Egleskoka emuārs

Šķiet, ka beidzot ir rasts sakarīgs izskaidrojums globālās sasilšanas idejas slēptajam finansiālajam izdevīgumam. Līdz šim likās, ka saceltais tracis ap, ak šausmas, cilvēku piedūmoto planētu ir tikai labu gribošu, taču maz ko saprotošu vides aizsardzības aktīvistu histērija. Kas prot lasīt angliski, vara uzreiz skatīties Carbon Currency: A New Beginning for Technocracy? un manis rakstīto izlaist.

Sākumā nedaudz izvērsts ievads.

Daudzi cilvēki, kas cenšas saprast notiekošā cēloņus, droši vien jau zin, ka mūsdienās daudzas masu informācijas līdzekļos apspēlētās tēmas ir tikai un vienīgi labticīgās publikas sagatavošana dažādiem valdošo spēku sagatavotiem “risinājumiem”. Shēma parastā:

1. Valdošajai elitei ir vajadzīgs izdarīt kaut ko, ko tauta tāpat vien nepieņems, piemēram, ierobežot iedzīvotāju skaitu, palielināt dažādus nodokļus un ierobežot brīvības.

2. Lai to izdarītu, tiek izgudrotas problēmas ar jau iepriekš sagatavotiem risinājumiem, kuru blakusefekti tad arī ir īstais mērķis. Kāds uzrīko lidmašīnu ietriekšanos debesskrāpjos, vai daudzstāvu māju spridzināšanu, vai uzspridzina kādu savējo kuģi ar civiliedzīvotājiem, vai gluži vienkārši izvērš propogandas kampaņu par neesošām briesmām, piem. par planētas sasilšanu un pilsētu noslīkšanu (pēdējie 15 gadi) vai tieši otrādi, planētas atdzišanu (septiņdesmitie gadi).

3. Vienlaikus, šķietami neatkarīgi eksperti piedāvā dažādus risinājumus, kuriem ir viena kopēja iezīme: tie paņem milzīgus valsts resursus, ir obligāti iesaistāms valsts aparāts un notiek likumdošanas izmaiņas.

4. Spēles noteikumi mainās, un rezultātā ieguvēji ir dažādi valdībai pietuvināti uzņēmēji, iegūstot savai darbībai labvēlīgus apstākļus, daļējas vai pilnīgas monopoltiesības, jo tādējādi tiekot veicināta problēmas risināšana. Piemēram, tepat Latvijā sāk iepirkt elektroenerģiju par paaugstinātu tarifu no īpaši izraudzītiem uzņēmumiem tā vietā, lai vienkārši atļautu ražot un tirgot savu elektrību visiem, kam vien ir spēja to izdarīt. Vai arī, sīkākā mērogā, tiek radīti dažādi šķēršļi iekļūšanai noteiktās profesijās vai tiek ierobežots šādu darbavietu skaits, ieviesta licenzēšana. Interesenti var sīkāk palasīt par dominantajām sociālajām tēmām.

Globālās sasilšanas “problēma” ir tieši tāda pati. Jā, planēta nedaudz sasilst, taču sasilst arī citas Saules sistēmas planētas. Cēlonis ir visai acīmredzams – nelielas izmaiņas Saules starojumā. Arī Saulei ir savi aktivitātes cikli, pie kam vairāki un pārklājas.
Tātad, tiek izvirzīta tēma par cilvēka radīto izmešu nozīmīgo “siltumnīcas efektu”, kurš var novest pie globālas katastrofas, no kā izriet, ka jādarbojas visiem kopā. Ja ne ar labu, tad ar spēku, jo esot runa par izdzīvošanu.

(Neliela atkāpe. Jā, laboratorijā apstiprinās, ka ogļskābā gāze pastiprina sasilšanu. Taču tad sākas manipulācija ar zināmo un nezināmo: tiek aizmirsts, ka galvenā siltumnīcas efekta gāze ir ūdens tvaiks, jo gluži vienkārši, gaisā tā ir krietni vairāk par ogļskābo gāzi, nemaz nerunājot par metānu. Mainoties gaisa mitrumam, jebkurš ogļskābās gāzes siltumnīcas efekts vienkārši pazūd uz kopējā fona. Otrkārt, planēta nav vienkārša laboratorijas kaste, bet ļoti sarežģīta sistēma ar neskaitāmiem pašpastiprinošiem un pašpavājinošiem procesiem. Ja mēs prastu tik labi paredzēt, kas notiks, meteorologi nekad nekļūdītos. Izskatās, ka CO2 saturu atmosfērā palielina sasilšana, nevis otrādi. Šī ir ļoti plaša tēma, kuras iztirzāšanai ir vajadzīgs daudz laika un atsevišķa lapa ar atsaucēm.)

Kā risinājums globālās sasilšanas problēmai tiek piedāvātas oglekļa kvotas, kas uz visu pasauli ir ierobežots lielums. Ja kaut kas ir ierobežots, tas ir jāsadala. Dalītāji, protams, būs tie, kas jau tagad nodarbojas ar finanšu resursu pārdali. Pamatideja ir tāda: lai nodrošinātu vienādas tiesības visiem, katram cilvēkam tiek piešķirta sava oglekļa kvota, kuru nevar nodot citiem un sakrāt – līdzīgi kā ar fiksēto tarifu mobilajiem telefoniem.

Apmēram šāda bija Tehnokrātijas ideja, kas radās trīsdesmito gadu ASV, pamatdoma – valdīšanu īsteno speciālisti un zinātnieki, kuri ir kompetentāki par ierēdņiem, panākot racionālu un taisnīgu resursu sadali. Kā viena no demokrātijas formām, kurā lēmumus pieņem viskompetentākie savā jomā. Tādējādi tiktu pielikts punkts izšķērdībai un nesaimnieciskumam.

Pēc kara, kad sadzīves apstākļi uzlabojās, vairums par šo ideju aizmirsa, taču ne visi. Tie, kuri sevi uzskata par planētas saimniekiem, joprojām ir sajūsmā par tehnokrātiju, jo pēc būtības, tā sniedz racionālu attaisnojumu masu pārvaldei kopējā labuma vārdā. Pie kam, šādā sistēmā demokrātijas elementi nav obligāti.

Pamatdoma ir sekojoša: par katru darbību, kura patērē fosilo kurināmo, iespējams, arī atjaunojamo enerģiju, būtu jāsaņem sava kvota katram individuāli. Ar šādas kvotas palīdzību varētu ierobežot ražošanu, kā preču, tā arī lauksaimniecisko; ierobežot dzimstību, nepiešķirot kvotas “liekajiem” bērniem; un pats galvenais, lai kādu piespiestu pakļauties, viņam kvotu varētu samazināt vai atņemt pavisam.

Protams, līdz ar to rodas cilvēku uzskaites un identifikācijas jautājums, kura risināšanai jāievieš ID kartes, kurās ir biometriskie dati par cilvēku, un iespējams, viss, ko vien par viņu var uzzināt. Finālā mēs saņemam diktatūru, kurā mašīnas seko līdzi, cik esam tērējuši un cik saražojuši. Trīsdesmitajos gados tas tehniski nebija iespējams, mūsdienās ir. Diktatūra, kuras spēks ir pilsoņu pilnīgā atkarība no kvotu dalītāja, kā zīdainim no mātes krūts. Nelolosim ilūzijas, ka šādu varu nemēģinās izmantot ļaunprātīgi. Galu galā, arī speciālisti, kuri pieņem lēmumus, ir atkarīgi no kvotām, tātad viņus var piespiest pieņemt neobjektīvus lēmumus.

Lai šī sistēma sāktu darboties, tā ir jāievieš uz tirgus principiem, vēlams, pie reizes labi nopelnot. Sākums jau ir – globālais oglekļa kvotu tirgus, kurā spēlētāji ir valstis un lielākās firmas. Ideāls bizness – tirgošanās ar tukšu gaisu! Ne velti, par šo tirgu ir ieinteresējušās organizācijas, kas līdz šim pārvaldīja esošo finanšu sistēmu – JPMorgan Chase, Goldman Sachs and Morgan Stanley.

Var gadīties, ka Kopenhāgenas konference izgāzās ne jau nejauši. Tas var būt kā uzskatāms piemērs, lai parādītu, ka šajā jomā brīvprātība nestrādā, tāpēc jāievieš birokrātiska sistēma, kas spēj piespiest. Pagaidām šādu ideju gan neesmu nekur lasījis, taču gan jau tiks pasviesta.

Jebkuras kontroles mērķis ir vara, pat ja motivācija ir viscēlākā. Un jebkura vara ir milzīgs kārdinājums to izmantot savā labā. Kurš gan nevēlas pārveidot pasauli pēc sava ģīmja un līdzības?