Egleskoka emuārs

Kādā pasākumā izvērtās diskusija par to, ko darīt pašreizējās krīzes sakarā, kas pie tās vainīgs? Vēl nebijām tikuši līdz konkrētiem vainīgajiem dažādu baņķieru un spekulantu personā, kā jau atskanēja aicinājumi “rakt ārā vectēva kaulu zāģi un nolaist asinis parazītiem”.
Uz ko uzreiz iebildu: tikko kaut kas tāds sāksies, no visiem kaktiem līdīs ārā dažādi atbaidoši purni, lai izmantotu izdevību piedalīties graušanas un slepkavību orģijās, bez īpaša iemesla – tāpat vien, jo gribās. Kas savukārt izraisīs paša stiprākā un vardarbīgākā kretīna, tā saucamās “stiprās rokas” nākšanu pie varas, vai Krievijas “draudzīgu izpalīdzēšanu haosa pārņemtajiem kaimiņiem” ar sekojošu neatkarības zaudēšanu, jo “paskat, kur tā jūs novedusi”.
Ne, mīlīši, ši nu ir tā reize, kad haoss un vardarbība galīgi ir nevietā. Jā, līdzīgos apstākļos pēc 1. pasaules kara Latvija izcīnīja neatkarību; ja būsim atklāti, toreiz mums tomēr daudzējādā ziņā paveicās.
Vispirms ir jānoskaidro, kas ir vainīgs, ja vispār kāds ir vainīgs. Baidos, ka šis uzdevums būs pagrūts un atbilde uz jautājumu nebūs tik ļoti viennozīmīga, kā mēs ceram. Jo pa druskai vainīgs ir katrs no mums. Paskaidrošu, kāpēc.
Jāsāk ar to, ka krīze neradās Latvijā, un Latvija viņu neizbeigs, neatkarīgi no jebkā, ko varam izdarīt. Jau vairākus tūkstošus gadu par naudu izmanto zeltu, un gandrīz tikpat ilgi augļošanu uzskata par grēku un apkarojamu parādību. Katrā ziņā savu attieksmi pret augļotājiem jeb “naudas mijējiem” pauda jau Kristus, apgāzdams viņu galdus un izdzīdams no tempļa. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Kristus pielietoja vardarbību
Augļošana ir process, kurā aizdevējs aizdod zināmu naudas summu ar norumu, ka pēc norunātā laika tā tiks atdota atpakaļ lielāka, tātad “ar augļiem”. Aizdevējs riskē naudu pazaudēt, ja aizņēmējs to nespēj atdot; aizņēmējs riskē ar visu, kas viņam pieder, un jo sevišķi jau senākos laikos, ar savu un savu radinieku brīvību un dzīvību. Augļotājam ir iespējas praktiski bezgalīgi vairot savu kapitālu, ja viņš pareizi izvēlas, cik, kam un uz kādiem nosacījumiem aizdot. Viņa līdzekļi aug ģeometriskā progresijā, un nauda un tātad arī vara koncentrējas viņa rokās. Ar laiku tas noved pie situācijas, kad nauda un vara ir dažu cilvēku rokās, kuri to izmanto sava valdošā stavokļa uzturēšanai, rodas apburtais loks.
Šāda situācija ir iespējama, pateicoties tikai un vienīgi tam, ka nauda (kas senākos laikos bija galvenokārt zelts un sudrabs) ir vērtības saglabāšanas līdzeklis. Nauda nepūst un nepazūd, to kodes negrauž un ķirmji nesaēd. Ja nauda nebojājas, tātad ir izdevīgi visu, ko nevar uzreiz izmantot, pārvērst naudā. Vienlaikus nauda ir arī maiņas līdzeklis, kas nepieciešams savstarpējiem norēķiniem, īpaši jau tiem, kas vēlas pirkt un pārdot. Rodas situācija, kad vieniem nauda ir vajadzīgāka kā citiem, kas arī rada abpusēju motivāciju augļošanai.
Ja nauda ar laiku zaudētu savu vērtību tāpat kā citas preces, augļošanai nebūtu jēgas. Aizdošana būtu vienīgais veids, kā naudas vērtību saglabāt laikā. Ja mana nauda zaudē vērtību “bojājas” par 10% gadā, man kļūst izdevīgi aizdot to kādam, kas to apsola atgriezt pēc 1 gada “nebojātā” veidā. Kaut kur lasīju (avots jāprecizē), ka apmēram šāda sistēma vairākus gadu tūkstošus darbojās Ēģiptē, kad cilvēki mainījās ar māla plāksnītēm, kuras izsniedza pret noliktavās nodotajiem graudiem; mainot pret graudiem, saņemto graudu daudzums bija mazāks nekā nodoto, jo graudus apēda peles un tikai atrēķināti noliktavu apsargāšanas izdevumi. Sistēma pastāvēja ilgi, jo tajā bija līdzsvarā nauda ar pieejamo preču daudzumu, un nemotivēja augļošanu.
Mūsdienu finansu sistēma arī balstās uz augļošanu. Naudai vairs nav seguma zeltā, tādēļ tās pieejamais daudzums ir praktiski neierobežots. Papīra nauda, tāpat kā tās zelta priekštecis, arī nepūst. Šeit svarīgi nejaukt ar inflāciju – inflācija “pūdē” visu naudu vienādi, neatkarīgi no tās atrašānās ilguma apgrozībā. Inflācija arī netraucē augļošanu, jo augļotājam neko nemaksā pacelt procentus, pieskaņojoties inflācijai.
Ja papīra naudu var sadrukāt pēc vajadzības un to var izmantot augļošanā, tad ir izdevīgi pēc iespējas vairāk aizdot, jo tā arī procenti, kas nāk no augļošanas, augs ātrāk. Taču neaizmirsīsim, ka papīra nauda ir abstrakcija – tās vērtība ir nekonkrēta, un balstās tikai uz to izmantojošo cilvēku vērtējuma, uz “tirgus viedokļa”. Preces, kuras par šo naudu var nopirkt, nav abstraktas un to daudzuums ir ierobežots, jo tāda ir taustāmās realitātes būtība, tai ir robežas.
Ja naudas daudzums daudzums pieaug ģeometriski (nauda nes augļus), tad pieauguma ātrums tikai palielinās. Atbilstošo preču un pakalpojumu daudzums eksponenciāli pieaugt nevar, jo ir fiziski ierobežojumi. Cilvēkam, kas aizņēmies 100 ls, jāatdod 110 Ls, pastiprināti strādājot. Un strādāšana līdz tikai tikmēr, kamēr kādam viņa sastrādātais ir vajadzīgs. Kamēr ir, eksponenciālā izaugsme var turpināties (tā saucamais ekonomikas piegums, ko mēra procentos pret iepriekšējo gadu). Ja ekonomika vairs nespēj augt eksponenciāli, sistēmai draud sabrukums, ko arī varam novērot. Naudas iepludināšana nelīdz, tikai sabrukumu paātrina.
Tāpēc, ja jau vēlamies atriebties, vissmalkākā atriebība būtu tādas finansu sistēmas iedarbināšana, kas veicina darba un darba augļu puslīdz vienmērīgu sadalījumu starp sabiedrības locekļiem, novēršot dažādas ekspluatācijas formas. Galu galā, nauda ir tikai abstrakcija, tā ir uzskaites sistēma. Nauda var būt arī ieraksts rūtiņu burtnīcā, ja par to vienojas.

Par šo tēmu ur viens labs pastāstiņš: I Want The Earth Plus 5%