Egleskoka emuārs

Pasaulē ir radušās bažas par to, kā pabarot cilvēkus nākošajā gadā. Valdības, kuras var visvairāk zaudēt no izbadējušās tautas nemieriem, šo jautājumu intensīvi risina. Sevišķi norūpējušās ir Arābijas pussalas valstis, kurām ir daudz naftas un daudz cilvēku, taču maz ūdens un līdz ar to pārtikas, kuras lielu daļu jau tagad ieved. Tādēļ dažādi uzņēmumi pērk piekļuvi lauksaimniecības zemēm tuvējās Āfrikas valstīs. Jau tagad rodas bažas par kārtējo neokoloniālisma izpausmi, jo firmas, kas šādi audzē pārtiku, izmanto industriālās lauksaimniecības metodes, kurām nepieciešamas lielas, līdzenas zemes platības, intensīva mēslošana un ķīmiskā kaitēkļu apkarošana, un augu šķirnes, kas piemērotas šādiem audzēšanas apstākļiem. Līdz ar ko vietējā darbaspēka izmantošana nav nepieciešama, ja nu vienīgi maz apmaksātos, nekvalificētos darbos. Avots: http://www.guardian.co.uk/environment/2008/dec/02/land-for-food-qatar-kenya

Šķiet, ka Latvijai šādos apstākļos vajadzētu būt ieguvējai. Taču reāli, kaut arī mums ir nosacīti labas lauksaimniecības zemes un piemērots klimats, nepārtraukti mainīgā situācija lauksaimniecības produkcijas tirgos un ierobežotā konkurence starp uzpircējiem nodara lielākus zaudējumus nekā salna Jāņos. Salīdzināsim kaut vai labības cenas pagājušajā rudenī un šajā. Beigās nonāksim parastajā situācijā: zeme, kas ir galvenais ražošanas līdzeklis, piederēs kaut kādiem aizjūras finansistiem, to apstrādās mūsu cilvēki par kapeikām ārzemju, visticamāk vācu vai holandiešu “menedžera” vadībā, un būs maz cerību kaut ko mainīt. Neoliberālisms pie mums ne to vien nodarīs.

Taču, nākotni nevar īsti paredzēt. Lasīju labu domu politikas un ekonomikas sakarā: jau Klauzevics teica, ka karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Savukārt ekonomika ir pamatā politikai, politika ir ekonomikas turpinājums. Un ekonomika balstās uz resursiem, tas ir, izejvielām un enerģiju. Abu mums ir mērens daudzums.

Jā, personīgi es gatavojos, ka liela daļa pārtikas būs jāaudzē pašam, un bez tehnikas izmantošanas. Pie šī teikuma mani parasti cenšas “nolikt” ar domu, ka tas ir neefektīvi un neiespējami. Arī lauksaimnieki. Taču es, maita, esmu spītīgs Zinu, ka cilvēkam ir izdevies viss, ko vien viņš ir izdomājis sasniegt, ja vien tā nav bijusi cīņa ar citiem cilvēkiem. Pasaule ir sarežģīta, un būtu muļķīgi iedomāties, ka zinām visu un esam pārbaudījuši un izmēģinājuši visu, arī runājot par lauksaimniecību. Cik nu zinu pašlaik, smagu fizisku vai mehānisku darbu var aizvietot ar pareizu pieeju, kam ir vajadzīgas kvalitatīvas zināšanas par ekosistēmām, lai nevis truli cīnītos pret dabu, bet strādātu ar to kopā. Pirmais pionieris šai ziņā bija viens japānis, vārdā Masanobu Fukuoka, kas reiz otrā pasaules kara laikā nolēma, ka saimniekos savādāk. Savu mērķi viņš sasniedza pēc apmēram 20 gadiem. Viņš pierādīja, ka var ievākt labas ražas bez zemes aršanas vai citas mehāniskas apstrādes un mēslošanas ar minerālmēsliem, un monokultūru vietā izdevīgākas ir polikultūras. Par viņu var palasīt  http://www.context.org/ICLIB/IC14/Fukuoka.htm un Masanobu Fukuoka’s Natural Farming and Permaculture. Viņš šoruden nomira 95 gadu vecumā. Tuvāk mums, Austrijā ir tāds Sepp Holtzer, kura filmas mētājas arī YouTube.

No otras puses, viss ir labi aizmirsts vecais. Daži antropologi raksta, ka DA Āzijas džungļos dzīvojošās ciltis pārtikā izmanto ap 200 augu sugu, un daudzus no šiem augiem audzē sev vien zināmās vietās mežā. Viņi labi zin, kādas vietas kādiem augiem piemērotas, un civilizētais cilvēks, ejot pa džungļiem, šādiem stādījumiem izbridīs cauri, tos pat nepamanot. Lai šādi audzētu pārtiku, ir vajadzīgas nopietnas zināšanas, salīdzināmas ar mūsdienu augstāko izglītību.

Viena no mūsdienu problēmām ir seno šķirņu iznīkšana, jo lielražošanā izmanto šķirnes, kuras ir pielāgotas gandrīz ideāliem augšanas apstākļiem, ātrai barības vielu uzņemšanai un izmantošanai un nav pārāk izturīgas pret kaitēkļiem. Senāk izmantotās šķirnes bija pielāgotas viena konkrēta reģiona klimatam un augsnei, kā arī noturīgas pret vietējiem kaitēkļiem un slimībām, lai arī neizcēlās ar pārmērīgu ražību.

Pēdējos trīs gadus mēģināju audzēt dažādus dārzeņus nelielā zemes pleķītī, kur agrāk bija siena pļava. Maz kas izauga, sevišķi nīkulīgi bija kāposti un pupiņas, kurus intensīvi nograuza sienāži, spradži un gliemeži. Toties zirņi un cūku pupas auga labi. Sāku interesēties par dažādām šķirnēm, un nonācu pie slēdziena, ka liela nozīme, protams, ir sēklas materiālam. Pats izmantoju celtniecības veikalos pirktās sēklas paciņās par dažiem santīmiem, un tā tad arī bija kļūda. Izrādās, tās sēklas nāk no dažādiem apšaubāmiem avotiem, tāpēc arī ir tik lētas, bieži vien tās ir saslaucītas pabiras no dārgu sēklu fasēšanas uzņēmumiem, vismaz tā raksta daži amerikāņu blogeri.

Pārtikas veikalos pirktie pelēkie zirņi un tirgū pirktās cūku pupas saauga tīri labi, arī kāļi izdevās. Kāposti un bietes nonīka, dīdzība bija ne visai laba. Viena no melnajām pupiņu šķirnēm no nezālēm attīrītā laukā aug burvīgi, jau trešo gadu, neslimo un kaitēkļi negrauž.

Šķiet, ka nākamajam gadam būs jāiepērk kādas vecās šķirnes. Varbūt paņemšu kādus amerikāņu dārzeņus no ziemeļu štatiem, kur augšanas apstākļi līdzīgi mūsējiem. Internetā tirgotāji atrodami, atslēgas vārds – “heirloom seeds”. Lēti nav, taču ja tās ir nehibrīdās sēklas, kuras var pats pavairot, tas atmaksājas.