Pēdējā laikā cilvēki bieži apspriež jautājumu par tā saucamo “nelikumīgo” radio klausīšanos, šķietami pārkāpjot autoru svētās tiesības. Manuprāt, šī diskusija jau pēc būtības ir pilnīgi lieka, jo ir elementāri neloģiska. Tālāk paskaidrošu, kāpēc.

Sāksim ar faktiem, kā notiek apraide, un par kādiem līdzekļiem:

1. Autors rada skaņdarbu, pēc paša iniciatīvas vai pasūtījuma.
2. Radiostacija atskaņo skaņdarbu, par atlīdzību autoram vienojoties tieši ar autoru vai pastarpināti ar autoru pārstāvošu organizāciju.
3. Privāta radiostacija savu darbību finansē no reklāmas ieņēmumiem. Publiskā (valsts) radiostacija – no nodokļu maksātāju naudas. Reklāmdevēji naudu reklāmai gūst no klausītāju pirktajām precēm.
4. Klausītājs izvēlas klausīties to staciju, kura pārraida tam tīkamāku saturu.
5. Jo vairāk cilvēku no mērķauditorijas klausās staciju, jo izdevīgāka reklāmas izvietošana tajā un vairāk nopelna gan radiostacija, gan reklāmdevējs.

Autortiesības aizstāvošas organizācijas apgalvo, ka vienīgais likumīgais bezmaksas radio klausīšanās veids ir ģimenes lokā vai personiski, visus pārējos klausīšanās veidus apzīmējot par publisko izpildījumu. Attēlojot shēmās, pilnīgi un viennozīmīgi likumīgā bezmaksas klausīšanās izskatās šādi:

Savukārt, tā saucamā “nelikumīgā” atskaņošana, jeb pa radio skanošo skaņdarbu publiskais atskaņojums, ja nav veikti otrreizēji maksājumi autoriem, ir shēmā attēlojama šādi:

Vienīgā atšķirība abās shēmās ir nepieciešamais radioaparātu daudzums. Kā jau 3. un 5. punktā konstatējām, radio reklāmas ieņēmumus nosaka klausītāju skaits, kuri reaģē uz reklāmām. Saprotams, ka radioaparātu skaits autortiesību atlīdzību ietekmē tikai par tik, par cik palielina klausītāju loku. Attiecīgi, no “publiskā atskaņojuma” neviena radiostacija un autori nezaudē, tieši otrādi, tikai iegūst.

Pieprasot samaksāt par “publiskā radio atskaņojuma” tiesībām, pēc būtības tiek pieprasīts apmaksāt pakalpojumu divas reizes. Privāto staciju gadījumā pirmā reize ir reklāmdevēju nauda, kas nāk no pircējiem; valsts radio gadījumā, tā ir arī nodokļu maksāju nauda. Otrā reize iestājas, kad autortiesību pārstāvji cenšas iekasēt samaksu no radioaparāta īpašnieka.

Arguments, ka mūzikas atskaņošana publiskā telpā dod papildus ieņēmumus atskaņotājam, piemēram, kafejnīcas īpašniekam, neiztur kritiku sekojošu iemeslu dēļ:

1. Ne visiem patīk klausīties radio publiskās vietās, sevišķi jau skaļi. Piemēram, man
2. Ne visiem patīk klausīties viena un tā paša stila mūziku. Attiecīgi, mūzikas izvēle piesaista vienus un atbaida citus apmeklētājus, atlasot konkrētas stacijas cienītāju loku un atbilstoši veidojot reklāmas auditoriju. Klausītās stacijas reklāmdevēji un īpašnieki nezaudē, tieši otrādi – iegūst no paplašinātas auditorijas.
3. Daudziem cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, kāds ir fona troksnis.

Secinājums: neloģiskā un tāpēc netaisnīgā likuma prasība otrreiz apmaksāt radio klausīšanos, ja skaņa no viena radioaparāta vienlaikus sasniedz to cilvēku ausis, kas “neietilpst parastajā ģimenes lokā”, ir atceļama kā absurda. Nekas tā neiedragā likumu ievērošanu, kā to acīmredzamais netaisnīgums un bezjēdzīgums.

Šo rakstu atļauts pārpublicēt jebkādā veidā ar visiem attēliem, ja vien tiek saglabāta atsauce uz avotu (šo vietni) un netiek grozīts raksta saturs

Pirmdien spēkā stāsies ES jaunais likums, kas autortiesību aizsardzību mūzikai pagarina par 20 gadiem, no iepriekšējiem 50 gadiem uz 70 (Avots: Music industry claims victory as EU extends copyright laws). Tam vajadzētu veicināt jauna satura radīšanu. Vismaz tāda ir formālā motivācija.

Man gan tas vairāk izskatās pēc sēdēšanas uz veciem lauriem. Kādam, kura ļoti labie ienākumi no populārām dziesmiņām tuvojas beigām, ir izdevies “pierādīt” likumdevējiem, ka tas viss ir kopējā labuma dēļ.

Un tagad padomāsim, vai ilgs autortiesību laiks veicina jauna satura radīšanu.

Pieņemsim, ka kāds cilvēks ir sacerējis jaunu dziesmiņu, kura kļūst ļoti populāra. Šis cilvēks Lasīt pārējo ieraksta daļu »