Egleskoka emuārs

Interesants Elēnas Braunas rakstiņš par naudas radītās krīzes risinājuma variantiem, šoreiz Kalifornijas kontekstā.
Kalifornijā ir diezgan daudz cilvēku, un tās ekonomika skaitās astotā lielākā pasaulē. ASV štats, kura gubernators ir mums visiem labi pazīstamais aktieris un kultūrists Arnolds Švarcenēgers, pašlaik ir nonācis visai nelāgā finansiālā situācijā. Budžeta deficīts ir 26 miljardi dolāru, nodokļus paaugstināt neviens negrib, un vēl vairāk samazināt izdevumus arī nē. ASV federālā valdība un Kongress atsakās sniegt finansu palīdzību, lai gan ir iemaksājuši dažu “svarīgu banku glābšanai” 700 un vairāk miljardus dolāru. Ja neņem vērā mērogu atšķirības, situācija ir visnotaļ līdzīga kā Latvijā. Tiesa, viņus pie rīkles netur dažas ārvalstu bankas, kā mums Latvijā zviedru bankas.

Tad lūk, interesantais sākas ar to, ka štata valdība ir uzsākusi maksāt algas štata darbiniekiem daļēji parādzīmēs, kuras spekulatīvos nolūkos uzpērk dažas finansu institūcijas, taču vairums banku netaisās ar kaut ko tādu ķēpāties.
Principā, šāda ideja jau ASV ir bijusi, un diezgan sekmīgi darbojusies. Ideja norēķināties ar papīra parādzīmēm parādījās anonīma autora izdevumā tālajā 1650. gada Anglijā, un pirmo reizi tika izmēģināta praksē 1691. gadā Masačūsetsas štatā, kad radās spiedošā vajadzība finansēt kādu vietēju kariņu. Šim maksāšanas līdzeklim nebija nekāda seguma, kā vien štata godavārds.

Neliela vēsturiska atkāpe. Tajā laikā ASV vēl nebija, bija tikai pārsvarā britu kolonijas, un līdz ASV neatkarības deklarācijai vēl bija jāgaida apmēram 100 gadu (Neatkarības Deklarācija 1776. gadā). Kolonijās bija nepietiekams daudzums zelta un sudraba monētu, lai varētu ērti tirgoties, tādēļ šo jautājumu nācās risināt savādāk, ar papīra naudu. Viens no neatkarības deklarēšanas iemesliem, iespējams, pats galvenais, bija britu prasība visus nodokļus no kolonijām maksāt tikai zeltā, kas noveda pie zelta pazušanas no aprites kolonijās ar sekojošu ekonomisku krīzi norēķinu līdzekļu trūkuma dēļ. Kā atbildes pasākumu, štati pastiprināti ieviesa dažāda veida papīra naudu, par ko izpelnījās karaļa dusmas un pavēli par papīra naudas aizliegumu, novedot pie Neatkarības kara.

Tad lūk, papīra nauda ir elegants cilvēces izgudrojums un ļoti noderīgs, ja vien tiek pareizi izmantots. Kolonijās lietotā, pašu izdotā papīra nauda ļāva kļūt neatkarīgiem no britu baņķieriem, kā arī ļāva finansēt vietējo valdību bez nodokļu iekasēšanas no iedzīvotājiem, līdzekļus iegūstot no štata bankas izsniegto kredītu procentiem. Šāda štata banka jau apmēram simts gadu darbojas Ziemeļdakotas štatā, par ko man ir atsevišķs bloga ieraksts. Ziemeļdakotas štats ir viens no diviem štatiem ASV, kur ar finansēm viss ir kārtībā.

Līdzīgi kādreiz rīkojās Argentīnas valdība: kad tai aptrūkās nauda, tā saviem darbiniekiem maksāja ar neliela nomināla parādzīmēm, kuras pati pieņēma kā samaksu par valsts iestāžu pakalpojumiem un kā nodokļu maksājumus.
Kalifornijai šādu sistēmu traucē ieviest dažādi Konstitūcijas panti, un kā ar Latviju? Kāpēc lai mūsu valdība nevarētu izdot parādzīmes, apmaksājot dažādus valstij vajadzīgus pakalpojumus un pieņemot tās nodokļu maksājumos? Šādi Lielās Depresijas laikos, trīsdesmitajos gados rīkojās Austrālijas un Jaunzēlandes valdības, tādējādi izvairoties no ekonomiskajām grūtībām, kādas piemeklēja citas valstis.

Diemžēl mūs ietekmē visādas starptautiskas organizācijas, sākot ar SVF un beidzot ar ECB, un Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo Banku Sistēmas locekle, saskaņā ar 2006. gada likuma par Latvijas Banku izmaiņām, un praktiski nav tiesīga neko lielu uzsākt bez ECB akcepta. Parex banka ir teorētiski valsts banka, taču tajā saskaņā ar kapitāldaļu pirkšanas noteikumiem, ko uzspieda ERAB, tai ir noteicošās veto tiesības. Savukārt Hipotēku un Zemes banka, kam pieder liela daļa Parex akciju, ir praktiski vienīgā banka, kas kaut ko tādu varētu izdarīt. Tiesa, būs jāpārvar milzīgs dažādu ārzemju lobiju spiediens, gan tieši no zviedru bankām, gan arī no ECB puses. Arī ES monetāro lietu komisārs Hoakims Almunja norādīja, ka “nemaz nedomājiet aizdoto naudu izmantot uzņēmumu tiešai kreditēšanai, tai visai ir jāiet caur bankām”. Kam pieder bankas, mēs jau zinām.

Tomēr tā pati Hipotēku un Zemes banka, kas vienīgā pilnībā pieder valstij, varētu sastādīt veselīgu konkurenci privātajām bankām, ieviešot filiāles visā Latvijā, arī nerentablajās vietās, vai pārņemot daļu no Pasta norēķinu sistēmas funkcijām, līdzekļus iegūstot no valsts naudas izmantošanas kreditēšanā un sekojošiem kredītprocentiem, darbojoties arī vietējā tirgū un arī ar mazajiem kredītņēmējiem, nevis kā Latvijas Banka, kas vietējā tirgū nemaz nedrīkst veikt komercdarbību. Tad arī zviedru bankas būtu spiestas samazināt savus kredītprocentus un pacīnīties par klientiem un līdzekļu piesaisti. Pašlaik gandrīz visi kredītu procentu maksājumi ieplūst ārzemēs reģistrētu banku kabatās. Ja tā neizsniedz kredītus vietējā tirgū, tas nozīmē naudas aizplūdi uz ārzemēm un mūsu krīzes padziļināšanos.

Ko vēl var darīt? Vēl var izveidot paši savu norēķinu sistēmu. Nauda savā būtībā ir vienošanās par kādas vienības izmantošanu savstarpējos norēķinos. Lata gadījumā šādu norunu uzspiež valsts, taču arī paši cilvēki var veidot savas norunas neatkarīgi no valsts. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad lai kalns iet dirst

Morāle: ja mēs izmantojam svešu onkuļu naudu, tad onkuļi mūs izrīko savtīgās interesēs. Mūsdienās neatkarību jāizcīna nevis militāri kā mūsu vecvectēviem, bet pirmkārt finansiāli.