Drošības ilūzija
Autors egleskoks @ 23 augusts, 2011
Otrdiena, 2011. gada 23. augusts, Rons Pauls. Avots: The Daily Bell
Pēdējie vardarbības gadījumi Norvēģijā un Londonā ir mūs pamatoti satraukuši, jo daudzi baidās no vardarbības un nemieriem ASV pilsētās, ko varētu izraisīt sliktais ekonomikas stāvoklis. Tādēļ ASV Kongresam ekonomika jāuzskata par galveno prioritāti un nacionālās drošības jautājumu. Pilsoniskā sabiedrība turpinās savu sabrukumu, ja neieviesīsim kārtību finansēs, veicinot ekonomikas izaugsmi.
Šo notikumu galvenā mācība katram amerikānim ir, ka valdība mūs nespēj pasargāt. Neatkarīgi no pieņemto likumu skaita, neatkarīgi no policijas un federālo aģentu skaita ielās, apņēmīgs indivīds vai grupa joprojām spēj nodarīt lielu ļaunumu. Gan Norvēģijā, gan Anglijā ir stingri ieroču aprites likumi, un Londona ir piebāzta ar drošības kamerām, novērojot gandrīz visu publisko telpu. Taču drošības kameras un likumi ir bezspēcīgi cīņā ar trakojošām bandām vai slimiem masu slepkavām. Tikai cilvēki notikumu vietās spētu novērst vai mazināt šīs traģēdijas. Jāatceras, ka zādzības, ļaunprātīga dedzināšana un īpašuma bojāšana Londonā nebija vienīgie noziegumi – uzbrukumus, tai skaitā nāvējošus, piedzīvoja arī nevainīgi cilvēki. Nāvējoša spēka lietošana pašaizsardzībai šādos apstākļos būtu bijusi pilnīgi pamatota.
Iespējams, vienīgais labums no šiem notikumiem ir dziļāka izpratne par to, ka mēs paši esam personiski atbildīgi par savu un savu ģimeņu drošību. Atklāti sakot, tas nozīmē, ka mums jābūt tiesībām iegādāties un pielietot šaujamieročus, lai novērstu noziedzīgus uzbrukumus mums pašiem vai mūsu mājokļiem. Ir absurdi domāt, ka policija un valdības aģenti spēj nosargāt 310 miljonus amerikāņu visu cauru diennakti.
Pateicoties mūsu medijiem un daudziem valdības locekļiem, amerikāņi ir pieradināti domāt, ka valsts ir mūsu aizstāvis un visu problēmu risinājums. Kad vien notiek kas briesmīgs, it īpaši ja tas kļūst par nozīmīgu ziņu jaunumu, cilvēki bez domāšanas pieprasa valdībai kaut ko darīt. Šis impulss gandrīz vienmēr noved pie sliktiem likumiem, jauniem parādiem un brīvības ierobežojumiem. Tas ir pilnīgā pretrunā ar labākajām amerikāņu personiskās atbildības un pašpaļāvības tradīcijām.
Vai tiešām vēlamies dzīvot policijas kontrolpunktu, novērošanas kameru un metāla detektoru pasaulē? Vai vēlamies ieslodzīt katru atšvešinājušos indivīdu ar traucējumiem, kas fantazē par vardarbību? Vai mēs tiešām ticam, ka valdība spēj nodrošināt pilnīgu drošību? Vai tomēr varam pieņemt, ka brīvība ir svarīgāka par valsts sniegtās drošības ilūziju?
Drošība nav brīvības nosacījums. Brīvība ir pilsoņu tiesības dzīvot bez valdības iejaukšanās, ja vien viņi nekrāpj citus vai neizturas pret tiem vardarbīgi. Valdība nevar radīt pasauli bez briesmām, ne arī mēs gribētu dzīvot šādā izdomātā pasaulē. Tikai totalitāra sabiedrība var pasludināt pilnīgu drošību par cienīgu ideālu, jo tam nepieciešama pilnīga valsts kontrole pār pilsoņu dzīvēm. Brīvībai ir nozīme tikai tad, ja mēs tai joprojām ticam, kad visapkārt notiek briesmīgas lietas un aicina valdības iluzorā drošība.
Tulkojis Pēteris Mārtiņsons
—————————————————————————————————————————–
Komentārs
Kad Breiviks šāva cilvēkus uz salas, tur bija apmēram 700 potenciālo upuru. Mira apmēram katrs desmitais.Vairums slēpās un bēga, taču divi čečenu pusaudži pamanījās Breivikam iemest ar akmeni pa galvu. Pēc tam tomēr nācās ņemt kājas pār pleciem.
Ja kaut vai katram desmitajam cilvēkam būtu ierocis pašaizsardzībai, tipiskais komplektiņš no pistoles ar divām aptverēm, upuru skaits būtu krietni mazāks, jo Breiviks gluži vienkārši būtu nošauts. To izdarītu paši salinieki, un nebūtu četrdesmit minūtes jāgaida cilvēki ar ieročiem, kas saucas policija. Protams, tā ir spekulācija par tēmu “kā būtu, ja būtu”, taču veselais saprāts liek domāt, ka vismaz puse no upuriem par tādiem nebūtu kļuvuši. Ja varēja iemest ar akmeni, būtu arī trāpījuši ar pistoli.
Tā vietā, lai atvieglotu šaujamieroču iegādi katram norvēģim, mēs novērojam tipiskās runas par šaujamieroču kontroles pastiprināšanu. Pat ja Breivikam nebūtu iespējams iegādāties ieroci legāli, vēl ir daudz dažādu veidu, kā masveidā nogalināt cilvēkus. Piemēram, pamanoties piebērt nometnes ēdienā kādu spēcīgu indi. Ja cilvēks ir cieši nolēmis kaut ko izdarīt un savus nodomus slēpj, viņu ir grūti apturēt, pat ja kontrole ir visaptveroša.
