Akcīzes nodoklis cukuram un sālij?
Autors egleskoks @ 12 novembris, 2009
Nupat pa Radio SWH dzirdēju, ka Apinis ieteicis ieviest akcīzes nodokļus cukuram un sālij, rūpēs par iedzīvotāju veselību. Un ne jau pats sadomājis, Apinis atsaucas uz “Eiropas krīzes konferences rekomendācijām, kurās cita starpā valstu vadītājiem ieteikts arī: “Izmanto iespējas un cel nodokļus tabakai, alkoholam, cukuram un sālij.” (Citēju Delfi.lv)
Tā teikt, ja negribat paši veselīgi dzīvot, tad piespiedīsim. Lai arī esmu par veselīgu dzīvesveidu, tomēr neiebilstu, ja kāds vēlas tīšām bojāt savu veselību. Galu galā, tā ir viņa izvēle. Un ko darīt tad, ja nu pēkšņi modernā medicīna nokļūdās tīši vai netīši un par veselīga dzīvesveida stūrakmeni sāk uzskatīt, piemēram, gulēšanu ne vairāk par 4 stundām diennaktī? Izdosim valdības verdiktu, ar kuru darba diena sākas piecos no rīta? Nešaubos, ka arī to varētu motivēt ar rūpēm par iedzīvotāju veselību, valsts naudas taupīšanu un sazin ko vēl ne.
Eiropas krīzes konferences rekomendācijas arī ir kaut kas nedaudz jau uz totalitārismu virzīts, kad cilvēks ir valsts īpašums. Labāk būtu nodokļus nolaiduši, uzreiz cilvēkiem rastos lielāka motivācija strādāt, nevis domāt par izvairīšanos no nodokļiem vai naudas saņemšanu no valsts, kurai “tāpat jau naudas daudz”. Ja valstij ir daudz naudas, ātri rodas cilvēku slānis, kuri to “prot paņemt” tā vai citādi, ar laiku nonākot pie šprices un tad jau patiešām kļūstot tieši ieinteresēti, lai valstij būtu vairāk “ņemamās” naudas. Zinām jau oligarhus, kuru pamatbizness ir lēti savākt un dārgi pārdot, vai valstij dārgi pārdot kaut ko lētu.
Saskaņā ar LR likumiem, pie akcīzes precēm pieskaitāmi alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi, naftas produkti, bezalkoholiskie dzērieni un kafija. Alkohols dzeršanai – baudviela, no kuras daži ir atkarīgi. Tabaka tāpat. Naftas produkti ir ekonomikas stūrakmens, arī bez tiem nevar iztikt. Bezalkoholiskie dzērieni – nav ne atkarības avots, ne arī nozīmīgi tautsaimniecībā, un arī atkarības izraisa tā ne visai. Par kafiju tas pats.
Kur ir kopsaucējs akcīzes nodoklim? Acīmredzot, ar akcīzes nodokli apliek visu, kas vien var nest īpaši labu peļņu. Cukurs esot lēts pēc būtības, un neesmu dzirdējis, ka ar to pelnītu vairāk kā ar citām izejvielām. Cukurs tiek plaši izmantots pārtikas rūpniecībā. Ja cukurs paliks manāmi dārgāks, industrija sāks meklēt lētākas alternatīvas, un plašāk pielietos mākslīgos saldinātājus, kuri tomēr ir vēl lielākas indes par cukuru. Piemēram, aspartāms, E-951. Zobu kariesa vietā dabūsim sistēmiskus bojājumus, ja būsim tik stulbi un dzersim mākslīgi saldinātus dzērienus. Vai arī maksāsim divkāršu akcīzes nodokli par cukuru, ko satur bezalkoholiskie dzērieni.
Sāls, lai arī mūsdienās ir nepieciešams nelielās devās, tomēr ir viena no svarīgākajām izejvielām pārtikas rūpniecībā. Kaut vai skābējot tos pašus kāpostus, sālot sēnes un tā tālāk. Jā, sāls pārmērīga lietošana paaugstina asinsspiedienu. Taču man nepatīk, ja sāls lietošanu vai nelietošanu regulē gādīgi tēvoči ES labirintos vai tepat Latvijā.
Ja jau valdības tik ļoti rūpējas par iedzīvotāju veselību, pirmkārt ir jānodrošina objektīva informācija par kaut kā kaitīgumu vai nekaitīgumu, un par pārtikas produktu sastāvu. Ar to pietiktu, lai cilvēki izdarītu sev piemērotu izvēli, bez jebkāda spiediena. Un nekādas valsts institūcijas tam nevajag, pietiek ar likumiem, saskaņā ar kuriem preču ražotājam, ja melots par sastāvu, būtu jāmaksā ievērojamas kompensācijas. Uzreiz rastos cilvēki, kam šāda kontrole un tiesāšanās būtu mazs personisks biznesiņš, iztiktu bez valsts kontroles 
Ja paturpināsim domu, ka ar īpašu nodokli var aplikt visu, kas ir patīkams, izraisa atkarību vai nes lielu naudu, vai ir būtiski nepieciešami, tad man ir daži priekšlikumi: Pretapaugļošanās līdzekļi, farmakoloģiskie preparāti, gaiss elpošanai zem ūdens, ūdens pudelēs (ups, tas laikam bezalkoholiskais dzēriens ), internetbankas izmantošana un nodokļu iekasēšana (kruta, VIDam būtu jāiekasē nodokļus no sevis!), TV, radio, un pats galvenais – internets! Jo tajā taču ir tik daudz pornogrāfijas, nu nevar būt, ka kāds no ģimenes neskatās! Ja arī neskatās, citus nodokļus taču tik sīki neuzskaita 
Cilvēki ar atkarībām (tabaka, alkohols, kafija) mūsu valsts uzturēšanai maksā lielākas summas nekā tie bez atkarībām, jo lieto vairāk preču ar akcīzes nodokļiem. Varbūt, ja jau spriežam racionāli, jāveicina dažāda veida atkarības? Varbūt legalizējam narkotikas un apliekam ar akcīzes nodokli, tur gan būtu iegrābiens budžetam! Pie reizes, narkotiku tirgoņi varētu legalizēties, un narkotiku cenas konkurences rezultātā kristos un prece kļūtu tīrāka
Ups, gandrīz aizmirsu. Laikus jāparedz labojumi krimināllikumā par nesankcionētu cukura izgatavošanu, jāreglamentē cukurbiešu sēklu apgrozība, tāpat jāierobežo pieeja jūrai – tur tak visi sāls ietvaicētāji var potenciāli pārkāpt likumu!
18 jūlijs, 2010 11:53
Nejauši uzdūros uz šo komentāru
Pirms tam Jūsu blogā ar interesi lasīju dazādu pasaules intelektuāļu atziņas par nodokļiem, naudu, bankām
Īsumā par sāli un cukuru:
• esmu kategoriski pret neapliekamā nodokļa samazināšanu, pret ienākuma nodokļa paaugstināšanu, pret nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu laukos. Tie galvenokārt ir vērsti pret maznodrošināto pilsoni.Bet valsts nodokļus cels tā vai tā– mūsu budžeta ieņēmumu daļu paaugstinās līdz līmenim, kamēr budžeta deficīts būs iespējami mazs (6.5% vai 3% šoreiz nediskutēsim);
• esmu par to, lai šādā gadījumā ar nodokļiem apliktu tās preces, bez kurām nudien var iztikt (dārgas automašīnas, luksus preces, alkoholu, tabaku ut.);
• nodokļi ir veids kā valsts var ietekmēt savu iedzīvotāju veselību. Šobrīd būtu īstais brīdis pievērst uzmanību pārmērīgai vārāmās sāls lietošanai Latvijā. Par daudz sāli Latvijas iedzīvotāji saņem galvenokārt ar rūpnieciski gatavotiem pārtikas produktiem. Lai mūsu maizīte iznāktu mīksta un kraukšķīga, tai ir par daudz vārāmās sāls. Daudz par daudz sāls ir čipšiem, desu izstrādājumiem, sieram un citiem produktiem. Pat ja vienam produktam šis natrija hlorīds nepārsniedz pieļaujamās devas, kopumā ikdienas iedzīvotājs, kas pārtiku pērk lielveikalā, sāli saņem daudz par daudz. Vārāmās sāls pārmēra lietošana ir viens no galvenajiem hipertenzijas jeb augsta asinsspiediena iemesliem. Pārmērīga sāls lietošana Latvijā mūsu valsts iedzīvotāja vidējo dzīves ilgumu samazina par 2–3 gadiem salīdzinot ar skandināvu, bet 3–4 gadus, salīdzinot ar japāni vai dienvidkorejieti. Protams, iekliedzas oponenti– mēs taču vidēji dzīvojam par desmit gadiem īsāku mūžu kā pieminēto nāciju iedzīvotāji. Tā ir taisnība– šōs desmit gadus mums samazina arī smēķēšana, nepareizs uzturs, vāja profilakse un prevencija sirds asinsvadu un onkoloģijas slimnīcām un daudzi citi faktori, bet sāls ir viens no būtiskākajiem.
Es nebūt neesmu tik naivs, lai domātu, ka pēc manas publikācijas valsts skries celt akcizi sālij un cukuram. Bet kādam nepopulāras lietas (par sāli un cukuru mani norējuši turpat visi respondenti) ir jāsāk virzīt.
Ar cieņu,
P.A.
(man patika Jūsu emuārs)
18 jūlijs, 2010 22:21
Jā, sāls mūsu uzturā ir diezgan par daudz, taču kultūrā šis paradums lietot sāli ir jau tik tālu iesakņojies, ka to mainīt būs pagrūti. Kaut arī nolūki, cenšoties ieviest akcīzes nodokli sālim un cukuram, ir cēli, tomēr tas nozīmē, ka veselīgu dzīvesveidu valsts uzspiež, liekot maksāt par neveselīgu uzturu vairāk. Brīvā sabiedrībā jebkuram vajadzētu būt brīvībai savu veselību bojāt, ja viņš to uzskata par nepieciešamu.
Bez tam, ir vēl vesela rinda citu pārtikas piedevu, kuras arī pamatīgi kaitē, taču par kuru kaitīgumu mēs vai nu neesam informēti, vai esam pieradināti neuztraukties. Piemēram, tas ir nātrija glutamāts gaļas produktos un sausajās zupās, kas izraisa vēzi un veicina metastāžu veidošanos; tas pats nātrija nitrīts, kurš ir uzturā daudz kaitīgāks par vārāmo sāli, taču atrodams praktiski visās žāvētajās gaļās, un par ko neviens nesatraucas, taču satraucas par mazāko nitrātu saturu dārzeņos; par ģenētiski modificētām izejvielām pārtikas produktos nemaz nerunājot. Piedevām, daudzi iepakojumi jau satur nanodaļiņas ar nolūku uzlabot iepakojuma kvalitāti un baktericīdās īpašības, tačo šo nanodaļiņu ietekmi uz veselību neviens vēl nav īsti pētījis (Latvijā pašlaik notiek šādi pētījumi, starp citu). Tai pašai maizei liek klāt sojas miltus, lai kompensētu zemo olbaltumvielu saturu graudos; liela daļa no tās nāk no ģenētiski modificētām sojas pupām. Un visbeidzot, lielākajā daļā baltmaizes ir hidrogenētas augu eļļas, tāpat kā majonēzēs un konditorejas izstrādājumos; šīs eļļas ir viens no nozīmīgākajiem otrā tipa cukura diabēta cēloņiem.
Tāpēc, nenoliedzot sāls daudzuma būtisko nozīmi veselības uzturēšanā, tomēr aicinu skatīt lietas kopumā un vairāk pievērsties tām pārtikas piedevām, kuras, lai arī likumdošanas pieļaujamas, tomēr būtiski bojā mūsu, un tātad arī tautas, jo sevišķi tās mazturīgākās daļas, veselību. Mēs neko nepanāksim ar aizliegumiem un jauniem likumiem, jo tie, tāpat kā “sausais likums”, nelikvidē pieprasījumu. Cilvēki ir jāizglīto, taču tas ir smags un nepateicīgs darbs…
20 jūlijs, 2010 11:39
Sāli un cukuru vajadzētu tirgot aptiekās uz receptēm…:))))
Nopietni runājot ir pārkāpta būtiskā robeža – kad sāls un cukurs no konservanta (tradicionāli lietota Latvijas laukos, lai saglabātu pārtikas krājumus ziemas periodam, kas arī izskaidro to pēc būtības stratēģisko vērtību un attiecīgi augsto cenu senos laikos), ir kļuvuši par pārtikas piedevu ar kuru palīdzību palielināt kāda produkta noietu vai samazinātu pašizmaksu. Problēma nav sāli vai cukurā, bet lielajā biznesā….