Egleskoka emuārs

Pēdējā laikā atkal tiek cilāts nacionālais jautājums. Abu pušu radikāļi taisa politisko kapitālu, tas ir acīmredzami. Nedaudz mazāk redzams mērķis ir sabiedrības politiskās aktivitātes novirzīšana tur, kur tā nekādus rezultātus nedos, konkrēti, cīņai “mūsējie pret viņējiem”. Runājot vienkārši, novirza tautas dusmas par ekonomisko stāvokli. “Krievi pret latviešiem” ir viens no stulbākajiem uzstādījumiem laikā, kad dažādas starptautiskas organizācijas mūs spaida finansiāli, un reāli ir jācīnās par savas valsts ekonomisko suverenitāti, cik nu no tās ir atlicis.

Taču šīs ir pārdomas par nacionālo jautājumu; paskaidrošu, kāpēc nacionālais jautājums vairs nav problēma.

Pašreizējā valsts nacionālā politika balstās uz šādām tēzēm (tās ir tēzes manā skatījumā, tas nav oficiāls saraksts no kaut kurienes):

1.  Latviešu valoda ir viena no latviešu tautas pamatvērtībām;

2. Latviešu valoda ir apdraudēta, un to apdraud krievu valoda kā konkurējoša valoda;

3. Lielais cilvēku skaits ar dzimto krievu valodu nav lojāli Latvijas pilsoņi, jo dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Tāpēc krievvalodīgie ir jāpārlatvisko, lai tie kļūtu lojāli. To skaisti nosauc par integrāciju.

4.  Angļu valoda neapdraud latviešu valodu, Rietumu masu kultūra neapdraud latviešu kultūru, tāpēc visai latviešu kultūrai jāintegrējas Rietumu kultūrā, atplestām rokām pieņemot visu, kas nāk no turienes.

Tagad sīkāk pa punktiem.

Latviešu valoda kā viena no pamatvērtībām

Latviešu valodā brīvi runā samērā neliels skaits cilvēku, maksimums 2 miljoni. Latvieši ir viena no tām nācijām, kas par identitātes stūrakmeni uzskata savu valodu. Jāatceras, ka ir arī citādi nācijas pašidentifikācijas veidi – pēc teritorijas, pēc reliģijas, pēc tradīcijām, pēc piederības dzimtai vai klaniem, un citi. Piemēram, Čingizhans mongoļus definēja šādi: “mongoļi ir tie, kas dzīvo filca teltīs”. Filca telts ir materiālās kultūras pazīme. Valoda ir nemateriālās kultūras pazīme.

Tāpat, ir nācijas, kuras nacionālo identifikāciju uzskata par nebūtisku (angloamerikāņi).

Valodas izpratne ir svarīga, lai varētu pareizi saprast tajā runāto un rakstīto. Ievērojot, ka latviešu valoda, tāpat kā vairums Rietumeiropas valodu, tiek pierakstīta fonētiskā sistēmā, un ievērojot arī to, ka lielākā daļa kultūras izpausmju tā vai citādi tiek nodotas rakstiski, latviešu valoda ir būtiski nepieciešama kultūras pārmantošanai. Fonētiskā sistēmā burti apzīmē skaņas, tāpēc nav iespējams saprast tekstu, nepārzinot valodu. Hieroglifiskajās pieraksta sistēmās, kur rakstzīmes apzīmē jēdzienus, teksta saprašanai nav nepieciešams pārzināt valodu. Zūdot valodai, tajā atstātie pieraksti paliek saprotami tiem, kas pārzin rakstības sistēmu.

Tātad latviešu valoda ir būtiski nepieciešama mūsu kultūras saglabāšanai un attīstīšanai.

Latviešu valoda esot apdraudēta, un to apdraudot krievu valoda kā konkurējoša valoda

Vai latviešu valoda ir apdraudēta? Grūti pateikt. Sliecos domāt, ka drīzāk nē nekā jā. Ja atceramies 100-150 gadus tālu pagātni, par kuru varam lasīt “Mērnieku laikos” un citos tā laika liecinieku darbos, latvieši vienmēr ir savā valodā pārņēmuši to lielo tautu vārdus, kurām piederējusi politiskā vara Latvijas teritorijā. Tieši tāpat ir noticis ar kultūras elementiem. Nav trūcis latviešu, kas pārsviedušies uz citu valodu lietošanu un savas aizmiršanu, ja tas ir bijis personiski izdevīgi. No šāda viedokļa, mūsdienu valodas piesārņojums ar anglicismiem, tāpat kā senāk ar rusicismiem un ģermānismiem, nav nekas neparasts. Tieši tāpat ar kultūras elementiem.

Krievu valoda ir samērā liela, ja salīdzina ar latviešu valodu. Aptuveni lēšot, to par dzimto uzskata 50-100 reizes vairāk cilvēku nekā latviešu valodu. Attiecīgi, dažādu kultūras izpausmju un dažādības tajā ir vairāk. Vairāk kinofilmu, vairāk literatūras, vairāk zinātnisko darbu. Tas ir dabīgi un saprotami. Tieši tāda pati situācija ir ar angļu valodu.

Vai krievu valoda ir konkurējoša valoda ar latviešu? Kopš latviešu valoda ir valsts oficiālā valoda, saziņā ar valsts iestādēm vairs nē. Liela daļa izglītības sistēmas ir pārgājusi uz latviešu valodu un praktiski visi valsts iedzīvotāji darbaspējīgā vecumā, cik nu man ir nācies saskarties, vismaz saprot latviski.

Krievu valodas konkurence informatīvajā telpā nav lielāka kā angļu valodas un kādreiz vācu valodas. Mums nekad neizdosies šīs valodas aizstāt ar laviešu valodu, jo tam vienkārši nav objektīva pamata. Visas grāmatas un filmas latviski neiztulkosi.

Krievu valoda latviešu valodu neapdraud, vismaz ne tāpēc, ka tā ir krievu valoda. Latviešu valodu vairāk apdraud tās pašas nelielie izmēri un sarūkošais aktīvo lietotāju skaits, kas galvenokārt ekonomisko apsvērumu dēļ pārceļas uz dzīvi ārvalstīs.

Krievvalodīgie esot jāpārlatvisko, lai tie kļūtu lojāli, un nedzīvotu Krievijas informatīvajā telpā

Šī pieņēmuma pamatā ir uzskats, ka pilsoņa lojalitāti valstij nosaka piederība tautai, konkrēti latviešu tautai. Ja tautas pašidentifikācijas stūrakmens ir valoda, tātad valstij lojāli būs tie, kas runās latviski. Ja krievu bērnus jau no bērnības spiedīs mācīties latviešu valodā, tātad viņi izaugs par vismaz daļējiem latviešiem un būs lojālāki pilsoņi nekā viņu vecāki. Tāds ir “oficiālais” domu gājiens, kurš savā būtībā tomēr ir aplams, jo balstās uz pieņēmumu, ka piederība etnosam nozīmē lojalitāti.

Šķiet, ka mēs jaucam lojalitāti valstij ar dzimtenes mīlestību. Lai arī valsts šos jēdzienus cenšas sapludināt, tās tomēr ir divas dažādas lietas. Dzimtene ir vieta, kurā cilvēks dzimis un audzis un tāpēc pielāgojies vietējiem apstākļiem visplašākajā nozīmē, sākot ar kultūru, kuru pārņēmis, un beidzot ar sociālajām saitēm, radiem draugiem un paziņām. Citiem vārdiem, dzimtene nozīmē ieguldījumu pielāgotībā vietējiem apstākļiem, ja cenšamies būt lietišķi. Gandrīz visiem cittautiešiem Latvija ir dzimtene vai vismaz ilgstoša uzturēšanās vieta, kopš pēdējām masveida imigrācijām nu jau pagājuši vismaz 20 gadu. Viņi šeit dzīvo un strādā, un audzina bērnus. Viņiem pamatā ir tādas pašas problēmas kā latviešiem. Šeit ir viņu mājas un īpašumi. Kādēļ lai viņi nebūtu lojāli Latvijai?

Lielajām kultūrām ir raksturīgs etnocentrisms, uzskats, ka visas pārējās kultūras ir kaut kādā veidā “nepareizas” vai dīvainas. Arī krievi nav izņēmums. Etnocentrisma cēlonis ir pieredzes ierobežotība tikai ar savu kultūru; jo lielāka un norobežotāka tauta, jo etnocentriskāka – tās locekļiem vairumā gadījumu nenākas saskarties ar citām kultūrām, kuras var būt krasi atšķirīgas. Saskarsme ar citām kultūrām jaunībā etnocentrismu efektīvi mazina. Latvijā dzīvojošie krievi un citas tautas daudz vairāk nekā Krievijas iekšzemes iedzīvotāji ir saskārušies ar citām kultūrām, galvenokārt latviešiem. Tāpēc Latvijas krievu etnocentrisms ir daudz mazāks par Krievijas krievu etnocentrismu un pielīdzināms latviešu etnocentrismam. Ir pat tā, ka Krievijas krievi mūsu krievus vairs neuzskata par īstiem krieviem, vietējai krievu valodai esot pat īpatnējs akcents.

Ja jau savā “etniskajā dzimtenē” viņus neuzskata par savējiem, kāpēc mēs šaubāmies par viņu lojalitāti? Krievu etnosa viena no piederības pazīmēm ir dzīve valsts teritorijā. Krieviem teritorija ir tāds pats fetišs kā latviešiem valoda, ja esam nedaudz ciniski. “Ne pēdu dzimtenes zemes neatdosim” – šo frāzi postpadomju telpā atpazīst ikviens. Tāpēc Krievijas krieviem mūsu krievi vairs nav īsti krievi – viņi nedzīvo Krievijā un runā ar vieglu akcentu.

Vietējie krievi kulturāli vairs daudz no latviešiem neatšķiras, lai arī zināmas atšķirības pastāv. Taču šis atšķirīgais ir stipri nebūtisks, ja salīdzinām ar tiem pašiem dienvideiropiešiem, nemaz nerunājot par ķīniešiem  un Tuvo Austrumu kultūrām.

Mums neviens nav jāpārlatvisko. Kultūru saplūšana notiks mierīgi un nesāpīgi vairāku paaudžu laikā pati no sevis. Iespējams, saglabāsies zināma krievu valodas nošķirtība, taču tam ir arī savas labās puses. Latvijā pašlaik daudzi vienlaikus prot vairāku lielu kultūru valodas; piemēram, es pats brīvi lasu arī angļu un krievu valodās. Tas man dod ieskatu cito pasaules redzējumos, krietni paplašina manus horizontus. Attiecīgi, man ir pieejama informācija no trijām kultūrām, trijām pasaulēm, un manas iespējas ir lielākas nekā tam, kurš zin tikai vienu no šīm trim valodām.

PSRS ar savu imigrācijas politiku Latvijā ir izveidojusi situāciju, kurai nav vienkārša risinājuma. Mēs vairs nevaram  atgriezties pie pirmskara Latvijas ar tās relatīvi viendabīgo etnisko sastāvu. Taču mēs varam izvēlēties labāko risinājumu no pieejamajiem, labāko izeju no situācijas, un tā ir samierināšanas politika.

Angļu valoda neapdraud latviešu valodu, Latviešu kultūrai jāintegrējas Rietumu kultūrā

Te uzreiz jājautā, vai Rietumu kultūra ir tā vērta, lai tajā integrētos? Mūs jau reiz mēģināja kulturāli integrēt PSRS, un tas daļēji izdevās, taču nebija nesāpīgi. Vai ir jēga vēlreiz lēkt uz ecēšām? Manuprāt, nē. Kā jau katrai kultūrai, arī Rietumu kultūrai ir savas ēnas puses. Pieņemt kaut ko visā pilnībā tikai tāpēc, ka mums tur jājūtas piederīgiem, nav prāta darbs. Tam nav racionāla pamatojuma. Mūsu kultūra ir tāda, kāda tā ir, jo kaut kādā ziņā atbilst vai ir atbildusi vietējiem apstākļiem, tā ir sava veida pieredzes apkopojums un ieguldījums pielāgotībā šai vietai. Kāda jēga no tās atteikties bez iemesla? Ierosinu palikt pie tā, ko pazīstam, un jaunu pieredzi pārņemt tikai pēc kritiskas izvērtēšanas.

Ko vajadzētu darīt

Mūsu valsts nav viendabīga nacionāli, un to izmanto dažādi ārēji spēki savās interesēs. Starp citu, runa nav tikai par Krieviju, kas kurbulē “krievvalodīgo diskriminācijas” lietu, bet arī par Rietumiem: vajadzības gadījumā, nacionāli neviendabīgā valstī ir viegli izprovocēt dažādus konfliktus, lai tad “nesavtīgi” palīdzētu vienai vai otrai pusei, atkarībā no apstākļiem. Mūsu interesēs ir panākt nācijas viendabību. Kā to izdarīt, ja atšķirības ir valodā un nedaudz kultūrā? Jālikvidē viss, kas var kalpot par ieganstu dalīšanai. Pirmkārt, jādod pilsonība visiem, kas dzimuši Latvijā. Kas vēlēsies, brauks uz Rietumeiropu, pārējie nebūs mazāk lojāli par etniskajiem latviešiem. Kāpēc gan būt naidīgiem pret vietu, kurā vari dzīvot, strādāt un piedalīties vēlēšanās? Valsts valoda joprojām paliks latviešu, un visi, kas vēlējās, to ir iemācījušies.

Mums stav priekšā cīņa ar imigrāciju no musulmaņu valstīm. Šajā jautājumā etnisko latviešu un vietējo krievu intereses pilnībā sakrīt. Kultūras atšķirības no musulmaņiem ir pārāk lielas, lai sadzīvošana būtu mierīga.

Pirmās neatkarības laikā Latvijas politika pieļāva kļūdu, no varas pilnīgi atstumjot baltvāciešus, pēc tam arī veicinot viņu aizbraukšanu. Līdz neatkarības iegūšanai liela daļa politiskās un zinātnes kultūras  koncentrējās tieši ap baltvāciešiem, un šo cilvēku pieredzes zaudējums Latvijai nozīmēja nopietnas problēmas ar efektīvas politiskās kultūras izveidi – etniskajiem latviešiem nebija pieredzes. Izskatās, ka pēc otrās neatkarības iegūšanas mēs tomēr esam uzkāpuši uz šiem grābekļiem otrreiz, lai arī ne tik stipri. Mums joprojām ir maz sakarīgu politiķu.

Ja latviešu valodu un kultūru kaut kas apdraud, tad tā ir valsts ekonomiskā politika, kura darbojas ārvalstu kreditoru interesēs. Latviešu skaits samazinās mazās dzimstības un emigrācijas dēļ, kas ir tiešas sekas ekonomiskajai politikai. Sekojoši, visai cīņai jābūt par ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu, veicinot apstākļus produktīvam darbam ar nodokļu samazināšanu un vienkāršākiem likumiem. Par šo tēmu rakstīju jau iepriekš.