Quo vadis, Latvija?
Autors egleskoks @ 25 novembris, 2009
Pēdējā gada notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka mēs vairs neesam nacionāla valsts. Jo nacionāla valsts ir tāda, kurā nācijas etniskās, kultūras, politiskās un ģeogrāfiskās robežas ir vienotas, un tādējādi valstī valda zināma vienprātība attiecībā uz pamatvērtībām, un ir viegli veidot politiku, kas aizstāv šo vērtību sistēmu.
Jau ilgāku laiku mūsu valsts neaizstāv savas intereses, vai aizstāv tās tikai šķietami. Mēs esam pievienojušies ES, atdodot tiesības lemt par daudzām svarīgām lietām ES. Pirmā un galvenā atdotā tiesība ir tiesība veidot neatkarīgu finanšu politiku, jo kopš 2006. gada Latvijas Banka ir ES centrālo banku sistēmas locekle un tās pienākums ir ievērot ECB norādījumus un normatīvos aktus.
2. pants. Latvijas Banku dibina ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu.
Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniece.
Latvijas Banka savā darbībā ievēro Eiropas Centrālās bankas normatīvos aktus un norādījumus atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam un Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.)
Ja neatkarība tiek definēta kā augstākā, neatkarīga vara pār kādu teritoriju, tad mums īsti nav pašas galvenās neatkarības pazīmes – spējas savā teritorijā izdot likumus, nevienam neko nepaskaidrojot, un neprasot atļauju, jo esam spiesti ievērot ES regulas pat tad, ja tās mums ir acīmredzami neizdevīgas. Mēs nevaram veidot neatkarīgu monetāro politiku. Līdz ar to, mūs jebkurā brīdi var iznīcināt, gluži vienkārši pieņemot attiecīgu regulu vai nododot attiecīgu komandu Latvijas Bankai.
Ko arī mēs pašlaik varam novērot: kazino ekonomika turpinās pa vecam, lai arī ne tādos apjomos kā iepriekš, joprojām pilnīgi visus noteikumus uzstāda tie, kam ir nauda. No tautsaimniecības nauda aizplūst pašmāju un ārvalstu banku glābšanai, un sadārdzinoties kredītam, sākas deflācija, seko uzņēmējdarbības apsīkums, samazinās nodokļu ieņēmumi un valsts žņaudz nost pati sevi, sagremojot sev svarīgos orgānus izdzīvošanas procesā. Lai arī ir daudz cilvēku, kas vēlētos strādāt, un resursu arī ir daudzmaz pietiekami, trūkst tāda sīkuma kā norēķinu līdzekļu. Lai arī šos līdzekļus valsts varētu sagādāt, nedaudz apejot ES likumus, kaut vai izdodot tās pašas neliela nomināla valsts obligācijas, tas tomēr netiek darīts. Nacionālā valsts, kas pirmajā vietā liek savu pilsoņu intereses, nepilda savus pienākumus, no tās ir palikusi tikai čaula.
Ņemot vērā augstākminēto, izsaku savas prognozes turpmākajiem dažiem gadiem. Līdz agram pavasarim turpināsies kā līdz šim, cilvēki cietīs pusbadu, varasvīri turpinās izlaupīt valsts naudu, dažādos formāli likumīgos veidos, un arī šo naudu pumpēs uz ārzemju banku kontiem “drošās vietās” vai arī par lētu naudu uzpirks krīzes sisto cilvēku īpašumus. Pavasarī cilvēki centīsies stādīt un audzēt paši arvien vairāk, valsts kases ieņēmumi turpinās samazināties, un sāksies vēl lielāka noslāņošanās. Parādīsies daudz bomžu jaunos gados, kas klīdīs apkārt zagdami un laupīdami, cilvēki sāks organizēt pašaizsardzības vienības. Policija saplūdīs ar kriminālu un tas savukārt ar valsts struktūrām, veidojot kaut ko līdzīgu Meksikas sistēmai, tikai ar daudz mazāku vardarbību. Narkotikas kļūs lētākas, un būs jāsargā savi bērni no visādiem cilvēku tirgotājiem, kuriem būs aizstāvji valsts struktūrās.
Cik ilgi tas tā turpināsies, ir atkarīgs no notikumiem ES. Ja ES iesaistīsies karā Tuvajos Austrumos, var gadīties, ka pie mums ievieš diktatūru vai karastāvokli. Ja tas nenotiks, mūs sagaida kārtējie vētrainie deviņdesmitie, tikai nebūs naudas, ar kuru veidot dažādas shēmas. Gruzīnu, čečenu bandu vietā būs albāņu un rumāņu. Vienīgās nozares, kurās kaut kas notiks, būs lauksaimniecība, otrreizējo izejvielu (metāllūžņu un lietotu būvmateriālu) apgrozīšana un Latvijas mēroga krāmu tirgus.
Eiro neieviesīs, tā vietā būs riktīga inflācija apmēram 2010. gada vasaras otrajā pusē, jo valdībai nebūs citas iespējas saglabāt valstī kārtību, kā vien drukāt naudu un segt tēriņus ar nevērtīgiem papīriem. Ja sāksies vardarbība un nekārtības, ES ievedīs algotņu karaspēku, lai savaldītu “fucking latvians”. Priekš mums tas nozīmēs otrās šķiras pilsoņu statusa iegūšanu uz ilgu laiku.
Mēs vēl joprojām nesaprotam, ka šī krīze ir pasaules mēroga iznākums valdošajai finanšu sistēmai, monetārismam, saskaņā ar kuru nāciju produktivitāti nosaka apgrozībā esošās naudas daudzums. Taču tas ir aplami – ne jau naudas daudzums kā tāds nosaka ekonomikas procesus, bet gan noteiktā laika posmā kredītu procentos atdodamās naudas daudzums attiecībā pret kopējā kapitāla daudzumu, tas ir, proporcija starp parādsaistībām un produktivitāti. Jo proporcionāli lielākas parādsaistības, jo nesaudzīgāk jāekspluatē resursi izdzīvošanai; jo vairāk tos ekspluatējam, jo vairāk samazinām savas iespējas nākotnē.
Kamēr reālo ekonomiku nesāks mērīt resursos un produkcijā, tikmēr mēs netiksim vaļā no absurdās situācijas, kad ekonomika no naudas viedokļa skaitās augoša, kamēr patiesībā notiek kapitāla noārdīšana.
