Daudziem cilvēkiem pati ideja par evolūciju šķiet nepieņemama, jo apziņā cieši saistās ar teicienu “izdzīvo stiprākais”. Ir morāli nepieņemama doma, ka tikai stiprākais ir pelnījis izdzīvot, ka viss balstās uz varas īstenošanu, ka dabā nav nekāda taisnīguma tā cilvēciskajā izpratnē.

Jā, arī man nepatīk šī sajūta. Arī man patīk taisnīgums cilvēciskā izpratnē. Taču tāpēc nav jānoliedz evolūcija, pietiek papētīt drusku dziļāk, ko tad īsti Darvins ir gribējis pateikt.

Darvins patiesībā teica lūk, ko: Izdzīvo PIELĀGOTĀKAIS. Tas nenozīmē obligāti stiprākais, kaut arī to var ietvert. Apmēram 20. gs. sākumā Darvina darbu izmantoja dažādi turīgi un ietekmīgi cilvēki, lai morāli attaisnotu savu milzīgo varu un bagātību, ko bija ieguvuši dažādos morāli un likumiski apšaubāmos veidos. Šim nolūkam, “pielāgotākais” aizstāja ar “stiprākais”, tādējādi radot tautā ilūziju, ka viņi rīkojas pēc dabas un zinātnes likumiem.

Šeit vajadzētu saprast, kas tad īsti ir pielāgotākais, pēc kādiem kritērijiem to izvērtē. Ja mēs skatamies tīri no populācijas viedokļa, tad indivīda izdzīvošanai ir mazāka nozīme nekā sugas. Nav svarīgi, cik kāds ir stiprs, bagāts vai varens, no evolūcijas viedokļa viņš ir beigts, ja neatstāj pēctečus. Tāpat viņš ir faktiski beigts, ja viņu bērnu bērni neatstāj pēcnācējus. Var nomirt desmitā daļa tautas, taču tas neapdraud tās izdzīvošanu, ja vien mirušie nav speciāli atlasīti gudrākie un vairotiesspējīgākie īpatņi. Tieši tāpat, nav jēgas dzemdēt 10 bērnus, ja līdz 20 gadiem izdzīvo tikai divi; mirušajos ir velti ieguldīti spēki, kurus varēja veltīt dzīvajiem.

Ja ņemam globālāk, tad populācija, kura 10 paaudžu laikā iznīcina savu barības vai citu izdzīvošanas bāzi, arī nav pielāgota, jo tāpat izmirs, kad resursi izsīks. No šāda viedokļa, mūsdienu tehnoloģiskā civilizācija spēlējas ar nāvi, jo nav īsti zināms, cik ilgi varēs šādi turpināt, aizvien ātrākā tempā izsmeļot dabas resursus. Tas nekas, ka militāri tā var citus iznīcināt; pašas nāvi tas neattālina.

Te daži ilustrējoši piemēri par to, kurš ir pielāgotāks.

1. Piemērs.

1) Maiks Taisons, kurš var piekaut vairumu pasaules iedzīvotāju, un kuram, cik zināms, bērnu nav; toties piemīt izšķērdība un tieksme palaist rokas;

2) Bils Geitss, kurš ir bagātāks par vairumu pasaules cilvēku, un kuram ir 2 bērni, kurus jāsargā no visādiem nolaupītājiem-izspiedējiem, un kurš milzīgos apjomos nodarbojas ar labdarību;

3) Nevienam plašāk nepazīstams pilsonis kaut kur Āfrikā, Dienvidamerikā vai jebkur citur pasaulē, kam ir 3 bērni, kas bez īpašas piepūles nopelna sev un ģimenei iztiku un māca to arī saviem bērniem, kam ir draugi un labas attiecības ar radiem un kaimiņiem.

Varu saderēt, ka Taisons tas nebūs noteikti, kaut arī viņš varētu piekaut abus pārējos ar visām ģimenēm. Reālitātē, dzīve ir daudz sarežģītāka, tā nav primitīva cīņa ar dūrēm par gaļas gabalu. Tāpēc pielāgotākais nozīmē to, ka viņam dzīve ir labāka; kāpēc tieši, tur jau ir milzums variantu. Cilvēku gadījumā, ļoti svarīga ir sadarbība ar citiem.

Jā, zinu jau parastos argumentus par “cilvēks cilvēkam vilks” un tamlīdzīgi, kuru pamatdoma ir tāda, ka savu dzīvi labāku var izveidot tikai uz kāda cita rēķina. Te nu otrs piemērs.

2. Piemērs.

Pieņemsim, ka cilvēks A ir ļoti izveicīgs un viņa iespējas uzvarēt jebkurā konfliktā ir 4 iespējas no 5, savācot no pretinieka visu, taču zaudējuma gadījumā viņš pats zaudē visu. Tāpat ir cilvēks B, kurš tiecas sadarboties un izvairīties no konfliktiem, un katrā darījumā viņam ir iespēja iegūt kaut kādu, samērā nelielu labumu, taču 1 gadījumā no 5 viņu drusku apčakarē un viņš nedaudz zaudē, apmēram tikpat, cik varētu iegūt.

Jautājums: Cik katram no viņiem veiksies ilgākā laika periodā?

Skaidrs, ka cilvēka A dzīve būs kā pa celmiem, te augšupeja, te dziļš kritiens; viņu daudzi ienīdīs un ar laiku viņš būs savācis daudz ienaidnieku, un tērēs ievērojamus resursus aizsardzībai. Dzīvē nekad nevar zināt, kuram veiksies, jo bieži iejaucas nejaušība. Jo biežāk riskē, jo lielāka varbūtība uzrauties uz zaudējumu, no kura neatgūstas.

Cilvēka B dzīve būs mierīgāka un pamazām augšupejoša, bez dziļiem satricinājumiem, ar nelieliem zaudējumiem un nelieliem, taču regulāriem guvumiem. Visticamāk, ka viņam būs vairāk bērnu kā pirmajam, jo dzīve nav tik nervoza. Tad kurš ir pielāgotāks?

3. Piemērs.

Dzīvoja reiz krokodils. Pats krutākais savā purvā, apēda visus citus krokodilus, atstājot tikai mātītes, lai vairotos. Taču kādu dienu no upes purvā ieklīda nepazīstams krokodils, kas pārnēsāja nepazīstamu slimību. No tās nomira pats krutākais krokodils, puse no mātītēm un visi krutā krokodila bērni. Viņš nebija pielāgots šai slimībai.

Pielāgotība ir daudzšķautņaina lieta. Un nejaušība spēlē lielu lomu.

Pirmavots: Č. Darvina “Par sugu izcelšanos” (angliski, brīvi pieejams lasīšanai).

Tā kaut kur “stāv rakstīts”. Mūsdienu valodā jāsaka, ka sākumā bija ideja. Šķiet, ka mēs visi saprotam, kas ir ideja; taču, ja papētam dziļāk, tā ir pati mīklainākā mūsu dzīves daļa, pati noslēpumainākā. Mēs taču īsti nezinam, kā idejas rodas, sevišķi neparastās, taču zinam, ka tās spēj mainīt pasauli. Atnāk ideja, un pēkšņi neiespējamais kļūst iespējams, vai mēs vienkārši sākam skatīties pavisam citādi uz esošo, mums “atveras acis”.
Ne jau velti senāk visi, kas nevēlējās jebkādas izmaiņas sev labvēlīgos apstākļos, centās apkarot “ķecerīgas idejas”. Taču tas īsti neizdevās, tādēļ mūsdienu manipulatori ir atraduši drusku citu veidu: nevēlamo ideju vietā ieviest sevis izdomātas, aizstājot kaut ko sakarīgu ar mazāk sakarīgu vai pat pilnīgi nesakarīgu. Izklausās pēc paranojas? Nemaz ar ne, visparastākā, ikdienišķā manipulācija, tikai pacelta profesijas līmenī. Sāc pētīt, kas notiek politikā un biznesā, un ātri vien pievienosies “paranoiķiem
Plašāk ņemot, idejas vietā var lietot jēdzienu meme, – “doma vai uzvedības veids, kas izplatās no personas uz personu mācīšanās un imitācijas ceļā… izplatās sabiedrībā līdzīgi vīrusam”.
Tātad, mēs varam izdomāt savu “vīrusu” un palaist to pasaulē. Šķiet, tas ir efektīvākais un vienkāršākais veids, kā mainīt pasauli.