Autors egleskoks @ 30. Jan 2009
The New York Times ir publicēts rakstiņš ar Putina runas atreferējumu, kas man šķita ne visai precīzs, vēl jo vairāk pēc runas pilnā teksta izlasīšanas angļu valodā. Runa visai interesanta un sakarīga, un izlasīšanas vērta. Tātad, galvenās domas manā pārstāstā:
Krīze ir globāla, atšķirībā no Lielās Depresijas 20. gs. 30-os gados. Volstrītas bankas pēdējos 12 mēnešos ir zudējušas summas, kas pārsniedz pēdējo 25 gadu peļņu.
Krīzes cēloņi ir vairāki. Tas ir kontroles trūkums pār finansu sistēmu, pārāk mazs naudas masas un starptautisko aizdevumu segums ar reālām precēm un vērtībām. Tā ir sistēma, kad viens centrs bez ierobežojumiem drukā naudu un patērē preces, kuras ražo cits centrs, kurš savukārt uzkrāj citu centru drukāto naudu. Šī kārtība ir izgāzusies. Tas ir pārticības nevienlīdzīgs dalījums starp dažādām valstīm un sociālajiem slāņiem. Vēl viens cēlonis ir pārmērīgas cerības gan attiecībā uz korporatīvo peļņu, gan personisko labklājību, rezultātā radot pārmērīgu patērīnu, kas būtībā ir aizņēmums uz nākošo paaudžu rēķina. Šai cerību piramīdai bija jāsabrūk.
Pašlaik nedrīkt pieņemt vienkāršus, taču populārus lēmumus, kas ārstē simptomus, nevis cēloni. Nedrīkst ierobežot ekonomiskās plūsmas, radīt tirdzniecības barjeras un pievērsties ekonomiskajam egoismam. Pārmērīga ticība valsts visvarenumam un pārmērīga iejaukšanās ekonomiskajos procesos būtu vēl viena kļūda, ko jau pieļāva PSRS. No otras puses, pēdējā laikā tiek ignorēts brīvā tirgus princips, ka uzņēmējiem ir pašiem jāatbild par savu rīcību, un nevajadzētu cerēt, ka šīs atbildības uzvelšana valstij nesīs panākumus. Nevajadzētu pievērsties finansu populismam, jo pārmērīgi budžeta deficīti un valsts parādi ir tikpat kaitīgi kā spekulācijas ar akcijām.
Reti kurš saprot krīzes mērogus. Tās dziļums un ilgums būs atkarīgs no mūsu lēmumiem. Pirmkārt, ir jānoraksta visi bezcerīgie parādi un aktīvi. Otrkārt, jāatsakās no virtuālās naudas, pārvērtētiem pārskatiem un apšaubāmiem vērtējumiem, citādi reālais ekonomikas un firmu vērtējums nav iespējams. Vērtējumam jābalstās uz objektīviem pamatiem: uzņēmuma aktīviem un spējām radīt pievienoto vērtību. Treškārt, atkarība no vienas rezerves valūtas ir bīstama, tādēļ jāveicina vairāku spēcīgu rezerves valūtu veidošanās. Ceturtkārt, vairums nāciju pārvērš savas rezerves konvertējamā valūtā, lai tās nezaudētu vērtību; šīs valūtas emitētāji ir ieinteresēti, lai pārējie to izmantotu, tātad esam savstarpēji atkarīgi. No tā izriet, ka ir vajadzīgi starptautiski standarti makroenomiskajai un finansu disciplīnai. Tieši tāpat, multipolārā pasaulē jānodrošina starptautiska kārtība, tādēļ jāstiprina starptautisko organizāciju ietekme.
Katrai nācijai jāgarantē pieeja tehnoloģijām, būtiskākajiem resursiem un attīstības iespējām, lai novērstu līdzīgu krīžu atkārtošanos. Spējas un neparedzamas energoresursu cenu svārstības stipri destabilizē glabālo ekonomiku, jo traucē attīstīt alternatīvās enerģijas avotus un rada jaunas krīzes. Jārada līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, izslēdzot finansu derivatīvu spekulatīvo ietekmi.
Arī Krieviju ir skārusi krīze, taču mums ir uzkrātas lielas rezerves, tādēļ mums ir lielākas manevra iespējas. Esam samazinājuši valsts izdevumus un nodokļus ražojošajai sfērai. Uzskatām, ka tie, kas jau pašlaik radīs labvēlīgus apstākļus investīcijām, būs pirmie, kas no krīzes atgūsies. Mūsu prioritāte ir labvēlīgas vides radīšana biznesam, konkurences veicināšana, un uz iekšējiem resursiem balstītas aizdevumu sistēmas radīšana, un infrastruktūras attīstība. Jau tagad eksportējam daudz pārtikas, un nākotnē plānojam to darīt vēl vairāk. Pievērsīsimies energoefektivitātes jautājumiem.
Mēs ticam, ka 21. gadsimts būs cilvēku ekonomikas, nevis rūpnīcu ekonomikas gadsimts. Tādēļ īpašu uzmanību pievērsīsim izglītībai un zinātnei, radīsim apstākļus, lai pasaules vadošie zinātnieki gribētu strādāt pie mums.
Izskan aicinājumi palielināt militāros budžetus, lai mazinātu bezzdarbu. Iespējams, īstermiņā šis pasākums atrisinātu nodarbinātības problēmas, taču tas nav ilgtermiņa risinājums, jo atņem resursus produktīvajai ekonomikai. Ekonomiskā krīze pastiprinās politiskās problēmas, un nereti šādos apstākļos valdības provocē konfliktus, lai novērstu tautu uzmanību no ekonomikas. Tādēļ jāstiprina starptautisko attiecību sistēma, lai būtu vairāk stabilitātes un drošības.
Risinājums būs grūts, taču iespējams, tādēļ visiem mums jāapvieno spēki.
