Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Cilvēka antropomorfisms

Autors egleskoks @ 9 decembris, 2008

Ja mēs noskaidrotu, kāda patiesībā ir cilvēka daba, tad varētu atrisināt daudzas mūsu civilizācijas sasāpējušās problēmas. Vismaz man tā izskatās. Var jau būt, ka cilvēka dabas apraksts izskaidrotu, kāpēc šīs problēmas nav risināmas principā :)

Mēs vērojam dabu, un izdarām tālejošus secinājumus. Visi novērojumi apstiprina, ka cilvēks ir dabas daļa. Mēs pat varam racionāli izskaidrot, kāpēc dažas valdošās reliģijas, īpaši kriestietība un jūdaisms, uzskata cilvēku par kaut ko īpašu, ārpus dabas rāmjiem esošu, taču tas ne par matu nemaina šīs reliģijas.

Vienmēr jāatceras, ka cilvēka pasaules redzējums ir tikai un vienīgi cilvēka; cilvēks nevar novērot to, par ko pat iedomāties var tikai ar lielām grūtībām. Citiem vārdiem, mūs vienmēr vajās antropomorfisms. Mēs vienmēr centīsimies saskatīt cilvēcisko necilvēciskajā. Ne jau velti bērniem zoodārzā tik ļoti patīk vērot pērtiķus – tie ir ļoti līdzīgi cilvēkam pēc sava dzīvesveida. Tāpat ir nerimstoša interese par surikātiem, kas ir sabiedriski kukaiņēdāji. Daži lielie dzīvnieki arī vilina, taču citu iemeslu dēļ – tie ir resurss apēšanai, un šis plēsoniskais instinkts, kas paēdušā stāvoklī izpaužas kā interese par visu, kas kustas, ir galvenais iemesls.

Nevienu, izņemot dažus zinātniekus, neinteresē sēņu micēlija augšanas īpatnības augsnē, konkurence starp koku saknēm un tamlīdzīgas lietas. Interese parādās vienīgi tad, ja cilvēks saskata kaut ko cilvēcisku, piemēram, ja izrādās, ka kokiem ir jūtas.

Viss cilvēks ir veidojies un pielāgojies apstākļiem, kad ir jācīnās par izdzīvošanu, ievērojot līdzsvaru starp sadarbību starp līdzcilvēkiem cīņā pret nelabvēlīgiem apstākļiem un konkurenci ar līdzcilvēkiem cīņā par vienmēr retajiem resursiem. No šīs vajadzības ceļas iedzimtā cīņa par rangu, iedzimtā agresivitāte, prāta spējas un citas cilvēciskas īpašības.

Instinktus nevar apspiest, tos var tikai novirzīt lietderīgā gultnē. Un to var tikai cilvēks, dzīvnieki to nespēj, cik nu ir zināms. Cilvēki vienmēr cīnīsies par statusu, kaut arī tam nav īpašas jēgas; vienmēr cīnīsies par resursiem, kaut arī to pietiktu pilnīgi visiem, un vienmēr centīsies izmantot citus savu mērķu sasniegšanai, kaut tas nav nepieciešams. No šāda viedokļa, cilvēks ir neglābjami grēcīgs. No otras puses, vairums cilvēku vienmēr palīdzēs saviem sugsbrāļiem un spēs domāt sakarīgi, un līdz truli dzīvnieciskam līmenim nolaidīsies tikai īpaši neciešamos apstākļos. Tā ir otrā puse, cerīgā.

Pētot sevi, cilvēks nevar novilkt savas cilvēciskās brilles, viņš var tikai iedomāties, kā būtu, ja to nebūtu.

Prāts ir tikai instruments, kura piepietošanai vai nepielietošanai komandas dod dzīvnieciskā puse. Šādi skatoties, brīnums vispār, ka cilvēks ir sasniedzis kaut ko vairāk par darbarīku lietošanu. Un tomēr, es sajūtu cerību, kaut kur tepat blakām, un man jau ilgāku laiku ir sajūta, ka cilvēks spēj visu, ja tikai ta tic. Kā Tev šķiet?

Līdzīgi ieraksti

  • Nav līdzīgu ierakstu

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija