Egleskoka emuārs

Ir pienācis rudens, un ir īstais laiks sēt lazdas. Par to arī būs šis stāsts.

Dīgst pirms pusotra gada sētās lazdas

Pirms pieciem-sešiem gadiem nolēmu, ka pie sievas vecākiem vajag apstādīt grāvmalu ar lazdām, kādu 200-300 metru garumā. Parasti, lazdu stādus pērk par vairākiem latiem gabalā. Ja vienu stāda uz katriem 5-10 metriem, kopējā stādiem tērējamā summa iznāk ap 50 gab x 5 Ls/gab= ap 250 Ls. Nu nav gluži sīknauda, sevišķi ja ir runa par sestās prioritātes projektu.

Toreiz, pirms tiem sešiem gadiem, sāku ar trijiem potētiem stādiem, kurus nopirku maija beigās un tad arī iestādīju. Vasaras sākums bija karsts, nokrišņu maz, un diviem stādiem nokalta potētā daļa. Secinājums – jāstāda tad, kad vēl lapas nav izplaukušas un zeme pietiekoši mitra, lai stādi paspēj iesakņoties. Tai lazdai, kas tomēr izdzīvoja, stirnas pa ziemu nograuza jaunos dzinumus. Pavasarī sapratu, ka ir jāizdomā kāds cits, lētāks veids, kā sasniegt vēlamo.

Pret rudeni tirgū uzskrēju virsū lazdu riekstiem par apmēram diviem latiem kilogramā. Vēl neiekaltuši, tie ir ļoti garšīgi. Te nu bija atbilde – jāstāda tik iekšā. Palasoties par lazdām, tapa noskaidrots, ka tās dīgst lēni, jo dīgstam nepieciešams ziemas sala periods un cietajai čaulai daļēji jāsadalās. Izvēlējos tādus lielākus no Polijas un nopirku.

Dobē sētās lazdas, tā paša gada augusta pirmajā nedēļā. Tie, kas blakus saauguši, ir tomāti.

Trīs kilogramus riekstu sadalīju četrās vienādās daļās. Pirmos sabakstīju zemē apmēram tur, kur vēlējos redzēt izaugam lazdas. Aiznākamajā pavasarī no tiem uzdīga tikai viena lazda. Acīmredzot, krūmos un zālē bija pārāk liela ēna, vai pārāk daudz peļu ar pārāk labu ožu.

Otros līdzīgā veidā iestrādāju zemē apmēram kvadrātmetru lielā pļavas nostūrī, stūrus atzīmējot ar mietiņiem. Pēc pusotra gada pavasarī – vasarā uzdīga apmēram piecpadsmit.

Trešo ierušināju dobē.  Arī sadīga kādi 10-15 rieksti, aiznākamajā vasarā. Ceturto arī iestādīju dobē, taču citā, kur trūdvielām bagāta melnzeme. Tā bija pēdējā daļa no četrām, vajadzēja steigties, tāpēc pavirši sabēru dobē apmēram piecu cm dziļumā un aizraku ciet. Un atkal, pēc gandrīz diviem gadiem dabūju 15 lazdas (abās bildēs var aplūkot). Pa vasaru 2 reizes izravēju, tāpēc stādi auga ātri.

Kopumā, divus gadus pēc sēšanas dabūju tos pašus 50 stādus, iztērējot dažas stundas darba un apmēram 7 latus. Kādus 20 stādus jau izstādīju pavasarī, kad tikko lapas sāk plaukt, pārējos atliku uz nākamo pavasari, jo gribējās redzēt, kā iedzīvosies šie. Izdevās tīri labi. Atliek tikai uzzināt, kādi būs rieksti, kritiskais jautājums. Tas pēc vēl dažiem gadiem.

Lai lazdas augtu ātri, tām vajag gaismu un labu zemi. Tāpēc pāris reižu vasaras sezonā ap pārdesmit cm garajiem stādiem jāappļauj zāle un jāapcērt krūmi, kas aizsedz sauli no dienvidu puses. Ēnā lazdas aug lēni, 10-15 cm gadā, taču saulē krietni ātrāk, līdz pat pusmetram vienā vasarā. Ja saules nepietiek, lazdu lapas ir vāji rievotas no virspuses un gaiši zaļas. Saulē jaunās lapas krāsojas viegli violetā tonī, ir tumšāk zaļas un spēcīgāk rievotas no virspuses. Dzinumi kļūst resnāki un stingrāki. Pietiekams gaismas daudzums ir priekšnosacījums labai ražai.

Ja kādam pieder svaigs izcirtums, un pat ja tas nepieder , šādi to var lēti piestādīt ar kokiem, no kuriem var dabūt ko ēdamu, un kaut kad vēlāk cirst pietiekoši labu malku no vecajiem dzinumiem, kas vairs labi neražo (saskaņā ar literatūru, vecākiem par 7 gadiem). Kādreiz viduslaiku Anglijā šī esot bijusi izplatīta prakse, apvienojot divu labumu iegūšanu – riekstu un malkas (angļu val. atslēgvārds coppicing, attiecas uz koku ciršanu un ātru ataudzēšanu no atvasēm).

Vēl šajā blogā:

• Kā var audzēt austersēnes, tajā skaitā “pa lēto”
• ASV un citur pasaulē jau audzē mušas kompostam, līdzīgi kā sliekas. Kāpēc ne mēs?