Egleskoka emuārs

Svālbarda ir sala uz ziemeļiem no Norvēģijas, un tā ir ievērojama ar mūžīgajā sasalumā izveidotu noliktavu kompleksu, kurā glabās visas pasaules augu sugu ģenētisko daudzveidību, pareizāk sakot, daļu no tās, jo visa ģenētiskā dažādība ir saglabājam tikai reizē ar vidi, kurā augi aug. Tajā skaitā visdažādāko kultūraugu škirņu sēklas. Tādējādi, izveidots kaut kas līdzīgs Noasa šķirstam, un nosaukts par Svalbard Global Seed Vault.

Tiktāl viss ir labi, un nolūks, kā smejies, cēls. Projektu atblasta vairāku valstu valdības un dažādi fondi, no kuriem caur Global Crop Diversity Trust nauda nāk no, tajā skaitā, Bila un Melindas Geitsu fonda, Rokfelleru fonda, DuPont/Pioneer Hi-Bred, Syngenta AG, Pasaules Bankas, USAID (pilns uzskaitījums pieejams no Global Crop Diversity Trust weblapas, http://www.croptrust.org/main/donors.php). Tas liek kļūt uzmanīgam, jo minētās organizācijas ir galvenokārt pazīstamas kā lielā biznesa haizivis, kuru galvenais mērķis ir peļņa, un labdarība ir tikai aizsegs peļņas gūšanai vai arī līdzeklis publiskā tēla spodrināšanai.

Par to, kam īsti paredzēta šī sēklu krātuve, ir viens labs un ne pārāk garš Viljama Engdāla rakstiņš. Īsumā pārstāstot, tēzes apmēram sekojošās.

1. Pašlaik sēklas visā pasaulē glabā diezgan labi nodrošinātās gēnu bankās, katrai sevi cienošai valstij tāda ir. Oficiālais Svālbardas kratuves izveidošanas motīvs ir “pasargāt gēnu daudzveidību no iespējamiem zaudējumiem katastrofisku notikumu rezultātā”. Vai motivācija ir patiesa vai tikai iegansts, un ja patiesa, kādus katastrofālus notikumus paredz pasaules ietekmīgākie un bagātākie cilvēki?

2. Šim projektam ir cieša saistība ar Rokfellera fondu un tā finansēto CGIAR (wikipēdija). Rokfellera fonds jau no 20. gs. sākuma ir nodarbojies ar eigēnikas (cilvēku sugas selekcijas) jautājumu un sponsorēja šīs jomas pētījumus nacistiskajā Vācijā, vairāk pievēršoties “nederīgo īpatņu” “brāķēšanai”.

3. Rokfellera fonds ir stāvējis pie “zaļās revolūcijas” šūpuļa, kura 20. gadsimta vidū pārveidoja visu lauksaimniecisko ražošanu no tradicionālās uz liela mēroga “agrobiznesu”, lauksaimniecisko ražību ceļot uz ķīmisko lauksaimniecības metožu pielietošanas, monokultūru un vides noplicināšanas rēķina, pa ceļam iedzenot trūkumā un sadzenot pilsētās daudzus fermerus gan attīstītajās valstīs, gan ASV, radot pilsētās lētu darbaspēku, vienlaikus atverot daudzu trešās pasaules valstu tirgus ASV un Rietumeiropas eksportētājiem. “Zaļā revolūcija” pavēra ceļu lielo ķīmijas firmu ienākšanai lauksaimniecībā  un šīs jomas daļēju monopolizāciju, līdzīgi kā 19.gs beigās notika ar naftas rūpniecību. Vienlaikus, šīs jaunās kapitālietilpīgās audzēšanas metodes daudziem nebija pa kabatai, tādēļ radās papildu kredītu tirgus tehnoloģiju ieviešanai un Pasaules Bankas kreditētiem infrastruktūras projektiem trešās pasaules valstīs, nereti iedzenot tās parādu jūgā.

4. Ģenētiski modificēto organismju izplatīšana un ieviešana ir “zaļās revolūcijas” monopolizācijas politikas turpinājums, jo visi ĢMO ir patentēti un to izmantošana viegli kontrolējama juridiski, taču izplatība praktiski notiek nekontrolēti ar dabā esošo spēku un procesu palīdzību. Līdz ar to, rodas iespēja uzspiest ģenētiski modificētu organismu audzēšanu zemniekiem, pretējā gadījumā sūdzot tiesā par intelektuālā īpašuma pārkāpšanu, ja piemēram, ražā atklāj ģenētiski modificēto šķirņu piejaukumu. Ir patentēti augi, kuri ģenētisko manipulāciju rezultātā dod neauglīgu ražu, tādējādi liedzot zemniekam izmantot paša audzētu sēklu nākamajai ražai. Acīmredzot “katastrofālais notikums”, par ko ir runa pirmajā tēzē, ir pasaules kultūraugu (un ne tikai) piesārņošana ar mākslīgi radītiem gēniem. Tādējādi, Svālbardas īpašniekiem būtu kontrole gan pār ĢMO, gan pār daudzām parastajām kultūrām.

5. Global Crop Diversity Trust, kas apsaimniekos Svālbardas projektu, vadība ir pilna ar cilvēkiem, kuru biznesa intereses ir cieši saistītas ar ģenētiski modificētiem organismiem, agrobiznesu un saistītajām jomām, kā arī eigēniku un cilvēku skaita samazināšanu uz planētas.

6. Iespējams, ģenētiski modificēti kultūraugi ir ierocis cilvēku iznīcināšanai vai vairošanās ierobežošanai. Piemēram, neliela Kalifornijas kompānija Epicyte ir patentējusi ģenētiski modificētu kukurūzas šķirni, kura izstrādā antivielas pret cilvēka spermu, un to ēdošie vīrieši kļūst neauglīgi. Šos pētījumus apmaksāja arī ASV valdība.

————————————————————

Lūk tādi pīrāgi. Teorētiski, ar biotehnoloģijām ir iespējama dažādu viltīgu organismu izstrāde, iešujot visparastākajos rīsos vai kviešos tādu vielu izstrādi, kuras, piemēram, iznīcina smadzeņu šūnas, veicina vēzi, utt; un pierādīt, ka tas ir darīts tīšām, būs visai pagrūti, jo biotehnoloģiju kompānijas vienmēr atradīs iespēju atrunām, ka tas ir sanācis nejauši – ir visai maz cilvēku, kas būtu kompetenti izvērtēt, kā tieši tāds joks radies. Varbūt mēs ēdam, un nemaz nezinām, ka pret mums karo ar izsmalcinātiem ieročiem. Jau tas vien ir iemesls bēgt no ģenētiski modificētiem organismiem kā no mēra.

Kam angļu valoda saprotama, var palasīties Friends of Earth Europe lapu par ģenētiski modificētiem organismiem un to izmantošanu pārtikā Eiropā. Paldies Ancei par adresi

Dažreiz ir vajadzīgs dažos vienkāršos vārdos paskaidrot, kas ir ģenētiski modificēti organismi, un ar ko tie atšķiras no normāliem, parastiem organismiem.

Dabā viss dzīvais dzimst, vairojas un mirst. Gan cilvēki, gan augi, gan mikrobi. To zin katrs. Tāpat, katrs zin, ka bērni vienmēr ir līdzīgi saviem vecākiem. Zirgam vista nepiedzims, un no zirņa ozols neizaugs, kā smejies. Arī tas ir visiem zināms.

Dažreiz bērniem ir kāda tāda īpašība, kāda nevienam no vecākiem nekad nav novērota, un arī nevienam no iepriekšējām paaudzēm arī ne. To sauc par mutāciju, ko var uzskatīt par Mātes Dabas variantu, jaunievedumu vai arī par kļūdu, ja izmaiņa ir attiecīgi neitrāla, noderīga vai kaitīga. Vairums no šādām izmaiņām parasti ir kaitīgas un bērnam traucē dzīvot.

Cilvēki jau senatnē novēroja, ka gan dzīvnieki, gan augi, kuru vecākiem piemīt noteiktas īpašības, bieži vien tās nodod saviem bērniem. Pienīgu govju pēcteces, ja dzimušas pēc lecināšanas ar pienīgu govju pēctečiem-buļliem, arī būs pienīgas. Atlasot dzīvniekus un augus ar cilvēkam vēlamajām īpašībām un veicinot to vairošanos, ir izveidotas visas esošās mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes. Šo vēlamo īpašību izkopšanu sauc par šķirņu selekciju.

Selekcija atlasa un pastiprina jau dabā pastāvošās īpatnības, tā nerada principiāli jaunas pazīmes.

Dažreiz dabā ir novērojamas mutācijas, kad kādam augam vai dzīvniekam parādās kāda kvalitatīvi jauna, neparasta pazīme, kura kalpo par pamatu jaunai šķirnei. Piemēram, lazdas nevis ar taisniem, bet spirālveidā savītiem zariem; egles, kuru zari zarojas daudz retāk nekā normāli un tādēļ veido garus un tievus zarus; Beļģijas zilās govs, kura ir neparasti muskuļaina, jo nedarbojas gēns, kas ierobežo muskuļu augšanu(). Selekcija vienmēr darbojas ar organismu dabisko mainību un pazīmēm, kas dzīvajām būtnēm rodas dabiski.

Selekcija ir diezgan ilgs process, šķirnes izveide nereti aizņem selekcionāra mūžu vai ievērojamu tā daļu. Tādēļ ir mēģinājumi šo procesu paātrināt ar dažādām zinātniskām metodēm, kas negaida, kad vēlamā pazīme tiks pastiprināta selekcijā vai pati radīsies dabā, bet pārliek informāciju (gēnus) par kādu pazīmi no viena organisma, kuram šī pazīme ir, kādā citā organismā, kuram šīs pazīmes nav.

Process ir ļoti sarežģīts un jāpārvar dažādi šķēršļi, jo tā ir iejaukšanās citā dzīvā būtnē tā, lai to nesabojātu. Rezultātā iegūst dzīvu būtni, kurai ir viena vai vairākas pazīmes no citām, bieži vien ļoti atšķirīgām būtnēm. Šādas dzīvas būtnes dabā vai selekcijā rasties nekādi nevar, tās var rasties tikai cilvēka tiešas iejaukšanās rezultātā. Tie ir tā saucamie transgēnie jeb ģenētiski modificētie organismi (ĢMO).

Galvenā atšķirība starp parastiem un ģenētiski modificētiem organismiem ir avotā, no kura nāk organisma pazīmes: ĢMO viena vai vairākas pazīmes nāk no citām, bieži vien visai atšķirīgām sugām, veidojot kombinācijas, kas dabā nebūtu iespējamas, kamēr pārējām būtnēm – no tās pašas vai kādas tuvu radniecīgas sugas (starpsugu hibrīdu gadījumā).

Piemēram, Bt kukurūzai “iešūts” gēns no mikroorganisma Bacillus thuringiensis, kas rada kukurūzas izturību pret kaitīgu kukaini Ostrinia nubilalis. Bacillus thuringiensis dabā ir sastopams augsnē, uz augiem un dažu kāpuru vēderos. Mikroorganisma gēns ļauj augam sintezēt vielu, kas daļai kukaiņu sugu zarnās izveido caurumus, izraisot infekciju un nāvi, tai skaitā minētajam kaitēklim. Vai šī viela ir kaitīga cilvēkam un dzīvniekiem, kuri ēd Bt kukurūzu, var noteikt tikai izmēģinājumos. Tāpat der arī papētīt, kā šādas kukurūzas ziedputekšņi ietekmē bites, kuras tos vāc. Piedevām, daudzi gēni ietekmē vairākas būtnes pazīmes, vēl vairāk sarežģījot aplēsumus par tās kaitīgumu vai nekaitīgumu.

Izturību pret šo kaitēkli kukurūzai var izveidot arī selekcijas ceļā, taču tas prasītu daudz vairāk laika, un pavisam noteikti izturības pamatā būtu pašas kukurūzas gēni, nevis pārņemtie no Bacillus thuringiensis. Tāpēc iespēja, ka kukurūza pēkšņi ir kļuvusi kaitīga ēdājiem, būtu praktiski nulle, ko tik viennozīmīgi nevar apgalvot par Bt kukurūzu.