Egleskoka emuārs

Pastāsts par melnajām krūmu pupiņām (Phaseolus vulgaris) sākās pirms pieciem gadiem, kad sieviņa būvmateriālu veikalā nopirka 100 gramus pupiņu. Šķirni vairs neatceros, par ko patiesi žēl, taču domāju, ka tā ir kāda no senajām, tā saucamajām “heirloom” šķirnēm, visticamāk no dienvidu vai centrālamerikas. Pašas pupiņas ir iegarenas, apmēram divas reizes garākas nekā platas, gatavojoties kļūst zilganvioletas, tad tumši zilas, un visbeidzot melnas. Pākstīm, kuras apspīd saules gaisma, veidojas violeti sarkans dzīslains raksts, sasniedzot koši lillā krāsu. Pārkstīs 4-6 sēklas, pākstis taisnas. Foto aptuveni attēlo formu un krāsu.

manas melnās krūmu pupiņas

Tā arī iesējām jūnija sākumā, un rudenī, apmēram augusta beigās – septembra sākumā novācām pirmo ražu. Nu jau tie bija vairāki kilogrami pupiņu. Lakstus sametām izklaidus uz siena šķūņaugšā, pa ziemu daļu apēdām, daļu pavasarī iesējām atkal. Taču rudens patrāpījās pavēss un lietains, tāpēc novācām ne gluži gatavas, un laksti novācot bija pamitri, ar ūdens pilieniņiem. Rezultātā uz siena samestie laksti ar visām pupiņām stipri iepelēja, visa raža no 5 apmēram 70 metrus garām dobēm. Nākamajā gadā nesējām, un vēl pēc gada šķūni tīrija laukā, pupiņu sažuvušos lakstus dedzinot kopā ar citu drazu. Sēklas tiesai savācu tās mazāk sapelējušās, sēklu dīdzība bija ap 50%. Iesēju tās pašas, tikai biežāk, un atkal raža izdevās. Šoreiz nolēmu neķēpāties ar ravēšanu un kaplēšanu, tā vietā vienkārši ar izkapti appļāvu nezāles gar vagas malām. Pļaut nācās 2 reizes sezonā, taču pļaušana, lai arī visas nezāles neiznīcina, tomēr netraucē pupiņu saknes pretēji ravēšanai. Nekādas laistīšanas, nekādu minerālmēslojumu, vienkārši ļāvu augt. Vislabāk, ja vasara patrāpās karsta, un vislabāk pupiņas aug no vēja aizsargātā vietā. Sausumu pacieš labi.

Pupiņas ir laba kultūra tāpēc, ka nav vajadzīgs slāpekļa mēslojums (augi paši simbiozē ar baktērijām piesaista slāpekli), un ziemā glabājot, peles tās neēd. Kaitīgus kukaiņus arī nenovēroju. Veikalos nereti var nopirkt baltās pupiņas, kurām pēc vārīšanas zem gaišā apvalka novērojami tumšāki plankumi; tās ir mazas, tumšas vabolītes, iegrauzušās pie dīgļa.

Augšanas apstākļi šajā gadījumā bija no nezālēm attīrīta mālsmilts augsne, netālu no Tukuma. Tiesa, vasaras otrajā pusē krietni sazēla īsstaru sīkgalvītes (Galinsoga parviflora), kuras vienkārši appļāvu; pirms pašas ražas novākšanas ievēroju, ka vagu vējainākajā galā vietās, kur sīkgalvītes bija atstātas neappļautas, pupiņu laksti bija treknāki un pākšu nedaudz vairāk; laikam nezāles labi aizsargāja no vēja.

Togad tās pašas pupiņas iestādīju arī nupat uzraktā pļavas gabaliņā, labā aizvējā, eksperimenta labad. Taču pupiņu raža bija niecīga, jo sienāži un gliemeži tās burtiski gabalos saraustīja, atstājot tikai dzīslas. Uz lielā lauka šie radījumi nelien, tur ir pārāk maza augu daudzveidība un pārāk sauss, taču šeit uzdarbojās nežēlīgi.

Šopavasar sēšu atkal, un ar lielām atstarpēm starp vagām, lai var ērti izpļaut. Man patīk, ka katru gadu nav jāpērk sēkla, un nekādu citu kreņķu. Optimizācija darbaspēka ietaupīšanas virzienā, un rezultātā pašaudzēts ekoloģiski tīrs rijamais

2009. g. rudens

Šogad atkal sēju pupiņas. Rudenī laiks bija samērā labs, tāpēc izauga. Uz rudeni atkal ieauga galinsogās, taču nekāda vaina, pa vasaru 2 reizes pavirši appļāvu nezāles un parasutīju galotnes lielākajām, kas tieši vagā. Kaut kur i-netā viens tautietis apgalvoja, ka pietiek tikai ar nezāļu nomīdīšanu. Būs jāparbauda nākošgad.

Cūku pupas arī padevās izcili, tikai baisi vaboļainas. Internetā izlasīju, ka sēkla pa ziemu jāglabā aukstumā, tad aukstums tās kaitēkļu olas nokaujot. Būs jāpamēģina, cūku pupas tagad stāv malkas šķūnī. Pagājušogad atkal apsēda melnās laputis

Pavasarī iepirku pandu pupiņas no vienas ekopreču tirgotājas, arī kāršu pupas. Izrādījās, ka no tiem 200 g pandu pupiņu sadīga tikai kādas desmit, un no kāršu pupām tikai viena nīkulīga. Laikam bija pārkaltētas žāvējot, kaut pati tirgotāja apgalvoja, ka dīgšot. Nekas, sēklas tiesa nākamajam gadam būs arī no tiem desmit krūmiņiem

Pelēkie zirņi, kas pirkti pārtikas veikalos, gan dīgst labi. Jāpameklē ekstra klases Latvijā audzētie pelēkie, un var sēt uz nebēdu, aug griezdamies, nomācot visu, kas apakšā, izņemot usnes – tās gan izspraucas līdz pašai augšai.