Nodoklis nenozīmē piespiedu kārtā, tā nav pilnīga varas patvaļas manefestācija. Atkal polarizācija: viņi “vara” un mēs “pakļautie”. Ja izdara vispārinājumu: vēlētājs pats izvēlas savus varas pārstāvjus – tie, savukārt, realizē sava vēlētāja intereses – izdod likumu par nodokļiem, to iekasēšanu, sadali, pielietojumu. Labuma guvējs ir pats vēlētājs un nodokļa maksātājs. Nodokli vara iegūst savā rīcībā, bet viņas brīvības pakāpes ierobežo maksātāja vēlmes. Tāds ir mehānisms. Vai un kā tas darbojas, tas ir cits jautājums.

Kontroli varētu definēt ar brīvības pakāpju skaitu rīcībai ar resursiem. Jo lielāka brīvība, jo lielāka kontrole, jo vairāk es drīkstu, jo vairāk es varu. Resursu iegūšana garantē tikai pašus resursus, kontrole, vara, varēšana, ļauj ar tiek rīkoteies pēc saviem ieskatiem. Ja kontrole ir, tad ir arī resursi, ja ir resursi, tad kontrole vēl ir jāiegūst – resursi bez varēšanas ar tiem rīkoties nozīmē vienu – par tiem nav kontroles. Ceru, ka ar to pietiks. Pārējo par kapitāla un varas saaugšanu var lasīt Kapitālā.

Par zemē notriektu cilvēku pilnībā piekrītu. Bet tas, kurš viņu ir notriecis zemē tomēr būtu pelnījis fui. No vienas puses (piem., DAmerikā)viņš neievēro nekādu biznesa un cilvēcisko ētiku, no otras puse (pasaules tirgū) viņš vēlas, lai pret viņu ievēro godīgu konkurenci. Manuprāt viņš to nav pelnījis.

Par kolektīvajiem aizsardzības pasākumiem – šķiet, tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki dzīvo lielākās apvienībās. Savā ziņā lamatas – uzturam savu valsti, lai citas valstis mūs neiekarotu, un otrādi. Līdz ar to senajā Grieķijā kopējo aizsardzības budžetu veidoja galvenokārt labprātīgi.

Par cilvēkiem, kurus vara ir pieradinājusi būt bezspēcīgus, un tamlīdzīgi. Te ir jāuzmanās ar secinājumu izdarīšanu no esošā stavokļa. Līdzīgi, kā zemē notriektu cilvēku nevajadzētu uzskatīt par nespējīgu staigāt un uz šī secinājuma pamata viņam liegt piecelties. Tāpat arī ar mūsu rīcību, lai novērstu vergu darbu trešās pasaules valstīs – pirmkārt, mēs jau esam samaksājuši nodokļus un ar atlikušo cenšamies dzīvot. Otrkārt, arī trešās pasaules cilvēki ir spējīgi par sevi parūpēties. Es gribu teikt, ka tā nav tikai mūsu atbildība, kaut arī zināma daļa atbildības ir jāuzņemas. Principā, šādas situācijas cēlonis ir resursu nevienlīdzīga pārdale, kas ir iestrādāta finanšu sistēmā, un kuru nemainot, ir ļoti grūti mainīt pārējo.

Un vēl ļoti grūti ir mainīt paradumus, ieskaitot domāšanas paradumus. Nedaudz to var izdarīt, rosinot citus domāt par nedaudz neparastākiem skatījumiem uz pierasto lietu kārtību. Ko arī šeit mēģinu bīdīt

Varas būtība ir kontrole – kontrole pār resursiem, tai skaitā cilvēkresursiem, to iegūšanu, sadali un plūsmas kanāliem, un nauda šajā gadījumā ir viens no resursu veidiem. Pašai naudai kā preču/pakalpojumu ekvivalentam šajā gadījumā ir statista loma. Svarīga ir tās emisijas, plūsmas, akumulēšanas un pārdales kontrole.

Vara pati par sevi arī nav ne laba ne arī slikta. Tā piemīt jebkurai tradicionālai organizācijai, atšķiras tikai varas sadalījums tās locekļu starpā (proporcionāls pēc kādiem kritērijiem, vienāds visiem, asimetrisks, utt.) un iegūšanas veids. Kvantitatīvi un kvalitatīvi to varētu vērtēt ar organizācijas locekļu apmierinātību ar status quo. Un te uz skatuves parādās otrs varas atribūts – ideoloģija. Patiesībā ideoloģija parādās stipri agrāk – jau tajā brīdī, kad cilvēku kopa nolemj organizēties grupā savu interešu realizēšanai un/vai aizstāvēšanai. Tā apraksta grupas mērķus, to sasniegšanas metodes, organizācijas struktūru un likumus, mijiedarbību un attiecības ar citām grupām.

Nodokļi paši par sevi arī nav ne labi, ne slikti. Tas ir labs veids līdzekļu akumulēšanai, kurus var izmantot krīzes pārvarēšanai(kā jau atēnieši Senajā Grieķijā sametās flotei cīņai pret persiešiem vai amerikāņi, lai tiktu ārā no 20-to gadu beigu krīzes) vai kvalitatīvam lēcienam grupas konkurētspējas uzlabošanai (uzbūvēt cietoksni aizsardzībai pret sirotājiem, ieguldīt līdzekļus masu izglītībā, valsts elektrifikācijā, utt.). Uzkrājumi var kalpot arī kā tauku slānis liesajiem gadiem vai regulācijas mehānisms tirgus svārstību korekcijai.

Arguments – kāpēc veidot uzkrājumus centralizēti, radot administrēšanas izmaksas un dažādas iespējamās līdzekļu noplūdes, un tādejādi samazinot to vērtību? Katrs saprātīgs cilvēks taču pats var parūpēties par sevi un savām vecumdienām. Ja nevar, lai vaino pats sevi, bet parazitēt uz cita rēķina nav pieklājīgi.
Tāpēc, ka nevar. Ne visi saprātīgie ir veiksmīgi sev neatkarīgu apstākļu dēļ. Vai dienestā sakropļotam kareivim, kuram nav radu vai draugu būtu jāliedz pienācīgas vecumdienas? Turklāt lielākā daļa no tiem, kuri sevi uzskata par saprātīgiem nemaz tādi nav. (zemsvītras piezīme: Tas gan ir mans personīgais viedoklis. Kā jau vairums, es spriežu pats pēc sevis.) Tāpēc arī grupa deleģē lēmejvaru, kādam viņuprāt gudrākajam, savu mērķu sasniegšanai. Kā senāk, tā arī šodien reti kurš to darīs par pliku “paldies”. Atkal kolektīvam jālaiž apkārt ziedojumu trauks.

Par Kīnas mūri: Ja būtu iespējams kvantitatīvi salīdzināt cilvēku dzīvības un materiālās vērtības, ko šis mūris pasargāja ar tām, kas tika ziedotas tā uzcelšanai, tad varētu spriest par tā humāno un ekonomisko lietderību. Bet savas stratēģiski defensīvās funkcijas tas veica labi.
Sociālantropologi saka, ka šāda veida megabūvēm ir arī cita, ne tikai uzurpatora krāniņa demonstrēšanas funkcija – organizācijas locekļu konsolidēšana un kopējas identitātes stiprināšana, kas nebija mazsvarīga pirmās Ciņu impērijas kontekstā, kura sastāvēja no vairākām ar varu apvienotām valstīm ar atsķirīgām valodām un rakstībām.

Ja jau pašiem mehānismiem nav ne vainas, tad problēma meklējama varas pielietojumā. Tas ka vara vienmēr ir bijusi, ir un būs kārdinoša un tās iegūšana reibinoša, nav nekāds noslēpums. Daudzskaitlī, gribam, lai tā apmierinātu pēc iespējas lielāka skaita cilvēku interesēs, vienskaitlī, gribu, lai tā apmierina manas intereses. Izeja, kā jau minēts, ir atgriezeniskā saite ar varu jeb kontroles kontrole. Ideoloģijas līmenī tā ir plaši izplatīta, bet faktiski …
Bet ja ceļojums uz horizontu ir bezgalīgs un tas nav sasniedzms, tas nenozīmē, ka to būtu jāpārtrauc. Pieņemu, ka pastāv kaut kur definētas (vai arī nē) likumsakarības par varas pašregulācijas mehānismiem un tās izdzīvošanas balansu – cik absolūta var būt, cik ilgi un pie kādiem nosacījumiem tā var pastāvēt, kāda ir sakarība starp apmierinātību ar to un tās ilgtspēju, utt..

Bet kā gan noslēgumā bez moralizēšanas?
Tad nu lūk, ir jau sasodīti vienkārši visu polarizēt. Ir “viņi” – vara un “mēs”, kurus čakarē. Cik ir tādu, kas ir atteikušies no jebkādiem Kīnas ražojumiem, atbalstot Tibetas neatkarību. Cik ir tādu, kas atsakās no kafijas, tāpēc ka to par smieklīgu darba algu un garās darba stundās ražo 9 12 gadīgi bērni Āfrikā, bet kompānijas, bez pārspīlējuma, uzvārās par 1000%, cik ir tādu, kas nepērk Chiquita augļus, jo tā Dienvidamerikā ar CIP rokām slepkavo politisko opozīciju, ieceļ marionešu valdības, apspiež arodbiedrības? Cik ir to, kas nepērk zeltu tāpēc, ka tā ieguvē tiek izcirsti Amazones džungļi un piesārņotas upes? Un par ko Tu balsoji pēdējās vēlēšanās?
Ja vara man piedāvā lētu banānu, nav svarīgi kā tas iegūts, es to labprāt pērku, bet nevēlos maksāt skolotājam algu nodokļu veidā. Tāda šķiet ir vidusmēra attieksme. Vara nav tikai “viņi”, kas kaut ko dara. Mēs paši šo varu barojam un uzturam, pat tad, ja mums liekas, ka mēs stāvam maliņā un neiesaistāmies. Tā teikt iekšējais, nevis ārējais kontroles lokuss.

Tas vairāk nav stāsts par to cik efektīva un godīga ir sistēma, stāsts ir pat to, cik efektīvi un godīgi mēs realizēja savas “kontroles kontroles” iespējas un cik lielā mērā mēs pakļaujamies varas ideoloģijai un kā mēs paši piedalāmies tās veidošanā un uzturēšanā.

Ar cieņu
Vientiesis

http://www.philos.lv/Par_kredit.html