Egleskoka emuārs

Parlamenti ir mūsdienu tradicionālās demokrātijas pamats, taču, tautas pārstāvniecība parlamentos ir māns, tas ir demokrātijas problēmas aplams risinājums.

Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā.

Parlamenta galvenā misija ir uzstāties tautas vārdā, kas pats par sevi nav demokrātiski, jo ar vārdu “demokrātija” mēs saprotam tautas varu. Pats parlamenta pastāvēšanas fakts nozīmē varu bez tautas. Patiesa demokrātija ir iespējama vienīgi ar pašas tautas, nevis tikai ar tās pārstāvju piedalīšanos.

Parlamentārā pārstāvniecība ir māns.

Parlamenti ir kļuvuši par likumīgām barjerām tautas ceļā uz varu, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Ar Lībiju notiek dīvainas lietas. Ar mūsu politiķiem arī, Lībijas kontekstā. Tālāk seko dīvainību sīkāks izklāsts.

Īsi par to, kas ir Lībija

Lībija ir musulmaņu, galvenokārt sunnītu, apdzīvota valsts Āfrikas ziemeļos. Iedzīvotāju skaits ap 6,5 miljoni, galvenokārt gar Vidusjūras piekrasti, koncentrējoties trīs lielākajās pilsētās. Etniski dalās vairākās grupās, galvenās – berberi, turki, arābi un tuaregi, kā arī apmēram miljons ārzemnieku, galvenokārt ēģiptiešu. Pastāv ap 140 cilšu un klanu (Demographics of  Libya).
Valsts teritorija ir milzīga, apmēram 1 800 000 kvadrātkilometru (Aļaskas lielumā), lielākā daļa no tās ir Sahāras tuksnesis. Galvenā dabas bagātība – nafta, izpētītās rezerves ir lielākās Āfrikā, nedaudz apsteidzot Nigēriju. Apjoms – apmēram 60 miljardi barelu naftas un ap 1500 miljardu kubikmetru gāzes. Ieguve – starp 1,3 un 1,7 miljonu barelu dienā (“Operation Libya” and the Battle for Oil: Redrawing the Map of Africa ). Naftu iegūst kopš 1959. gada, un tā ir valsts galvenais ienākumu avots un iedzīvotāju turības stūrakmens. Lasīt pārējo ieraksta daļu »