Manas robežas izplūst
Autors egleskoks @ 7 februāris, 2009
Reizēm ir sajūta, ka manas robežas izplūst. Dīvaina sajūta, ko ir ļoti grūti adekvāti aprakstīt. Runāju ar kādu cilvēku, un pēkšņi man šķiet, ka runāju ar sevi pašu. Vai arī skatos uz kādu priekšmetu, un pēkšņi šķiet, ka atceros, kā un kāpēc esmu to izgatavojis. Vai tā būtu vien no empātijas formām? Taču nē, jo nav dziļa emocionāla līdzpārdzīvojuma, ir tikai sajūta no sērijas “kad es esmu tā vecenīte, tad stāvot pieturā man salst kājas”. Vienkārši zinu, un viss. Vecenīte, kurai salst kājas, ir mana ķermeņa turpinājums.
Piedevām, nevar īsti saprast, vai tas esmu es pats, kas sajūt citus. Drīzāk tā ir kāda bezpersoniska esība, kam vienkārši sagadījies mitināties manā ķermenī. Ja jau mūsos katrā ir daļiņa Dieva, tātad apzinoties un saplūstot ar šo daļiņu, var… ko īsti var? Un vai vispār vajag kaut ko varēt?
2008. gads ir aiznesis daudzu pazīstamu cilvēku dzīvības, ir miruši daudzi tādi, kuriem, šķiet, tas laiks bija vēl jāpagaida. Neparasti nāvīgs gads.
Vienlaikus, 2008. gada nogalē un jo sevišķi 2009. gada sākumā aktīvi izplatās jaunas un neparastas idejas, cilvēki meklē izeju no esošās krīzes visās jomās. Un mani ir pārņēmusi neizskaidrojama cerība un optimisms, jo daudzām problēmām ir atrodami vismaz teorētiski un bieži vien arī visai konkrēti risinājumi. Pasaule mainās, tas ir jaušams visās malās. Kā tieši un kurā virzienā, nav ne jausmas…
Un pasaule kļūst aizvien sarežgītāka un nenoteiktāka, un noslēpumaināka. Dīvaini, taču tas attiecas arī uz mani pašu. Man vairs nekas nav skaidrs.
9 februāris, 2009 11:56
“Runāju ar kādu cilvēku, un pēkšņi man šķiet, ka runāju ar sevi pašu.” – man taa parasti ir kad esmu zaali sapiipeejies;)
9 februāris, 2009 13:27
14 februāris, 2009 00:29
Tu vnk. esi iegājis atvērtajā kodā…
19 februāris, 2009 10:54
Visnotaļ piekrītu “… mani ir pārņēmusi neizskaidrojama cerība un optimisms, jo daudzām problēmām ir atrodami vismaz teorētiski un bieži vien arī visai konkrēti risinājumi”
Turklāt visi lielie darbi – darītāju un darāmā laika ziņā lielie (cilvekstundas ar iedvesmu, ar dziesmu pa dzīvi un darbā 
) – ir tieši tādi.
Jo vairāk un sarežģītākus darbus tu dari, jo biežāk tu sastopies ar gadījumiem, kad sākumā nemaz nezini, kā līdz galam atrisināsi iesākto jautājumu, kad esi visu ko vien varēji ieplānot ieplānojis, izpētījis, bet gals nav sasniedzams pat ar gara acīm. Tomēr ir JĀSĀK DARĪT. Tā ir visos lielos darbos – vispirms ir ticība, ka tas ir iespājams, nezinu kā, bet iespējams! Vēl īsāk to var pateikt ar ietilpīg: “Darbs dara darītāju”
“Pulp fiction” – “lubenē” – visnotaļ briesmīgā un vardarbībā Holivudas filmā ir tāds vīrs – “problem solver”. Viņu izsauc, kad nav ideju kā atrisināt problēmu, un viņš ar vēsu prātu tev parāda elementārus darbus, norāda to secību, lai līdz noliktajam laikam viss būtu Ok, t.i. sakārto domas – izkliedē miglu – apskaidro prātu – paver apvāršņus. Eureka, pieminot sengrieķus
20 februāris, 2009 20:10
Jā, cilvēks sasniedz visu, ko ir nolēmis, kam tic.