Egleskoka emuārs

Ja var ticēt krievu valodā publicētajām ziņām (šeit un šeit), SVF emisārs Latvijā ir atļāvies kliegt uz premjerministru Dombrovski, apvainojot Latvijas valdību par to, ka tā vilcinās, nevēlas uzņemties politisko atbildību un nepilda solījumus, tāpēc naudu nedabūs.

Izrādās, nav nemaz tik slikti, kā biju domājis. Pašreizējai valdībai ir jāpilda saistības, ko uzņēmusies iepriekšējā valdība, kuras politiskie uzskati tomēr bija atšķirīgi. Kā smejies, atpazīstu latviešus – tad, kad viņus uz kaut ko spiež dažādas stiprākas varas, vienmēr pastāv iespēja pavēles sabotēt, atrodot aizbildinājumus, izliekoties kurlam vai vienkārši “nepaspējot”. Dombrovska valdība tomēr saprot, kur mūs virza SVF “palīdzība”. Ne jau velti SVF emisārs kliedz. Cilvēki parasti kliedz no dusmām un sašutuma. Acīmredzot emisārs ir uzvilcies par to, ka viņam nepaklausa, un neko nevar lāgā izdarīt, citādi nedusmotos, bet vienkārši vienaldzīgi piedraudētu. Jo raugi, ja mēs nepaņemam viņu naudu, mums ir sūdīgi, taču viņiem nav nekāda labuma no mūsu sūdiem. Ja paņemam, tad mums arī ir sūdīgi, taču mazāk un vēlāk, un SVF no tā atlec labums. Tātad SVF ir “uzrāvušies”, un tāpēc ārdās. Dombrovskis izliekas samulsis, iespējams, pat viegli piesarkst, taču klusībā domā “un jums mēs arī atradīsim pieeju, latu devalvēsim, paši atkal pliku pakaļu staigāsim, taču jums procentus nemaksāsim!”

Pēc būtības, ja notiek devalvācija, no krīzes bedres izlīst ir vieglāk – jā, zaudējam uzkrājumus, taču iekšzemē vismaz nav maksāšanas līdzekļu deficīts, un kaut kāda saimnieciskā darbība tomēr notiek. Ja devalvācija nenotiek, visi cenšas naudu piepaturēt, kas deflācijas apstākļos ir visnotaļ saprotami, ir maksāšanas līdzekļu deficīts un mēs atmaksājam parādus, grimstot aizvien dziļāk nabadzībā, jo ražošanas nekādas nav un vienkārši izpārdodam to, kas mums atlicis.