Egleskoka emuārs

Ja var ticēt plaši pazīstamajam Nobela prēmijas laureātam un ekonomistam Džozefam Štiglicam, ar pasaules ekonomiku nekas vēl nav kārtībā, jo milzīgās naudas summas, ko dažāduvalstu valdības ir iegrūdušas svarīgākajās un lielākajās bankās, lai veicinātu kreditēšanu un glābtu pašas bankas, tajās bankās arī ir palikušas, vai vēl ļaunāk – dažādos vairāk vai mazāk mahinatīvos veidos ir sadalītas kā akcionāru un/vai izpilddirektoru ienākumi. Tāpēc pašas bankas ir vēl nestabilākā stāvoklī kā gadu iepriekš un pasaules ekonomikā ir sagaidāmi vēl daudzi negaidīti pagriezieni.

Kas arī bija sagaidāms, manuprāt. Jebkuri procesi, ko piedzīvo dzīvas būtnes, izmaina šīs dzīvās būtnes. Tāpēc mēs esam dzīvi, ka pielāgojamies gan labām, gan sliktām lietām. Ja mums katru dienu atņem 10 latus, mēs to sagaidām kā neizbēgamu ļaunumu vai izaicinājumu; ja mums katru dienu uzdāvina 10 latus, mēs paplašinam savus tēriņus vai arī noliekam nebaltām dienām, taču katrā gadījumā gaidām, ka mums atkal uzdāvinās 10 latus. To var saukt par rakstura bojāšanu – nepelnītu dāvanu ietekmē cilvēks izvirst. Un galu galā, kāda starpība, 10 lati personiskajā vai 10 miljardi personiskā uzņēmuma kabatā – lai arī mērogi ir atšķirīgi, princips paliek tas pats. Kamēr naudu dāvinās jebkādu iemeslu dēļ, nebūs nekādas jēgas to censties nopelnīt. Un neaizmirsīsim, ka banku glābšanas ideja ir pašu banku lobija piespēlēta

Šķiet, tas bija viens no ķīniešu filozofijas pamatprincipiem – jebkuriem notikumiem ir gan labā, gan sliktā ietekme uz cilvēku. Daudz labā pieradina pie labumiem, un cilvēks izvirst, daudz sliktā cilvēku varbūt norūda, taču bieži vien arī notrulina. Un tā ļoti dažādos veidos. Uzvara pār sāncensi ir paša sakāves sākums – nav vairs iemesla turēties formā.