Egleskoka emuārs

The New York Times ir publicēts rakstiņš ar Putina runas atreferējumu, kas man šķita ne visai precīzs, vēl jo vairāk pēc runas pilnā teksta izlasīšanas angļu valodā. Runa visai interesanta un sakarīga, un izlasīšanas vērta. Tātad, galvenās domas manā pārstāstā:

Krīze ir globāla, atšķirībā no Lielās Depresijas 20. gs. 30-os gados. Volstrītas bankas pēdējos 12 mēnešos ir zudējušas summas, kas pārsniedz pēdējo 25 gadu peļņu.

Krīzes cēloņi ir vairāki. Tas ir kontroles trūkums pār finansu sistēmu, pārāk mazs naudas masas un starptautisko aizdevumu segums ar  reālām precēm un vērtībām. Tā ir sistēma, kad viens centrs bez ierobežojumiem drukā naudu un patērē preces, kuras ražo cits centrs, kurš savukārt uzkrāj citu centru drukāto naudu. Šī kārtība ir izgāzusies. Tas ir pārticības nevienlīdzīgs dalījums starp dažādām valstīm un sociālajiem slāņiem. Vēl viens cēlonis ir pārmērīgas cerības gan attiecībā uz korporatīvo peļņu, gan personisko labklājību, rezultātā radot pārmērīgu patērīnu, kas būtībā ir aizņēmums uz nākošo paaudžu rēķina. Šai cerību piramīdai bija jāsabrūk.

Pašlaik nedrīkt pieņemt vienkāršus, taču populārus lēmumus, kas ārstē simptomus, nevis cēloni. Nedrīkst ierobežot ekonomiskās plūsmas, radīt tirdzniecības barjeras un pievērsties ekonomiskajam egoismam. Pārmērīga ticība valsts visvarenumam un pārmērīga iejaukšanās ekonomiskajos procesos būtu vēl viena kļūda, ko jau pieļāva PSRS. No otras puses, pēdējā laikā tiek ignorēts brīvā tirgus princips, ka uzņēmējiem ir pašiem jāatbild par savu rīcību, un nevajadzētu cerēt, ka šīs atbildības uzvelšana valstij nesīs panākumus. Nevajadzētu pievērsties finansu populismam, jo pārmērīgi budžeta deficīti un valsts parādi ir tikpat kaitīgi kā spekulācijas ar akcijām.

Reti kurš saprot krīzes mērogus. Tās dziļums un ilgums būs atkarīgs no mūsu lēmumiem. Pirmkārt, ir jānoraksta visi bezcerīgie parādi un aktīvi. Otrkārt, jāatsakās no virtuālās naudas, pārvērtētiem pārskatiem un apšaubāmiem vērtējumiem, citādi reālais ekonomikas un firmu vērtējums nav iespējams. Vērtējumam jābalstās uz objektīviem pamatiem: uzņēmuma aktīviem un spējām radīt pievienoto vērtību. Treškārt, atkarība no vienas rezerves valūtas ir bīstama, tādēļ jāveicina vairāku spēcīgu rezerves valūtu veidošanās. Ceturtkārt, vairums nāciju pārvērš savas rezerves konvertējamā valūtā, lai tās nezaudētu vērtību; šīs valūtas emitētāji ir ieinteresēti, lai pārējie to izmantotu, tātad esam savstarpēji atkarīgi. No tā izriet, ka ir vajadzīgi starptautiski standarti makroenomiskajai un finansu disciplīnai. Tieši tāpat, multipolārā pasaulē jānodrošina starptautiska kārtība, tādēļ jāstiprina starptautisko organizāciju ietekme.

Katrai nācijai jāgarantē pieeja tehnoloģijām, būtiskākajiem resursiem un attīstības iespējām, lai novērstu līdzīgu krīžu atkārtošanos. Spējas un neparedzamas energoresursu cenu svārstības stipri destabilizē glabālo ekonomiku, jo traucē attīstīt alternatīvās enerģijas avotus un rada jaunas krīzes. Jārada līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, izslēdzot finansu derivatīvu spekulatīvo ietekmi.

Arī Krieviju ir skārusi krīze, taču mums ir uzkrātas lielas rezerves, tādēļ mums ir lielākas manevra iespējas. Esam samazinājuši valsts izdevumus un nodokļus ražojošajai sfērai. Uzskatām, ka tie, kas jau pašlaik radīs labvēlīgus apstākļus investīcijām, būs pirmie, kas no krīzes atgūsies. Mūsu prioritāte ir labvēlīgas vides radīšana biznesam, konkurences veicināšana, un uz iekšējiem resursiem balstītas aizdevumu sistēmas radīšana, un infrastruktūras attīstība. Jau tagad eksportējam daudz pārtikas, un nākotnē plānojam to darīt vēl vairāk. Pievērsīsimies energoefektivitātes jautājumiem.

Mēs ticam, ka 21. gadsimts būs cilvēku ekonomikas, nevis rūpnīcu ekonomikas gadsimts. Tādēļ īpašu uzmanību pievērsīsim izglītībai un zinātnei, radīsim apstākļus, lai pasaules vadošie zinātnieki gribētu strādāt pie mums.

Izskan aicinājumi palielināt militāros budžetus, lai mazinātu bezzdarbu. Iespējams, īstermiņā šis pasākums atrisinātu nodarbinātības problēmas, taču tas nav ilgtermiņa risinājums, jo atņem resursus produktīvajai ekonomikai. Ekonomiskā krīze pastiprinās politiskās problēmas, un nereti šādos apstākļos valdības provocē konfliktus, lai novērstu tautu uzmanību no ekonomikas. Tādēļ jāstiprina starptautisko attiecību sistēma, lai būtu vairāk stabilitātes un drošības.

Risinājums būs grūts, taču iespējams, tādēļ visiem mums jāapvieno spēki.

Bernards Lietaers 2008. gada beigās ir uzrakstījis ļoti interesantu un sakarīgu rakstiņu par mūsdienu ekonomiskās sistēmas trausluma cēloņiem, un kā piemēru risinājumam piemin Šveicē darbojošos WIR norēķinu sistēmu. Vienā teikumā, ideja vienkārša: ja bankas nedod naudu, sametīsim paši, jo tas ir kopējās interesēs. Zemāk fragments no 23. lappuses angliski, kamēr neesmu pārtulkojis latviski:

Once upon a time, during a crisis similar to the one we are now mired, sixteen businessmen got
together to decide what they could do among themselves. They or their clients had each received
a notice from their respective banks that their credit line was going to be reduced or eliminated;
hence bankruptcy was only a question of time. They realized that business A had needed the bank
loan to buy goods from business B, which in turn needed money to buy stuff from its own
suppliers. So they decided to create a mutual credit system among themselves, inviting their
clients and suppliers to join. When business A buys something from B, A gets a debit and B the
corresponding credit. They created their own currency, whose value was identical to the national
money, but with the interesting feature that it didn’t bear interest.

The country’s banks mounted a massive press campaign to try to squelch this revolutionary idea.
Miraculously, that campaign failed, and this little system saved the businesses involved at the
time. A cooperative was set up among the users to keep the accounts dealing with that currency.
Soon participants could also borrow from that cooperative in that currency at the remarkably low
interest rate of 1% to 1.5%. All such loans need to backed by inventory or other assets. Over time,
the system grew to include up to one quarter of all the businesses of the entire country.

Sixty-five years later, an American professor performed an econometric study proving that the
secret for the country’s legendary economic stability was that strange little unofficial currency,
circulating among businesses in parallel with the national money. That well-known economic
resilience was usually credited to some mysterious and unknown national characteristic.
Whenever there was a recession, the volume of activity in this unofficial currency would expand
significantly, thereby reducing the recession’s impact on sales and unemployment. Whenever
there was a boom, business in national currency expanded, while activity in the unofficial
currency proportionally dropped back again. The surprising implication of this study is that the
spontaneous counter-cyclical behavior of this little “unorthodox” system actually helped the
central bank of the country in its efforts to stabilize the economy.

This is not a fairy tale, but the true story of the WIR system. The country is Switzerland and the
sixteen founders met in Zurich in the year 1934. And the system is still operating today. The
annual volume of business in the WIR currency is now about $2 billion per year. The American
professor is James Stodder from Rensselaer University. His remarkable quantitative study uses
more than 60 years of high quality data to prove the points made in this story. The WIR system is
also now accepting deposits and making loans in Swiss Francs as well as in WIR.

Domāju, ka arī Latvijā tas varētu strādāt.