai, ko uztur un atbalsta nekretīniski cilvēki.
    Un paša raksta būtība – ja pie varas esošie pārkāpj likumu, tad arī pārējiem ir labi pārkāpt likumu – ko lai saka, ļoti konstruktīva fantāzija, kas noteikti uzlabos mūsu dzīves kvalitāti.

  17. Vientiesis teica:

    Un vēl – tie paši likumi, kas mums ir jāievēro, vienlaikus arī nodrošina mūsu pašu tiesību ievērošanu, ko nezin kāpēc daži nekretīni negrib darīt.

  18. jurisM teica:

    Runājot par nodokļiem – stāsts nav par to vai maksāt vai nemaksāt nodokļus (ja mēs pieņemam, ka tiek izmantoti kopējā labuma gūšanai un individuāli nerealizējamu kopēji lietojamu pasākumu realizēšanai, tad šis jautājums ir lieks). Stāsts ir par to cik taisnīgi (tātad kopējo nodokļu maksātāju interesēs) un ekonomiski (cenas/ieguvuma attiecība) nodokļi tiek izmantoti un par to cik taisnīgi ar nodokļiem tiek aplikti nodokļu maksātāji.
    Tradicionālie jautājumi par Parex bankas glābšanu, par Dienvida tilta būvniecību, par Nacionālās bibliotēkas būvniecību, par Hokeja halles celtniecību, par ceļu būvniecību, dažādiem valsts iepirkumiem, jo īpaši Latvenergo elektroenerģijas iepirkumiem par 2x, 3x un 5x cenām…
    Šos visus pasākumus vieno vienas un tās pašas pazīmes – pasūtītājs ir valsts vai pašvaldības uzņēmums, kurš operē ar nodokļu maksātāju naudu, izpildītājs bieži vien jau ir zināms pirms konkursa sludināšanas, cenas…:)) Un pats galvenais – objektu/iepirkumu kā tādu apšaubāmā nepieciešamība un lietderība.
    Tas nodokļu maksātājā rada pārliecību par to ka viņa nauda tiek izmantota nelietderīgi un vienlaicīgi rodas vēlme nemaksāt šos nodokļus.
    Vēl interesanta lieta – bankas vienmēr figurē pelnošo uzņēmu topu augšgalā, bet nekada tās neieņem līdzvērtīgas vietas nodokļu maksātāju topos. Kapēc gan tā?

  19. Vientiesis teica:

    Tavi minētie nodokļu un valsts resursu izmantošanas piemēri norāda tikai uz to, ka tie, kas pieņem lēmumus par naudas izmantošanu, maigi izsakoties nav savu uzdevumu augstumos. Man ir tikai divi skaidrojumi šādai rīcībai – vai nu šie ierēdņi ir blēži, kas noziedzīgi izmanto varu personīgajam labumam, vai arī stulbeņi, kas nespēj pieņemt valstij noderīgus un iedzīvotāju vairākumam izdevīgus lēmumus. Abi iemesli ir pietiekoši, lai šos cilvēkus nekad nepielaistu pie amatiem valsts un pašvaldību pārvadē.
    Kāpēc vēlētāji (nodokļu maksātāji) turpina par viņiem balsot??? Vai minētais skaidrojums par blēžiem un stulbeņiem būtu jāattiecina arī uz vēlētāju vairākumu?
    Bet bankas gandrīz visās valstīs, izņemot, varbūt, islāma pasauli, ir priviliģētā stāvoklī. Kāpēc? Sk. manu komentāru Egleskoka rakstam par bankām un Zviedru valdību.

  20. egleskoks teica:

    Un viņi nekad arī nebūs uzdevumu augstumos, jo sistēma bez atgriezeniskās regulējošās saites veicina liekēžu un neliešu nonākšanu pie varas: viņu dzīves mērķis ir dzīvot kādam uz kakla, un visvieglāk to darīt ir uz nodokļu maksātāju kakla – maksātāju ir daudz, naudas arī, un individuāli neviens neapvainojas, jo atņemšana notiek pastarpināti, cēlu mērķu vārdā.
    Kāpēc nodokļu maksātāji turpina par viņiem balsot? – tāpēc, ka paradumam ir milzīgs spēks, un vairums cilvēku ir pārāk praktiski, aizņemti ar savu dzīvi, lai aizdomātos par sistēmas principiem. Jo netiešāk notiek ekspluatācija un čakarēšana, jo tai mazāka pretestība, jo vairāk par čakarēšanas esamību šaubās cilvēki.
    Bankas ir priviliģētā stavoklī tāpēc, ka viņām ir resursi, lai šo priviliģēto stāvokli uzturētu, iegūstot vēl vairāk resursu. Pašpastiprinošs cikls, kas, laicīgi nepārtraukts, noved pie resursu koncentrācijas vienas kastas rokās, un uzturošā sistēma kļūst vāja, sabiedrība iet bojā, jo vairs netur spiedienu no ārpuses.

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija