Egleskoka emuārs

Dzīvoja reiz Maikls Krihtons. Gudrs un produktīvs cilvēks bija, ar izcilību beidza Hārvadas Universitāti, galvenās interešu sfēras – bioloģija, medicīna, antropoloģija un programmēšana. Sarakstījis arī grāmatas, no kurām vienu esmu lasījis agri jaunībā – “Andromēdas celms”. Laba grāmata bija. Un piedalījies arī vairāku filmu uzņemšanā, tai skaitā “Juras laikmeta parks”.

Tātad, vismaz stulbumā un nespējā mēs viņu apvainot nevaram, ja vien paši neesam tādi. Turpat viņa saitā ir eseja, “Vides aizsardzība kā reliģija“. Dažas ļoti labas idejas, kuras man manāmi lika aizdomāties par notiekošo. Iesaku izlasīt oriģinālu angļu valodā.

1. Vislielākais cilvēces izaicinājums ir atšķirt patiesību no propagandas, reālo no fantāzijas. Tas vienmēr ir bijis grūti, taču jo īpaši mūsdienās, dezinformācijas laikmetā. Ir ļoti daudz ļoti pretrunīgas informācijas, kuras lielāko daļu mēs neesam pārbaudījuši un arī nevarēsim pārbaudīt. Daudzi no mūsu stereotipiem ir pārmantoti bez kritiskas izvērtēšanas, un mēs pasauli interpretējam saskaņā ar savām emocijām.

2. Cilvēka sabiedrībām raksturīga parādība, patiesībā neatņemama, ir reliģija. Reliģija sniedz dzīvei jēgu, un ir pamatā cilvēka skatījumam uz dzīvi. Savā būtībā, tā veido pasauli. Apspiežot to vienā formā, tā parādīsies citā.

3. Mūsdienu pilsētnieka reliģija bieži vien ir rūpes par vidi. Šī reliģija ir pilna ar dažādiem mītiem un puspatiesībām, kas cēlušies no vienkāršotas zinātnes faktu interpretācijas. Pēc savas būtības, tā atgādina klasisko jūdu-kristiešu reliģiju: zināšanu izraisīta krišana grēkā un izdzīšana no paradīzes un nolemtība bojāejai, ja vien mēs nesākam labot savus grēkus, saucot to par “ilgtspējīgu dzīvošanu”.

4. Lai arī postīt savas dzīves vidi tik tiešām ir neprāts, tomēr mēs joprojām nespējam paredzēt savas darbības sekas un ļoti bieži kļūdāmies. No šāda viedokļa, daudzas mūsu vidi sargājošās darbības nav balstītas uz reāliem faktiem un patiesībā var pat tai kaitēt. Dabu romantizē un idealizē tikai tie, kas tajā nav dzīvojuši. Patiesībā tā ir pasaule, kura nepiedod kļūdas.

5. Patiesībā DDT nav kancerogēns, piesmēķēts gaiss nekaitē veselībai, cilvēks nav globālās sasilšanas cēlonis, Sahāras tuksnesis sarūk un Antarktikas ledāju kļūst aizvien vairāk; un tas viss ir atrodams nopietnos akadēmiskos žurnālos. Taču kad jūs šos apgalvojumus dzirdat, jūsu viedokli tas nemaina, jo patiesībā tas ir ticības jautājums. Ticīgais neinteresējas par pierādījumiem.

6. Ja cilvēks uzskata, ka ir tikai vienība patiesība, viņējā, tad viņš ir fundamentālists. Fundamentālistu neinteresē cits viedoklis, un viņš nemainīs savu pasaules uzskatu kaut kādu tur faktu dēļ. Fundamentālists jau zina visu, kas jāzina. Tāpēc arī viņš ir bīstams apkārtējiem.

7. Mums ir vajadzīga jauna vides aizsardzības kustība, kuras pamatā būtu nevis reliģiski ticējumi, bet racionāla, objektīva un disciplinēta zinātne, kas spēj ne tikai izvērtēt faktus, bet arī mainīt savu viedokli saskaņā ar faktiem. Un šai zinātnē nekādu politiku iesaistīt nedrīkst, jo politika ir cīņa par varu, kurā informācija ir tikai ierocis. Mēs riskējam nonākt tumšos laikos, kad lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar vājprātīgiem aizspriedumiem un baiļu kampaņām.