Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Daži Kropotkina vārdi par nodokļiem

Autors egleskoks @ 19 marts, 2010

Daži vārdi ievadam.

Pjotrs Kropotkins bija mācīts vīrs, zoologs un ģeologs, pazīstams zinātnieks, un viens no zināmākajiem 19/20. gs mijas krievu anarhistiem.

Anarhisti, pretēji populāram uzskatam, neuzskata, ka vajadzīgs visu karš pret visiem. Viņi vienkārši uzskata, ka valsts nav vienīgā sabiedrības pašorganizācijas forma, kaut arī mūsdienās visizplatītākā. Manuprāt, šo uzskatu apstiprina daudzi gadījumi, kad dažādu notikumu rezultātā iestājas valsts panīkums, vai lokāls valsts varas trūkums.

Šajā rakstā pieminētais krievu rublis kopš 1897. gada bija pielīdzināts 2⅔ frankiem jeb 0.774 gramiem zelta (Latvijas Bankas zelta kurss 2010. gada 18. martā ir 574.9 lati par Trojas unci jeb 31.1 gramu; apmēram 18,5 Ls gramā jeb 1 rublis=14,30 Ls)

1 desetīna = 1,0925 ha

Tātad, Pjotra Kropotkina “Nodokļi – līdzeklis bagāto bagātināšanai” no http://lib.ru/POLITOLOG/KROPOTKIN/nalog.txt
manā tulkojumā. Ja ir vēlēšanās, šo rakstiņu var izplatīt jebkur, ja vien netiek mainīts saturs un saglabājas norāde uz autoru un tulkotāju.

—–

Nodokļi ir tik izdevīgi! Naivie ļaudis – “dārgie pilsoņi”, kā tos uzrunā vēlēšanu laikā – pieraduši domāt, ka nodokļi ir līdzeklis dižu, tautai noderīgu  civilizācijas sasniegumu īstenošanai. Taču valdības labi zin, ka nodokļi ir pats ērtākais veids, kā uz mazu īpašumu rēķina izveidot lielus, iedzīt tautu nabadzībā un aplaimot dažus, ar lielu peļņu nodot zemnieku un strādnieku spekulantu un fabrikantu varā, atbalstīt vienu nozari uz citas rēķina un visu rūpniecību uz zemkopības un jo sevišķi zemnieka, vai arī visas tautas rēķina.

Ja rīt deputātu palāta izlemtu piešķirt 20 miljonus rubļu lielo zemes īpašnieku vajadzībām (kā lords Solsberijs to izdarīja 1900. gadā, lai pateiktos saviem konservatīvajiem vēlētājiem), tad visa tauta vienoti iebļautos; ministru kabinets tiktu gāzts nekavējoties. Taču ar nodokļu palīdzību valdība pārpumpē miljonus no nabadzīgo kabatām uz bagāto makiem tā, ka nabadzīgie pat nepamana šo joku. Neviens nebļauj, un mērķis tiek sasniegts apbrīnojamā veidā – tik veikli, ka šī nodokļu funkcija paliek nepamanīta pat tiem, kuru profesija ir nodokļu pārzināšana.

Tas ir tik vienkārši! Piemēram, pietiek par dažām kapeikām palielināt nodokļus zemniekam, kas maksājami par katru zirgu, ratiem, govi utt., lai uzreiz izputinātu desmitiem tūkstošu zemnieku saimniecību. Tie, kuri knapi savelk galus kopā un kurus katrs mazākais trieciens var izputināt un piespiest papildināt proletariāta rindas, izput no vismazākā nodokļa palielinājuma. Viņi pārdod savu zemi un aiziet uz pilsētām, piedāvājot savu darbu rūpnīcu un fabriku īpašniekiem. Citi pārdod zirgu un ar divkāršu uzcītību sāk cilāt lapstu, cerot tomēr uzlabot savu stāvokli. Taču jauns nodokļu pieaugums, kas neizbēgami pienāk pēc dažiem gadiem, tos piebeidz pavisam, un viņi arī kļūst par proletāriešiem.

Šī vājo proletarizācija, ko veic valsts un valdība, notiek pastāvīgi no gada gadā, un neviens par to vairs neprotestē, izņemot pašus izputinātākos, kuru balss līdz plašākai publikai nenonāk. Mēs redzējām, kā pēdējos četrdesmit gadus šis process notika Krievijā  milzīgos apmēros, it īpaši centrālajā Krievijā, kur klusiņām ar nodokļu palīdzību tika īstenots lielrūpnieku sapnis par proletariāta radīšanu. Ja tiktu izdots likums, kas ar vienu spalvas vilcienu lemtu bankrotam miljoniem zemnieku saimniecību, tas izsauktu visas pasaules protestus, arī Krievijā ar tās patvaldību. Tādējādi, nodokļi maigi sasniedz mērķus, kurus valdība neuzdrošinās īstenot tieši.

Un ekonomisti, kuri sevi dēvē par “mācītiem”, mums stāsta par ekonomiskās attīstības likumiem, par “kapitālistisko fatālismu” un par “pašnoliegšanu”, kamēr parasta nodokļu izpēte viegli izskaidrotu lielāko daļu no tā, ko dēvē par ekonomisko likumu nenovēršamību. Tādējādi, zemnieku izputināšana un īpašumu atsavināšana, kas notika 17. gs. un kuru Markss sauca par “pirmatnējo kapitāla uzkrāšanu”, no gada gadā turpinās arī mūsu dienās ar tik ļoti izdevīgā ieroča – nodokļu – palīdzību.

Tā vietā, lai saskaņā ar negrozāmiem likumiem palielinātos, kapitāla spēks savā izplatībā tiktu būtiski paralizēts, ja tam ar saviem pakalpojumiem nepalīdzētu valsts, kura, no vienas puses, visu laiku rada arvien jaunus monopolus (rūdas raktuves, dzelzceļus, ūdensvadi dzīvojamām telpām, telefoni, pasākumi pret strādnieku apvienībām, streikotāju sodīšana ar likumu utt.), un no otras, ar nodokļu palīdzību veido īpašumus un izputina strādnieku masas.

Ja kapitālisms palīdzēja uzcelt mūsdienu valsti, tad nedrīstam aizmirst, ka tieši tāpat mūsdienu valsts veido un baro kapitālismu.

Jau Ādams Smits pagājušajā gadsimtā uzsvēra šo nodokļu spēku un iezīmēja galvenos virzienus nodokļu pētīšanai; taču pēc Smita tādi pētījumi neturpinājās, un lai ilustrētu šo nodokļu spēku, mums nāksies šur un tur piemeklēt atbilstošus  gadījumus un piemērus.

Ņemsim kaut vai zemes nodokli, kas ir viens no spēcīgākajiem valsts ieročiem. Ilinoisas štata Darba biroja astotā atskaite sniedz daudzus piemērus, kuri pierāda, kā pat demokrātiskā valstī tiek radīti miljonāru īpašumi, izmantojot zemes nodokļu likumus Čikāgā.

Šī milzīgā pilsēta auga ļoti ātri, piecdesmit gados sasniedzot 1,5 miljonus iedzīvotāju. Ar nodokli apliekot apbūvētās zemes, tajā pašā laikā neapbūvētās neapliekot gandrīz nemaz, valsts radīja miljonāru īpašumus. Zemes gabali uz lielas ielas, kas pirms piecdesmit gadiem maksāja 2400 rubļu par desetīnas desmito daļu, šobrīd maksā līdz 2,5 miljoniem.

Ir pilnīgi acīmredzami, ka ja nodoklis būtu fiksēta lieluma par katru apbūvētās zemes platību vai katru neapbūvētās zemes platību, vai arī ja zeme būtu pilsētas īpašumā, tad šādi īpašumi nekad nevarētu izveidoties. Pilsēta izmantotu straujos iedzīvotāju pieauguma tempus, lai samazinātu nodokļus atrādnieku apdzīvotām mājām. Tagad ir tieši otrādi: tā kā tieši mājas ar sešiem vai desmit stāviem, kurās dzīvo strādnieki, ir galvenais nodokļu avots, tad strādniekiem ir jāstrādā, lai bagātie kļūtu vēl turīgāki. Par to viņam jādzīvo neveselīgās, sliktās telpās, kuras, kā zināms, bremzē tajās dzīvojošo garīgo un intelektuālo attīstību, un līdz ar to stiprina fabrikanta varu. 1894. gada Ilinoisas strādnieku biroja astotā atskaite ir pilna ar interesantām ziņām par šo tēmu.

Vai arī ņemsim angļu arsenālu Vuličā. Kādreiz zemes, uz kurām izaugusi Vuliča, bija mežonīgas pļavas, kuras apdzīvoja tikai truši. Taču kopš tā laika, kad valsts tur uzcēla savu lielo arsenālu, Vuliča ar apkārtējiem ciemiem ir kļuvusi par lielu pilsētu ar ievērojamu iedzīvotāju skaitu, kur 20 000 cilvēku strādā valsts rūpnīcās, izgatavojot iznīcības instrumentus.

Reiz 1890. gada jūnijā kāds no deputātiem valdībai pieprasīja palielināt strādnieku darba algu. “Kāpēc?” – atbildēja ministrs un ekonomists Gošēns. – To viņiem vienalga atņems namīpašnieki!.. Pēdējo gadu laikā alga ir pieaugusi par 20%, taču īres maksa par strādnieku dzīvokļiem pieauga par 50%. Darba algas palielināšana (citēju burtiski) tādējādi noveda tikai pie tā, ka namīpašnieku  (jau miljonāru) kabatās ieplūda daudz lielāka nauda.” Acīmredzot, ministra spriedumi ir pareizi, un fakts, ka miljonāri atņem lielāko daļu algu pieauguma, ir pelnījis, lai to labi iegaumētu. Tas ir pilnīgi pareizi.

No otras puses, Vuličas iedzīvotāji, tāpat kā citu lielu pilsētu iedzīvotāji, visu laiku bija spiesti maksāt divkāršus un trīskāršus nodokļus kanalizācijas iekārtošanai, drenāžai, ielu bruģēšanai, līdz pilsēta tādējādi pārvērtās no slimību perēkļa par veselīgu vietu. Pateicoties esošajai zemes nodokļa sistēmai un zemes īpašumiem, visa šī nauda aizgāja jau turīgo zemes un namu īpašnieku bagātināšanai. “Viņi nodokļu maksātājiem pa daļām pārdod tos uzlabojumus, kas iegūti pateicoties sanitāriem uzlabojumiem un kurus apmaksāja šie paši nodokļu maksātāji” – tā pilnīgi pareizi atzīmē Vuličas kooperatoru avīze “Comradeship” (“Biedrība”).

Un vēl: Vuličā ieviesa prāmi ceļam pār Temzu un satiksmei ar Londonu. Sākotnēji tas bija monopols, ko parlaments izveidoja vienam kapitālistam, uzdodot izveidot satiksmi ar tvaika prāmi. Pēc kāda laika pilsēta no viņa izpirka prāmja tiesības, jo monopolists bija ieviesis pārāk lielas cenas. Nodokļu maksātājiem tas izmaksāja vairāk par 2 miljoniem rubļu 8 gadu laikā! Un mazais gabaliņš zemes pie prāmja pieauga cenā par 30 000 rubļu, kuri, protams, ieripoja zemes īpašnieka kabatā. Tā kā šis zemes gabals arvien tikai celsies cenā, tad lūk arī jums jauns monopolists un jauns kapitālists papildus jau esošo leģioniem, kurus radījusi angļu valsts.

Taču ar to vēl ir par maz! Galu galā Vuličas valsts rūpnīcu strādnieki izveidoja profesionālu apvienību un ilgā cīņā noturēja savu darba algu augstākā līmenī, nekā citu līdzīgu rūpnīcu strādnieki. Viņi arī nodibināja kooperatīvu un ar tā palīdzību par vienu ceturtdaļu samazināja savus izdevumus dzīvošanai. Taču “labākā ražas daļa” tomēr nonāk kungu kabatās. Kad kāds no šiem kungiem izlemj pārdot daļu savas zemes, viņa aģents vietējās avīzēs ievieto sekojošu paziņojumu (citēju burtiski):

“Augstā darba alga, ko pateicoties profesionālajai savienībai saņem arsenāla strādnieki, kā arī brīnišķīga kooperatīva esamība Vuličā šo vietu dara ļoti pievilcīgu apbūvei ar strādnieku dzīvokļiem”. Citiem vārdiem, tas nozīmē: “Jūs, cienījamie strādnieku māju cēlāji, varat dārgi maksāt par šo gabalu, jo ieguldīto viegli dabūsiet atpakaļ no īrniekiem”. Un celtnieki maksā, būvē un pēc tam ar uzviju atgūst ieguldīto no strādniekiem.

Taču arī tas vēl nav viss. Dažiem entuziastiem izdevās, pēc milzīgām grūtībām un  kolosāla darba, pašā Vuličā izveidot kooperatīva pilsētiņu ar strādnieku mājiņām. Kooperatīvs nopirka zemi, to nosusināja un ierīkoja kanalizāciju; izbūvēja ielas; pēc tam zemi pārdeva strādniekiem, kas pateicoties kooperatīvam varēja ar izdevīgiem nosacījumiem uzcelt savas mājas. Dibinātāji priecājās un līksmoja. Viss izdevās labi, un viņi vēlējās uzzināt, ar kādiem nosacījumiem varētu iegādāties zemi blakus, lai kooperatīva pilsētiņu paplašinātu. Par savu gabalu tie bija maksājuši 15 000 rubļu par desmitdaļu desetīnas, taču šoreiz īpašnieki pieprasīja 30 000… Kādēļ?..

- Bet kungi, jūsu pilsētiņai ir liela piekrišana, tāpēc mūsu zemes cena ir divkāršojusies, – tiem atbildēja.
- Lieliski! Tātad, ja valsts ir radījusi un uzturējusi zemes monopolu kāda kapitālista labā, tad kooperatori strādāja tikai tāpēc, lai bagātinātu šo kapitālistu un padarītu strādnieku pilsētiņas izplešanos neiespējamu!
- Lai dzīvo valsts!
- Strādā mūsu labā, nabaga dzīvniek, ja jau Tu tici, ka vari ar kooperēšanos uzlabot savu dzīvi, vienlaikus neuzdrošinoties aizskart īpašumtiesības, nodokļus un valsti!

Taču liksim mierā Čikāgu un Vuliču, – vai gan mēs katrā lielā pilsētā neredzam, kā valsts, uzceļot sešstāvu māju, kas ir daudz lielāk par bagātnieka savrupmāju, ar to rada jaunu bagātnieka privilēģiju? Valsts atļauj tam iebāzt kabatā vērtības pārpalikumu, kas viņa zemei radies pilsētai pieaugot un uzlabojoties, jo īpaši ar sešstāvu mājas palīdzību, kurā mājo nabadzīgie, par smiekla naudu strādājot pilsētas uzlabošanai.

Cilvēki brīnās par pilsētu straujo pieaugumu uz lauku rēķina, taču nevēlas redzēt, ka visa 19. gs. finansu politika ir vērsta uz pēc iespējas lielāku nodokļu nastas uzkraušanu zemniekam, īstenajam ražotājam, kurš spēj izaudzēt trīs, četras un pat desmit reizes vairāk produktu nekā agrāk, uzturot pilsētas, tas ir, baņķierus, advokātus, tirgoņus, un visādus dzīves izniekotājus un valdniekus.

Un lai tik mums nestāsta, ka monopolu izveide bagāto labā nav mūsdienu valsts pats galvenais uzdevums un avots tām simpātijām, ko pret valsti izjūt bagātie un izglītotie cilvēki, kas skolojušies valsts skolās. Lūk vēl viens lielisks piemērs nodokļu izmantošanai Āfrikā.

Visiem ir zināms, ka galvenais mērķis Anglijas karam pret būriem bija būru likuma iznīcināšana, kurš nepieļāva piespiest nēģerus strādāt zelta raktuvēs. Angļu kompānijas, kuras tika dibinātas šo raktuvju izmantošanai, nenesa cerēto peļņu.

Lūk, ko nesen parlamentā šai sakarā paziņoja lords Grejs: “Jums uz visiem laikeim jāaizmirst ideja par balto cilvēku nodarbināšanu zelta raktuvēs. Jāatrod veids, kā šim nolūkam pievilināt nēģerus… To varētu izdarīt, piemēram, ar nodokli katrai nēģeru būdai vienas mārciņas apmērā, kā mēs to jau darām Basutolendā (tagadējā Lesoto – tulk. piez.), kā arī ar nelielu nodokli (12 šiliņiem) no tiem nēģeriem, kuri nevarēs uzrādīt apliecību par to, ka četrus mēnešus strādājuši pie baltajiem” (Гибсон Дж.А. Война в Южной Африке. – Hobson. The War in South-Africa. P. 234).

Lūk arī dzimtbūšana, kuru neuzdrošinājās ieviest atklāti, bet kura tika ieviesta ar nodokļa palīdzību. Iedomājieties jebkuru nožēlojamu būdu, kura aplikta ar desmit rubļu nodokli, un tā arī būs dzimtbūšana. Reds, pazīstamā Roda aģents, paskaidroja šo priekšlikumu sekojoši:

“Ja ar Maksima ložmetējiem mēs iznīcinājām 10 000 līdz 20 000 tūkstošus dervišu, aizbildinoties ar civilizāciju, tad nebūs nekāda vardarbība piespiest Dienvidāfrikas afrikāņus veltīt trīs mēnešus gadā godīgam darbam”. Vienmēr tās pašas divas trīs dienas nedēļā! Vairāk arī nevajag. Kas attiecas uz “godīgu darbu”, tad Reds par šo tēmu izteicās nepārprotami: 24 līdz 30 rubļi mēnesī – tas ir “slimīgs sentimentālisms”. Ar ceturto daļu no tā pietiek atliku likām (turpat, 235. lpp.). Šādos apstākļos nēģeris bagāts nekļūs un tā arī paliks par vergu. Ar nodokļu palīdzību vajag viņam atņemt to, ko viņš nopelna kā algu; nevajag ļaut viņam atpūsties!

Tik tiešām, kopš angļi kļuva par Transvālas un “melno” saimniekiem, zelta ieguve palielinājās no 125 milj. līdz 350 mlj. rubļu. Tagad apmēram 200 000 “melno” ir spiesti strādāt zelta raktuvēs to kompāniju labā, kuras bija galvenais kara iemesls.

Bet to, ko angļi izdarīja Āfrikā, lai novestu melnos nabadzībā un ar spēku uzspiestu darbu raktuvēs, Eiropā valsts trīs gadsimtus darīja ar zemniekiem; un to joprojām dara, lai strādniekiem uztieptu piespiedu darbu pilsētās.

Bet universitātēs mācītie mums vēl cenšas iegalvot politekonomijas “negrozāmos likumus”!

Turpinot runāt par jaunāko laiku vēsturi, mēs varam minēt vēl vienu veiklas operācijas piemēru, kas īstenota ar nodokļu palīdzību. To varētu nosaukt “Kā britu valdība paņēma no tautas 2 000 000 rubļu un atdeva lielajiem tējas tirgotājiem – vodeviļa vienā cēlienā”. Sestdien, 1900. gada 3. martā, Londonā izplatījās ziņa, ka valdība gatavojas palielināt ievedmuitu tējai par 2 pensiem (8 kapeikām) mārciņā. Uzreiz pēc tam, sestdienā un pirmdienā, tirgotāji no muitas noliktavām izņēma visu tēju, nomaksājot muitu pēc vecā tarifa; tur, gaidot muitas nodokļa nomaksu, glabājās 22 000 000 mārciņu tējas. Otrdienā visos Londonas veikalos tējas cena tika palielināta par 2 pensiem. Ja ņemsim tikai 22 000 000 mārciņu, kas muitas noliktavas atstāja sestdien un pirmdien, tā jau ir tīrā peļņa 44 000 000 pensu vērtībā (apmēram 4 600 000 franku vai gandrīz 2 000 000 rubļu), kas no nodokļu maksātāju kabatas tika pārlikta tējas tirgotāju kabatās. Tieši tas pats notika arī citās muitās – Liverpūlē, Skotijā utt., neskaitot tēju, kura atstāja noliktavas pirms ziņu saņemšanas par nodokļa paaugstināšanu. Bez šaubām, kopā iznāk ap 5 000 000 rubļu, kurus valsts uzdāvinājusi tirgotājiem.

Tieši tas pats ar tabaku, alu, degvīnu, vīniem, – un re, bagātie kļuvuši apmēram par desmit miljoniem bagātāki no naudas, kas paņemta no trūcīgo kabatām. Un tieši tāpēc: “Lai dzīvo nodokļi! Un lai dzīvo valsts!”

Un jums, trūcīgo bērniem, sākumskolā māca (bagāto bērni pavisam citas lietas iemācās universitātēs), ka nodokļi ir domāti, lai nabadzīgajiem lauku iedzīvotājiem vairs nebūtu jāiet klaušās, tās aizstājot ar ikgadēju iemaksu valsts kasē. Un pasakiet savai mātei, kas saliekusies zem ilgu gadu darba un mājas ekonomijas nastas, ka jums tur māca dižu un skaistu zinātni – politekonomiju!..

Ņemsim par piemēru izglītību. Esam nogājuši tālu ceļu no tiem laikiem, kad kopiena pati atrada ēku savai skolai un arī skolotājiem, kad gudrais, fiziķis un filozofs meklēja brīvprātīgus mācekļus, lai tiem nodotus savas zinātnes vai filozofijas noslēpumus. Tagad mums ir tā saucamā bezmaksas izglītība, ko mums sniedz valsts uz mūsu pašu rēķina; mums ir ģimnāzijas, universitātes, akadēmijas, zinātniskās biedrības, kuras dzīvo no valsts subsīdijām, zinātniskajām misijām un tā tālāk.

Tā kā valsts vienmēr īpaši priecājas palielināt savas ietekmes sfēras, bet pilsoņi to vien tik vēlas, kā izvairīties no rūpēm par kopējo labumu un “atbrīvoties” no saviem līdzpilsoņiem, atdodot kopējās lietas kādam trešajam, tad viss nokārtojas brīnumainā veidā. “Izglītība? – saka valsts. – Jauki, cienītie kungi un cienītās kundzes, mēs ļoti priecājamies izglītot jūsu bērnus! Lai atvieglotu jūsu rūpes, mēs pat aizliegsim jums iejaukties izglītībā. Mēs sastādīsim programmas, – un, lūdzu, lai nebūtu nekādas kritikas! No sākuma mēs jūsu bērniem piebāzīsim galvas ar mirušām valodām un romiešu tiesību jaukumiem. Tas viņus padarīs pakļāvīgus un pazemīgus. Pēc, tam, lai atņemtu jebkuru tiesmi nepakļauties, mēs pastāstīsim par valstu un valdību tikumiem un iemācīsim nicināt pārvaldāmos. Mēs tiem iegalvosim, ka iemācījušies latīņu valodu, tie kļuvuši par zemes sāli un progresa veicinātājiem, ka bez viņiem cilvēce neizdzīvos. Jums tas glaimos, taču paši skolēni to pieņems ar lielāko prieku un kļūs pārmēru iedomīgi. Tieši tas arī mums ir vajadzīgs. Mēs tiem iemācīsim, ka tautas masu nabadzība ir “dabas likums”, – un viņi priecāsies to uzzināt un atkārtot. Mainot tautas apmācību saskaņā ar mainīgo laika gaumi, mēs viņiem teiksim arī, ka tāda ir Dieva griba, ka tas ir “nemainīgs likums”, saskaņā ar kuru strādniekam jāgrimst nabadzībā tikko tas sācis kļūt turīgs, jo savā labklājībā tas aizmirstas tiktāl, ka sagrib bērnus. Visas apmācības mērķis ir likt jūsu bērniem noticēt, ka bez valsts, ko sūtījusi providence, nav glābiņa! Un jūs par to mūs slavēsiet, vai ne?

Pēc tam, piespiežot tautu apmaksāt visu līmeņu tautas izglītību – sākuma, otrās pakāpes, universitātes, akadēmijas, – mēs iekārtosim tā, lai pašus treknākos, labākos budžeta pīrāga gabalus atstātu buržuāzijas dēliem. Bet labsirdīgais milzis, tauta, lepojoties ar savām universitātem un zinātniekiem, pat nepamanīs, ka no valdības izveidosim monopolu tiem, kas spēj apmaksāt ģimnāzijas un universitātes saviem bērniem. Ja mēs visiem tieši un atklāti pateiktu par savu mērķi, ka “jūs vadīs, tiesās, aizsargās, mācīs un muļķos bagāto interesēs”, tad viņi, protams, sašustu un saceltos. Tas ir skaidrs. Taču ņemam talkā nodokļus un dažu labu un ļoti “liberālu” likumu – piemēram, paziņojam tautai, ka ministra vai tiesneša augstā amata ieņemšanai jāiztur vismaz divdemit dažādu eksāmenu, – un labsirdīgais milzis nospriedīs, ka viss ir ļoti labi!

Lūk tā, klusiņām un pamazām, tautas pārvalde, ko veic aristokrātija un buržuāzija, pret kuriem tauta sacēlās, sastopoties aci pret aci, tiek iekārtota ar tautas piekrišanu – aiz nodokļu maskas!

Par kara nodokli nerunāsim, jo jums tagad jau būtu jāzina, ko par to domāt. Kad gan profesionālā armija nav bijusi līdzeklis tautas turēšanai verdzībā? Un kad gan profesionālā armija ir spējusi iekarot valsti, kuru aizstāv bruņota tauta?

Ņemiet jebkuru nodokli, tiešu vai netiešu: par zemi, par ienākumiem un par patēriņu, lai valsts aizņemtos vai parādus škietami atmaksātu (jo tie nekad netiek atmaksāti, tikai aug un aug); ņemiet kara nodokli vai nodokli tautas izglītošanai – un saprotiet, kur tas mūs galu galā ved, un jūs izbrīnīs milzīgā vara un spēks, kuru esam atdevuši saviem pārvaldītājiem.

Nodoklis ir pati ērtākā forma bagātajiem, lai tautu turētu nabadzībā. Tas ir līdzeklis veselu zemes īpašnieku un rūpniecības strādnieku klasu izputināšanai, kad viņi pēc daudziem nedzirdētiem pūliņiem ir sasnieguši savas labklājības pieaugumu. Tajā paša laikā nodokļi ir pats ērtākais līdzeklis, lai valdību padarītu par mūžīgu bagāto monopolu. Visbeidzot, tas ļauj ar cēliem  ieganstiem sagatavot ieroci, kas kādā jaukā dienā kalpos tautas apspiešanai, ja tā sacelsies.

Kā jūras nezvērs no senām pasakām, nodokļi ļauj sapīt visu sabiedrību un novirzīt visus atsevišķu personu spēkus priviliģēto klasu un valdības monopolu bagātināšanai.

Un kamēr vien eksistēs valsts, bruņota ar nodokļiem, proletariāta atbrīvošana nevar notikt nekādā veidā – ne reformu, ne revolūcijas ceļā. Jo ja revolūcija nenospiedīs šo briesmoni, tas nožņaugs viņu pašu; un tādā gadījumā tā nokļūs monopola kalpībā, kā tas notika ar 1793. gada revolūciju.

—–

Šķiet, kopš tiem laikiem nekas daudz nav mainījies, tikai cilvēki ir vēl vairāk pārliecināti, ka valsts – tas ir vienīgais ceļš. Valsts paplašina savus valdījumus pilsoņu galvās. Un valstis apvienojas, veidojot mostrozus Eiropas Savienības tipa konglomerātus… un nodokļus joprojām neviens nav atcēlis, tie tikai turpina pieaugt.

Līdzīgi ieraksti

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija