Egleskoka emuārs

Dažreiz ir vajadzīgs dažos vienkāršos vārdos paskaidrot, kas ir ģenētiski modificēti organismi, un ar ko tie atšķiras no normāliem, parastiem organismiem.

Dabā viss dzīvais dzimst, vairojas un mirst. Gan cilvēki, gan augi, gan mikrobi. To zin katrs. Tāpat, katrs zin, ka bērni vienmēr ir līdzīgi saviem vecākiem. Zirgam vista nepiedzims, un no zirņa ozols neizaugs, kā smejies. Arī tas ir visiem zināms.

Dažreiz bērniem ir kāda tāda īpašība, kāda nevienam no vecākiem nekad nav novērota, un arī nevienam no iepriekšējām paaudzēm arī ne. To sauc par mutāciju, ko var uzskatīt par Mātes Dabas variantu, jaunievedumu vai arī par kļūdu, ja izmaiņa ir attiecīgi neitrāla, noderīga vai kaitīga. Vairums no šādām izmaiņām parasti ir kaitīgas un bērnam traucē dzīvot.

Cilvēki jau senatnē novēroja, ka gan dzīvnieki, gan augi, kuru vecākiem piemīt noteiktas īpašības, bieži vien tās nodod saviem bērniem. Pienīgu govju pēcteces, ja dzimušas pēc lecināšanas ar pienīgu govju pēctečiem-buļliem, arī būs pienīgas. Atlasot dzīvniekus un augus ar cilvēkam vēlamajām īpašībām un veicinot to vairošanos, ir izveidotas visas esošās mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes. Šo vēlamo īpašību izkopšanu sauc par šķirņu selekciju.

Selekcija atlasa un pastiprina jau dabā pastāvošās īpatnības, tā nerada principiāli jaunas pazīmes.

Dažreiz dabā ir novērojamas mutācijas, kad kādam augam vai dzīvniekam parādās kāda kvalitatīvi jauna, neparasta pazīme, kura kalpo par pamatu jaunai šķirnei. Piemēram, lazdas nevis ar taisniem, bet spirālveidā savītiem zariem; egles, kuru zari zarojas daudz retāk nekā normāli un tādēļ veido garus un tievus zarus; Beļģijas zilās govs, kura ir neparasti muskuļaina, jo nedarbojas gēns, kas ierobežo muskuļu augšanu(). Selekcija vienmēr darbojas ar organismu dabisko mainību un pazīmēm, kas dzīvajām būtnēm rodas dabiski.

Selekcija ir diezgan ilgs process, šķirnes izveide nereti aizņem selekcionāra mūžu vai ievērojamu tā daļu. Tādēļ ir mēģinājumi šo procesu paātrināt ar dažādām zinātniskām metodēm, kas negaida, kad vēlamā pazīme tiks pastiprināta selekcijā vai pati radīsies dabā, bet pārliek informāciju (gēnus) par kādu pazīmi no viena organisma, kuram šī pazīme ir, kādā citā organismā, kuram šīs pazīmes nav.

Process ir ļoti sarežģīts un jāpārvar dažādi šķēršļi, jo tā ir iejaukšanās citā dzīvā būtnē tā, lai to nesabojātu. Rezultātā iegūst dzīvu būtni, kurai ir viena vai vairākas pazīmes no citām, bieži vien ļoti atšķirīgām būtnēm. Šādas dzīvas būtnes dabā vai selekcijā rasties nekādi nevar, tās var rasties tikai cilvēka tiešas iejaukšanās rezultātā. Tie ir tā saucamie transgēnie jeb ģenētiski modificētie organismi (ĢMO).

Galvenā atšķirība starp parastiem un ģenētiski modificētiem organismiem ir avotā, no kura nāk organisma pazīmes: ĢMO viena vai vairākas pazīmes nāk no citām, bieži vien visai atšķirīgām sugām, veidojot kombinācijas, kas dabā nebūtu iespējamas, kamēr pārējām būtnēm – no tās pašas vai kādas tuvu radniecīgas sugas (starpsugu hibrīdu gadījumā).

Piemēram, Bt kukurūzai “iešūts” gēns no mikroorganisma Bacillus thuringiensis, kas rada kukurūzas izturību pret kaitīgu kukaini Ostrinia nubilalis. Bacillus thuringiensis dabā ir sastopams augsnē, uz augiem un dažu kāpuru vēderos. Mikroorganisma gēns ļauj augam sintezēt vielu, kas daļai kukaiņu sugu zarnās izveido caurumus, izraisot infekciju un nāvi, tai skaitā minētajam kaitēklim. Vai šī viela ir kaitīga cilvēkam un dzīvniekiem, kuri ēd Bt kukurūzu, var noteikt tikai izmēģinājumos. Tāpat der arī papētīt, kā šādas kukurūzas ziedputekšņi ietekmē bites, kuras tos vāc. Piedevām, daudzi gēni ietekmē vairākas būtnes pazīmes, vēl vairāk sarežģījot aplēsumus par tās kaitīgumu vai nekaitīgumu.

Izturību pret šo kaitēkli kukurūzai var izveidot arī selekcijas ceļā, taču tas prasītu daudz vairāk laika, un pavisam noteikti izturības pamatā būtu pašas kukurūzas gēni, nevis pārņemtie no Bacillus thuringiensis. Tāpēc iespēja, ka kukurūza pēkšņi ir kļuvusi kaitīga ēdājiem, būtu praktiski nulle, ko tik viennozīmīgi nevar apgalvot par Bt kukurūzu.