Egleskoka emuārs

Kvieši (attēls no http://www.public-domain-photos.com/free-stock-photos-3-big/landscapes/fields/wheat.jpg)

“Visi, kas ēduši maizi, ir miruši” – šo frāzi ironiskā nozīmē lieto, lai pasmietos par cilvēkiem, kas pārmērīgi cenša izvairīties no visiem dzīves riskiem. Taču, kā smejies, katrā jokā ir daļa patiesības. Šoreiz informācija ir nedaudz negaidīta, par kviešu un citu graudzāļu nepiemērotību cilvēka uzturam, samērā detalizēti izklāstīta divos avotos: Opening Pandora’s Bread Box: The Critical Role of Wheat Lectin in Human Disease un Cereal Grains: Humanity’s Double-Edged Sword.

Iespējams, šis ir viens no labākajiem piemēriem neērtai patiesībai.

Mēs visi zinam, ka viens no galvenajiem cilvēces pārtikas produktiem ir kviešu maize, kuru pazīst praktiski visā pasaulē. Nevienam nav nekādu šaubu, ka bez kviešiem daudziem cilvēkiem nāktos nomirt. Tie pat ir attēloti daudzu valstu ģērboņos, ieskaitot bijušās PSRS un Latvijas PSR ģērboņus. Un galu galā, kviešu maizītes izmanto arī baznīcas ceremonijās.

Pēdējos gados, kopš pastiprināti pievērsta uzmanība celiakijai, tiek pastiprināti pētītas kviešos atrodamās olbaltumvielas. Celiakija ir kviešu olbaltumvielu nepanesība, kas smagos gadījumos izpaužas ar alerģisku un iekaisuma reakciju zarnās, bet vieglākos gadījumos akūtu reakciju var nebūt, taču cilvēks ir viegli nogurdināms un notiek pakāpeniski iekšējo orgānu bojājumi.

Pētījumos arvien vairāk atklājas, ka kvieši ir visai mazvērtīgs pārtikas augs, jo satur daudzas cilvēka veselībai kaitīgas vielas. Galvenā ietekme uz veselību ir zarnu darbības traucējumi, taču ir novēroti nelāgi efekti arī citās orgānu sistēmās.

Kāpēc kviešiem un citiem graudzāļu dzimtas augiem sastāvā ir cilvēka veselībai kaitīgas vielas? Šķiet, būtu jāvaicā otrādi: kāpēc cilvēks nereti nepanes kviešu olbaltumus? Novērojumi ar mūsdienās džungļos dzīvojošām ciltīm liecina, ka cilvēka dabiskais uzturs sastāv galvenokārt no augļiem, riekstiem un gaļas. Arheoloģiskie izrakumi ļauj spriest, ka kviešus uzturā lietojam ne ilgāk kā 20 tūkstošus gadu, Austrumeiropā un citās pasaules daļās vēl mazāk, ne ilgāk par 2 tūkstošiem gadu. Šis ir pārāk īss laiks, lai notiktu pilnīga pielāgošanās principiāli citādam uzturam – vienveidīgai graudzāļu diētai.

Augiem ir jāaizsargājas pret visiem, kas tos tīko apēst. Aizbēgt tie nevar, tāpēc izmanto citu stratēģiju: kļūt neēdamiem. Neēdamību nodrošina dažādas vielas, kas padara augus grūti sagremojamus, kodīgus vai indīgus. Katrai augu sugai ir vismaz vairākas šādas vielas, nereti vairāki desmiti. Arī visiem kultūraugiem, ieskaitot kviešus. Cilvēkam dažu augu aizsargvielas ir nāvējošas, citu augu – nekaitīgas, vēl citu – kaitīgas minimāli. Kad saaukstējušies skalojam kaklu ar kumelīšu tēju, tad cīņai ar iekaisuma izraisītājiem izmantojam kumelītes ieročus.

Kvieši mums ir kā ūdens zivij, kura tajā peld un par ūdeni nedomā. Varbūt tomēr derētu padomāt. Šeit varu iestarpināt divus piemērus no personiskas pieredzes. Saprotams, tie nav nekādi zinātniskās objektivitātes paraugi, taču personiskai pieredzei ļoti noderīgi.

Piemērs A. Izdomāju, ka vajadzētu pamēģināt, kā tas ir – ēst tikai termiski neapstrādātu pārtiku. Izmēģināju kādu nedēļu, par ogļhidrātu avotu ņēmu ūdenī mērcētus miežus, lazdu un mandeļu riekstus, par olbaltumu – jēlas olas un laša gaļu. Šad un tad iedzēru olīveļļu, lai galīgi neaptrūktos kaloriju. Nu un protams, burkāni, kāposti un bietes graužamā formā, pa kādam banānam. Jau otrajā dienā visu laiku manāmi gribējās ēst, un ēdu cik nu varēju, un kļuvu manāmi salīgs (eksperimants notika pirms kādiem 6 gadiem ziemā). Taču izsalkums nerimās, tāpēc noturējos tikai nedēļu. Pa šo nedēļu zaudēju kādus 5 kilogramus, kas priekš manis ir visai liela svara izmaiņa. Kārtējo reizi atklāju divriteni – termiskā apstrāde padara pārtiku vieglāk sagremojamu. Un arī to, ka no nevārītiem miežiem nav pilnīgi nekādas jēgas, tie pat ir kaitīgi.

Piemērs B. Pirms pāris gadiem, kad kādam radu bērnam atklāja celiakiju, painteresējos par šo tēmu. Nolēmu eksperimentāli noskaidrot, vai maizes produktu neēšana kaut ko mainīs manā pašsajūtā. Pašam par pārsteigumu, mainīja gan – tagad man vajadzēja ēst daudz mazāk, un bez jebkādiem kaitīgiem blakusefektiem. Pašsajūta bija nedaudz labāka – galu galā, manī bija daudz mazāk zarnu pildījuma Atsākot ēst maizi, pastiprinājās ēstgriba, taču liela labuma no lielākas rijības nebija, ne pašsajūtas, ne dzīvsvara izteiksmē.

Ja spriež pēc muzeju materiāliem un baznīcas grāmatām, kas tagad pieejamas internetā, vēl 19. gs beigās mūsu senči bija maza auguma un mira kā mušas no infekcijas slimībām, jo sevišķi bērnībā. Zinot to, cik vienveidīgs bija viņu uzturs (graudzāles un piena produkti), jāsecina – droši vien tas bija pie vainas vājai imūnsistēmai.

Maizi vairs neēdīšu.