Egleskoka emuārs

Palasījos viena 20.gs sākumā dzīvojuša cilvēka pārdomas par naudu un ekonomiku. Brīnums, kāpēc par tām līdz šim nekur nav dzirdēts. Paldies internetam

Tātad, viņu sauca Silvio Gesell (latviski – Silvio Džēzels?), kuram bija veiksmīgs bizness Argentīnā, taču kārtējā krīze viņu izputināja un viņš iegrima pārdomās par naudas un ekonomikas dabu. Rezultātā radās grāmata “The Natural Economic Order”, kuru mūsdienās var iekačāt adresēs http://www.appropriate-economics.org/ebooks/neo/gesell.htm un http://www.utopie.it/pubblicazioni/gesell.htm.

Kopš seniem laikiem cilvēces lāsts ir bijusi augļošana, ko nosodīja visas ticības, kristietību ieskaitot, līdz 18. gadsimtam, kad Katoļu baznīcas īpašumos galveno pārsvaru ieguva finansu līdzekļi, nevis zemes kā līdz tam. Augļošana veido parazītu slāni, kas citu cilvēku darba augļus iegūst tāpēc, ka viņu īpašumā ir apmaiņas līdzeklis, kas vajadzīgs visiem; tādējādi, vieni maksā par naudas izmantošanu, kamēr tie, kuriem tās ir daudz, no tās pašas naudas izmantošanas iegūst. Ja atceramies vēl procentu procentus, tad aina kļūst pavisam atbaidoša.

Dabā ir iekārtots tā: visam ir savs sākums un gals, tajā skaitā visiem cilvēka darba augļiem: graudi pēc laika vairs nedīgst, maize sapelē un mājlopi slimo un noveco. Vienīgais izņēmums ir zelts, kas, reiz savākts, eksistē nesalīdzināmi ilgāk par citām precēm. Tieši tāpēc tas kļūst par “vērtības glabātāju”. Un tieši šī iemesla dēļ kļūst iespējama augļošana: kāpēc gan lai kāds, kuram zelts ir, to aizdotu citam, riskējot ar neatdošanu dažādu iemeslu dēļ?

Mūsdienās, kad cilvēki pārsvarā izmanto papīra naudu, šī situācija joprojām saglabājas, par spīti inflācijai: nauda joprojām tiek uzskatīta par preci, lai arī tai ir jābūt tikai informācijai, kas atvieglo apmaiņas procesu. Papīra nauda ir lielisks izgudrojums, taču tai ir ļoti bīstams trūkums: tās emitētājs, vienmēr izjūt kārdinājumu sadrukāt to savām vajadzībām. Vai tā ir ASV valdība, kas naudu aizņemas no Federālajām Rezervēm, vai ķīniešu monarhs, kas mazvērtīgam papīram uzspiež savu zīmogu, princips saglabājas: pirmais, kas jaunizveidoto naudu dabū izmantot, ir uzvarētājs inflācijas spēlītē, tāpēc viņa apetīte aug ēdot, kamēr kāds neliek piebremzēt vai arī sistēma sabrūk hiperinflācijā, jo pārējiem dalībniekiem zūd ticība tās taisnīgumam.

Silvio radās loģiska ideja: naudai ir jānoveco tāpat kā vairumam preču, piemēram, par 1% mēnesī. Zaudē tas, kurš naudu ilgi tur pie sevis, vinnē tas, kurš ražo vērtības vai pakalpojumus un savu naudu savlaicīgi tērē. Uz šāda principa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, krīzes laikā, darbojās daudzas lokālās valūtas ASV un Eiropā, manāmi paceļot dzīves līmeni. Arī tagad šādi gadījumi ir sastopami, it īpaši Vācijā, ar nolūku atbalstīt vietējo ražotāju. Sīkāk par vienu no piemēriem šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Chiemgauer, http://www.chiemgauer.info

Galu galā, naudas galvenā īpašība ir informatīvā: cik labumu cilvēki savstarpēji apmainījuši. Nauda dod iespēju salīdzināt āžus ar naglām, un ārsta pakalpojumus ar bumbieriem

Protams, ka visu grāmatu šādi pārstāstīt nevar, taču iesaku izlasīt visiem, kas meklē atbildes risinājumiem pašreizējai ekonomiskajai situācijai un vēlas padomāt par ekonomisko brīvību.