Egleskoka emuārs

Šis raksts ir Ērika Čodera skatījums uz finanšu kooperācijas stāvokli Latvijā un tās uzlabošanas iespējām. Pilnībā pievienojos idejai, ka mums ir jāveido sava, nebanku finanšu kooperācija, racionālāk apsaimniekojot savus brīvos līdzekļus un investējot tos savu tautiešu uzņēmumos, nevis ārvalstu korporācijās.

Vai godājam Brīvības cīnītāju piemiņu?

Daudzi nedomājot atbildēs – JĀ, jo 11. novembrī iededza svecītes, gāja lāpu gājienos, dziedāja Latvijas himnu un bija lepni par mūsu senču paveikto. Neaizmirsa piespraust sarkanbaltsarkanas lentītes pie krūtīm un pacelt valsts karogu  pie mājas. Un viņi bija patiesi.

BET kā ir ar tām vērtībām, kuru dēļ Latvijas dēli un meitas bija gatavi uz savas valsts neatkarības altāra ziedot  dzīvības?

1920. gada 15. februārī, vēl nebija noklusušas Brīvības cīņas austrumu frontē, vēl sūrstēja nesadziedētās Lāčplēša dienas cīņās gūtās rētas un karavīra šinelis vēl nebija nomainīts pret zemnieka svārkiem vai amatnieka priekšautu, bet jau sanāca Vispārējais kooperatīvu pārstāvju kongress. Bija jārisina neatliekami un Latvijas valstij svarīgi jautājumi. Jāpanāk, lai latvietis ir ne tikai savas zemes saimnieks, bet ir arī noteicējs pār sava darba rezultātiem. Kādēļ šis jautājums viņiem šķita tik svarīgs?

Jau vairākus gadu desmitus vācu muižniecība visiem līdzekļiem cīnījās, lai nepieļautu latviešu saimniecisko apvienošanos. Kā Baltijas jūras viļņi, apskalojot krastu pie Jūrkalnes,  grauž Latvijas zemi, tā Baltvācu krājkases, aizdodot naudu zemniekiem, tukšoja viņu klētis un laidarus. Aktīvi tām piepalīdzēja dažādi augļotāji. Tika aizliegta Krievijā pirmā krājaizdevu sabiedrība, ko veidoja Sodas pagasta zemnieki. Visi centieni apvienot vēlāko krājaizdevu sabiedrību un kooperatīvu finanšu resursus, atdūrās pret vācu un cariskās Krievijas ierēdņu pretdarbību. Darbs latvieti nebiedēja, bet princips – jo vairāk nopelnīsi, jo vairāk tiks atņems, radīja bezcerību. Jau pirms pirmā pasaules kara tūkstošiem latviešu saimniecību bija izpostītas un izputināts vairāku paaudžu darbs.

Latvijas valstij bija jākļūst par garantu tam, ka šādai attieksmei pret  darba darītāju, pienācis gals.

Brīvības cīņu dalībnieki nešaubījās, ka jāveido kopīga kredītiestāde – banka, kas piederētu sabiedrībai un pārstāvētu tās intereses. Latvieši sāka plūkt savas uzvaras augļus. Viņi dibināja Tautas banku, kas jau savas darbības sākumā apvienoja 429 organizācijas no tām 205 kooperatīvus, 66 biedrības un 158 pašvaldības.

Kāda situācija Latvijā ir šodien? Pēdējie notikumi ap Krājbanku, kredītresursu nepieejamība uzņēmējiem (it sevišķi laukos) un daudzo augļotāju augstie procenti liecina, ka problēma ir aktuāla un ne mazāk svarīga.

Diemžēl patreiz Latvijas republikā par uzvarētājiem sevi var uzskatīt cariskās Krievijas ierēdņi un Baltvācu muižniecība, jo likumdošanā ir nostiprinātas viņu idejas un uzskati.

Pirmkārt; ierobežota ideja par kopīgu kooperatīvu kredītiestādi – banku, kas būtu glābusi daudzu uzņēmēju un pašvaldību naudu Sakaru bankā un Krājbankā.

“Krājaizdevu sabiedrību likuma” 20.panta (5) nosaka:

Krājaizdevu sabiedrība nav tiesīga dibināt komercsabiedrības, kā arī izdarīt ieguldījumus citu komercsabiedrību pamatkapitālā.

Otrkārt; ierobežotas tiesības vietējiem uzņēmējiem aizņemties no apkārtnes iedzīvotājiem un citiem uzņēmējiem, kā arī sabiedrisko organizāciju iesaistīšana:

“Krājaizdevu sabiedrību likuma” 19.panta (3) nosaka:

Krājaizdevu sabiedrība izsniedz aizdevumus tikai saviem biedriem — fiziskajām personām atbilstoši kopsapulces (pilnvaroto sapulces) apstiprinātajiem kredītpolitikas noteikumiem.

Treškārt; ierobežotas iedzīvotāju tiesības saņemt tos pakalpojumus, kas izdevīgāki un vieglāk sasniedzami:

“Krājaizdevu sabiedrību likuma” 5.panta (1) nosaka:

Par vienas krājaizdevu sabiedrības biedriem var būt pilngadīgas rīcībspējīgas fiziskās personas, kuras vai nu dzīvo vienas pašvaldības teritorijā vai ir nekustamā īpašuma īpašnieki, vai veic komercdarbību vai aroddarbību šajā teritorijā. Krājaizdevu sabiedrības biedrs var būt arī tā pašvaldība, kuras iedzīvotāji ir attiecīgās krājaizdevu sabiedrības biedri. Lauku apdzīvotajās teritorijās var veidot vienu krājaizdevu sabiedrību, ja vairākas blakus esošās pašvaldības noslēgušas attiecīgu sadarbības līgumu.

Cilvēks var dzīvot blakus krājaizdevu sabiedrībai, kuras pakalpojumus nedrīkst izmantot, un viņam jābrauc 60 līdz pat 200 km uz citu sabiedrību, jo to nosaka sadarbības līgums starp pašvaldībām un likums. Arī atziņa, ka mazām krājaizdevu sabiedrībām procentuāli vairāk jātērē organizācijas uzturēšanai, tāpēc pakalpojumi ir dārgi un iedzīvotājiem neizdevīgi, ir pretrunā ar šī panta mērķi – veidot tieši šādas mazas sabiedrības.

Par to, ka mūsu valsts pamatlicējiem bija taisnība, liecina fakts, ka viņu izstrādāto attīstības ceļu izvēlējās un turpina iet gan skandināvi un vācieši, gan poļi, lietuvieši un igauņi.

Kā tas bija iespējams, ka mūsu senči pirms simts gadiem bez atbilstošas izglītības un zināšanām, bez pieredzes, jo kur gan to varēja ņemt, ja celmlauži un pionieri reģionā bija  tieši latvieši, izveidoja tik modernu finanšu kooperācijas modeli?

Atbilde ir vienkārša un reizē sarežģīta. Viņiem priekšā teica sirds, jo viņi sev un savai valstij ticēja no visas sirds.

Par krājaizdevu sabiedrību pozitīvo ietekmi uz novada ekonomiku liecina fakts, ka tieši krīzes gados, kad Latviju piemeklēja kārtējais emigrācijas vilnis, Siguldas novada Allažu pagastā strauji pieauga iedzīvotāju skaits. Šāda tendence nebija vērojama ne citos Siguldas novada pagastos ne apkārtējos novados. Apstāklis, kad 33 uzņēmēji varēja saņemt kredītus, kaut bankas bija atteikušas, ļāva saglabāt vai izveidot 73 darba vietas. Ne mazāk svarīga bija iespēja pēc darba zaudēšanas, atrast dzīves vietu blakus jaunajai darba vietai vai iegādāties automašīnu, lai līdz tai nokļūtu, kur atkal varēja palīdzēt krājaizdevu sabiedrība un tas nebija mazsvarīgi, kad par dzīves vietu izvēlējās Allažus.

Varam tikai minēt cik simti un pat vairāki tūkstoši ģimeņu varēja palikt Latvijā, ja krājaizdevu sabiedrības aktīvi darbotos visā valsts teritorijā.

Šodien mēs ejam atšķirīgu attīstības ceļu ne jau tāpēc, ka cilvēce ir attīstījusies un viss mainījies vai ir kādi pierādījumi, ka 1920. gadā pieļautas smagas kļūdas, bet tāpēc, ka kādam tas ir izdevīgi. Kļūdas tiešām bija, bet tās operatīvi tika labotas, kā piemēram:

Finanšu ministrijas 1928. gada decembra ziņojumā rakstīts:

„[Finanšu ministrijas] direktors Miezis norādīja, ka valsts un kredītkooperatīvu centrālo organizāciju savstarpējās attiecības dzīve ievirzījusi nepareizās sliedēs. Valsts centrālā naudas iestāde uzņēmusies sīko organizāciju kreditēšanu, apejot centrālās organizācijas. Procenti centrālām organizācijām samazināmi, lai atvieglotu tām sīko organizāciju apvienošanu. Latvijas bankas pārstāvis direktors Stalbovs arī piekrita tēzei, ka sīkās organizācijas kreditējamas caur centrālām organizācijām.”

Varbūt atbilde ir meklējama 1999. gada jūnija Latvijas Bankas sēdē ar LKKSS (Latvijas kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību savienības) pārstāvju piedalīšanos. LKKSS izpilddirektore Brigita Baltača uz jautājumu, kā pielāgot Latvijas krājaizdevu sabiedrību darbību Eiropas prasībām, atbildēja šādi: “Lietuvā valdība ir nolēmusi, ka no valsts budžeta tiks ieguldīts viens miljons eiro Centrālajā krājaizdevu sabiedrībā, kas apvieno visas citas sabiedrības, un minētajai ES direktīvai tiks tikai šī viena sabiedrība. Šādā gadījumā var izveidoties situācija, ka krājaizdevu sabiedrību apvienība nākotnē pārtop par banku, kas nebūtu pieņemami Latvijā, jo krājaizdevu sabiedrības ir vajadzīgas vai nu kādā vienā uzņēmumā, vai pašvaldībā.”

Ja šeit pievieno faktu, ka LKKSS valde liedza iespēju Pasaules Latviešu kredītsabiedrībām ar krājaizdevu sabiedrību starpniecību, veikt ieguldījumu Latvijas lauku ekonomikā vairāk kā 630 tūkstošus latu apmērā, kur ziedojumu veidā katru gadu lauku skolas un biblotēkas saņemtu 40 000 latus, ja atceramies, ka valdes locekļi atbalstīja Kanādiešu stabilizācijas fonda līdzekļu atņemšanu lauku sabiedrībām, tad jautājums KĀPĒC? šķiet, ir atbildēts. Vairs neizbrīna arī  Saeimas protokolos ierakstītais, ka no LKKSS valdes nāk iniciatīva par to, lai ierobežojumi par sabiedrību lielumu, par teritoriju, kurā drīkst darboties un obligātā saskaņošana ar pašvaldībām, tiktu attiecināta tikai uz lauku krājaizdevu sabiedrībām. Arī iespēju uzņēmējiem izmantot krājaizdevu sabiedrību pakalpojumus liedza LKKSS valdes iniciētie priekšlikumi.

Rezultātā mūsu zināšanas un pieredzi izmanto citi un gūst atzītus panākumus, bet mums jāsamierinās ar neveiksmju sēriju, jo kādam tas ir izdevīgi.

Veidojot Attīstības banku, kā pozitīvais piemērs tiek minēta Vācija un Skandināvija. Tiek piemirsta viena būtiska atšķirība. Vācijā lauku teritorijās kredītresursus 60% un vairāk nodrošina finanšu kooperatīvi. Tāpēc uzņēmējam jādomā tikai par ražošanas attīstību, bet rūpes par darba ņēmēja vajadzībām, vietējās infrastruktūras uzturēšanu un citu pakalpojumu pieejamību nodrošina finanšu kooperatīvi. Ja uzņēmējam būs jādomā un jāiegulda savi resursi visu šo problēmu risināšanā, tad rezultāts var būt pilnīgi pretējs, un labajam piemēram nebūs nozīmes.

Un atkal, mūsu labklājība ir atkarīga no tā, kā godāsim un izmantosim pieredzi, ko atstājuši Latvijas valsts pamatlicēji.

Pielikumā lejupielādējams dokuments ar priekšlikumiem pašreizējā KKS likuma uzlabošanai: Coders_JAUNASKKS

Vēl šajā blogā:

• Ziemeļdakotas štata banka tiešām pieder štatam
• Naudas sistēmas pēc I Pasaules Latvijā. Īss ieskats.