Par acīmredzami absurdo prasību apmaksāt publisku radio atskaņošanu
Autors egleskoks @ 19 jūnijs, 2012
Pēdējā laikā cilvēki bieži apspriež jautājumu par tā saucamo “nelikumīgo” radio klausīšanos, šķietami pārkāpjot autoru svētās tiesības. Manuprāt, šī diskusija jau pēc būtības ir pilnīgi lieka, jo ir elementāri neloģiska. Tālāk paskaidrošu, kāpēc.
Sāksim ar faktiem, kā notiek apraide, un par kādiem līdzekļiem:
- 1. Autors rada skaņdarbu, pēc paša iniciatīvas vai pasūtījuma.
2. Radiostacija atskaņo skaņdarbu, par atlīdzību autoram vienojoties tieši ar autoru vai pastarpināti ar autoru pārstāvošu organizāciju.
3. Privāta radiostacija savu darbību finansē no reklāmas ieņēmumiem. Publiskā (valsts) radiostacija – no nodokļu maksātāju naudas. Reklāmdevēji naudu reklāmai gūst no klausītāju pirktajām precēm.
4. Klausītājs izvēlas klausīties to staciju, kura pārraida tam tīkamāku saturu.
5. Jo vairāk cilvēku no mērķauditorijas klausās staciju, jo izdevīgāka reklāmas izvietošana tajā un vairāk nopelna gan radiostacija, gan reklāmdevējs.
Autortiesības aizstāvošas organizācijas apgalvo, ka vienīgais likumīgais bezmaksas radio klausīšanās veids ir ģimenes lokā vai personiski, visus pārējos klausīšanās veidus apzīmējot par publisko izpildījumu. Attēlojot shēmās, pilnīgi un viennozīmīgi likumīgā bezmaksas klausīšanās izskatās šādi:
Likumīgās radio klausīšanās shēma
Savukārt, tā saucamā “nelikumīgā” atskaņošana, jeb pa radio skanošo skaņdarbu publiskais atskaņojums, ja nav veikti otrreizēji maksājumi autoriem, ir shēmā attēlojama šādi:
Nelikumīgā jeb otrreiz apmaksājamā radio klausīšanās
Vienīgā atšķirība abās shēmās ir nepieciešamais radioaparātu daudzums. Kā jau 3. un 5. punktā konstatējām, radio reklāmas ieņēmumus nosaka klausītāju skaits, kuri reaģē uz reklāmām. Saprotams, ka radioaparātu skaits autortiesību atlīdzību ietekmē tikai par tik, par cik palielina klausītāju loku. Attiecīgi, no “publiskā atskaņojuma” neviena radiostacija un autori nezaudē, tieši otrādi, tikai iegūst.
Pieprasot samaksāt par “publiskā radio atskaņojuma” tiesībām, pēc būtības tiek pieprasīts apmaksāt pakalpojumu divas reizes. Privāto staciju gadījumā pirmā reize ir reklāmdevēju nauda, kas nāk no pircējiem; valsts radio gadījumā, tā ir arī nodokļu maksāju nauda. Otrā reize iestājas, kad autortiesību pārstāvji cenšas iekasēt samaksu no radioaparāta īpašnieka.
Arguments, ka mūzikas atskaņošana publiskā telpā dod papildus ieņēmumus atskaņotājam, piemēram, kafejnīcas īpašniekam, neiztur kritiku sekojošu iemeslu dēļ:
-
1. Ne visiem patīk klausīties radio publiskās vietās, sevišķi jau skaļi. Piemēram, man
2. Ne visiem patīk klausīties viena un tā paša stila mūziku. Attiecīgi, mūzikas izvēle piesaista vienus un atbaida citus apmeklētājus, atlasot konkrētas stacijas cienītāju loku un atbilstoši veidojot reklāmas auditoriju. Klausītās stacijas reklāmdevēji un īpašnieki nezaudē, tieši otrādi – iegūst no paplašinātas auditorijas.
3. Daudziem cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, kāds ir fona troksnis.
Secinājums: neloģiskā un tāpēc netaisnīgā likuma prasība otrreiz apmaksāt radio klausīšanos, ja skaņa no viena radioaparāta vienlaikus sasniedz to cilvēku ausis, kas “neietilpst parastajā ģimenes lokā”, ir atceļama kā absurda. Nekas tā neiedragā likumu ievērošanu, kā to acīmredzamais netaisnīgums un bezjēdzīgums.
Šo rakstu atļauts pārpublicēt jebkādā veidā ar visiem attēliem, ja vien tiek saglabāta atsauce uz avotu (šo vietni) un netiek grozīts raksta saturs 
19 jūnijs, 2012 20:14
Nujā, viss ir loģiski un pareizi, bet mūsu valstī loģika nestrādā kā tai pienākas
Diemžēl
21 jūnijs, 2012 12:43
Tātad būs jāpacīnās
22 jūnijs, 2012 14:45
Paskatīsimies uz to no materiālās puses. Kādēļ prasa apmaksāt publisku klausīšanos ? Tādēļ, ka no tā gūst labumu: man ir kafejnīca bez skaņas, vai kurā es pats dziedu, vai esmu ierakstījis, kā spēlēju klavieres, un tad to arī atskaņoju – viss kārtībā.
Citā variantā ir cits īpašnieks, kurš nemāk ne spēlēt, ne dziedāt, un neviens viņa pazīstamais vai radinieks to nemāk. Viņš nopērk disku, kuru laiš cauru dienu. Pie viņa, ja nespēlē mūziku, ir dzirdama čāpstināšana un tehniskie trokšņi, kas neveicina publikas pieplūdumu. Tagad ar skaņu viņš to pievilina. Tātad izmanto diska autortiesību turētāja un pārējo blakus autortiesību subjektu intelektuālo īpašumu. Pats atskaņojamā darba autors jau visās vietās neizstāvēs un nesavāks par sava ieraksta atskaņošanu naudu. Bet … disks ir nopirkts, un par tā klausīšanos ir samaksāts. Es nevaru mājās sēdēt un klausīties šo disku, ja neesmu to nopircis. Kādēļ tad te problēma ar kafejnīcu un nav problēmas ar mājām? Tādēļ, ka kafejnīcas gadījumā prognozējami rodas papildu peļņa no diska atskaņošanas, un , mūsu likumdošanā, loģiski, ka ar autortiesību īpašnieku būtu labi padalīties, jo faktiski, ja viņš dzīvajā kafejnīcā spēlētu un dancotu, tad viņš par to naudiņu gan saņemtu. Ja darbā noslēgtāpulka vai ballītē klausās ierakstus – tur nekāda papildu nauda nerodas – kases aparāta, stingrās uzskaites kvīšu grāmatiņu, POS termināla, karšu termināla nav – nav arī naudas aprites. Savukārt – ja es rīkoju ballīti, par kuru prasu naudu, un man uz to neviens nenāks, ja es nesarūpēšu virtuālos māksliniekus – ierakstos – tad te atkal parādās doma, ka vajadzētu padalīties ar virtuāli klātesošajiem māksliniekiem ar peļņu.
22 jūnijs, 2012 14:53
Šī problēma – palielināja ienākumus atskaņošana via nepalielināja, ir līdzīga tuvajām gaismām – ja katram ļaus izvēlēties – kad ir jāslēdz, tad neviens mijkrēslī neslēgs, bet ja visiem pasaka vienmēr ieslēgt – ir Ok. Turklāt man jau pašam, kad esmu gan gājējs, gan braucējs, auto bez ieslēgtām gaismām asociejas kās tāvošs. Ar publisko atskaņošanu tāpat – labāk no katra pa druskai, nevis neiespējamo misiju – pierādīt ka guvi vai neguvi papildu peļņu no atskaņošanas (atkarībā no vainīguma vai nevainīģuma prezumpcijas).
Te kontekstā ar vairākkārtīgu atskaņošanu ir interesanti – vai reklāmu atkārtoti laižot mēs reklāmas ražotājam papildu maksājam procentus no katras attēlošanas reizes ? Šķiet, ka līgumi var būt visdažādākie, bet kas to skaitīs ? Pārsvarā reklāmu pasūta kā gabaldarbu, un tad atskaņo cik gribi, maksājot par raidlaiku citiem piederošā mēdijā via neko nemaksājot pats savējā (kas liedz pasūtīt audioreklāmu un atskaņot to pašam pie sevis – kā jebkurš lielveikals sevi pats slavina ar ‘gabaldarbu’ reklāmām veikala telpās) … vai tagad sarosīsies reklāmas veidotāji ?
29 jūnijs, 2012 16:12
Artūr, varbūt Tu ievēroji, ka raksts bija tieši par publiskās radio klausīšanās jautājumu?
24 augusts, 2012 09:18
Man kā galdniekam un māksliniekam vienā personā jāsaka, ka uz kafeinīcu cilvēki nāk dēļ maniem ērtajiem un skaistajiem krēsliem, galdiem. Klienti gūst gan vizuālo baudījumu (ne vienu reizi vien), gan jūtas ļoti ērti, un kas nav mazsvarīgi- ir patīkami viņu dubeniem. Kafeinīcas īpašnieks man samaksāja tikai vienu reizi, bet peļņu no cilvēku labsajūtas gūst katru dienu. Es jūtos piesmiets! Izdarīsim tā- iznesīsim no kafejnīcas manis lolotos krēslus un galdus bet atskaņosim mūziku- kas notiks- cilvēki vairs nenāks, jo nebūs kur nolikt kafijas tasīti un pēcpusi.
28 augusts, 2012 20:25
Par to, kā smejies, vajadzēja domāt pirms pasūtījuma izpildīšanas – noslēdzot attiecīgu līgumu.
Eksperimenta modifikācija ticamākiem rezultātiem: lolotos krēslus un galdus aizstāsim ar standarta mēbelēm. Varu saderēt, ka izrādīsies – krēslu un galda dizainam nemaz tik liela nozīme nav, jo cilvēki tur iet pirmkārt paēst un parunāties
12 janvāris, 2022 23:33
1sufficient…
…