Egleskoka emuārs

nervozējoša cilvēka karikatūra

Ar pārsteigumu konstatēju, ka google.lv meklētājs uz manu blogu ir novirzījis cilvēku, kas meklējis “nervoza cilvēka uzvedības aprakstu”. Google norādītajam bloga ierakstam ar šādu aprakstu ir visai maz sakara, vienīgi vārdi ir sagadījušies tie paši. Šī kļūda ir steidzami jālabo, izveidojot ierakstu, kurā patiešām ir aprakstītas nervoza cilvēka uzvedības pazīmes

Vispirms mums ir jāsaprot, kas ir nervozitāte? Saskaņā ar wikipēdiju nervozitāte ir reakcija uz stresu, kura izraisītājs tiek izjusts kā nenovēršams, nekonkrēts un/vai nekontrolējams. Atšķirība no bailēm ir sekojoša: bailes izraisa konkrēts, identificēts drauds, tādēļ arī reakcija, izjūtot bailes, ir konkrēta un parasti viennozīmīga – bēgšana, aizstāvēšanās vai uzbrukums. Nervozitātes gadījumā drauda virziens un/vai izpausmes nav skaidri nosakāmas, tādēļ indivīds izjūt vienlaikus gan vēlmi rīkoties, gan apjukumu, jo rīkoties liedz tieši skaidrības trūkums.

Piemēram, naktī neapbruņots cilvēks atrodas pie ugunskura nelielas pļavas vidū, apkārt tumšs mežs. Cilvēkam ir zināms, ka kaut kur tur mežā atrodas tīģeris. Cilvēks nervozē, visu laiku ieklausās skaņās, maina savu atrašanās vietu, jo nezin, no kuras puses tīģeris var pienākt un vai vispār uzbruks. Vienlaikus, skriet mežā pašam arī ir riskanti, jo tur nav uguns, nekas nav redzams, un ir iespēja uzskriet virsū tīģerim. Ir mobilizācija darbībai, taču signāla darbībai nav.

Tikko tīģeris iznāk no meža, nervozitāte pāraug bailēs un notiek rīcība, kas katram izpaužas savādāk: viens krīt pie zemes un izliekas beigts, cits pāriet ugunskuram pretējā pusē, cits ņem degošu sprunguli un metas virsū tīģerim. Visos gadījumos nervozitāte ar atvieglojumu pāriet bailēs un rīcībā, jo organisms ir atradis veidu, kā stresu izlādēt.

No iepriekšminētā arī secinājums: nervoza cilvēka uzvedībā būs manāmas neizmantotas mobilizācijas pazīmes: paātrināta, skaļa runa salīdzinoši īsos teikumos, paaugstināts muskuļu tonuss, kas izpaužas kā netīšas, neapzinātas, asas, bezmērķīgas vai šķietami mērķtiecīgas, vai viegli nekoordinātas kustības, nereti trīsas kā salstot un  ievilkts apakšžoklis un atbilstoši izmainīts runas veids, paaugstināts balsenes tonuss un izmainīts balss tembrs. Cilvēks, kas vēlas slēpt nervozitāti, cenšas maskēt vēlmi kustēties ar kustībām, kas iekļaujas apkārtnes kontekstā, taču pašam sev neviļus šīs kustības veidojas pārāk uzsvērtas. Piemēram, lidostā pēc ilga un grūta lidojuma cilvēks iet, enerģiski vicinot rokas, skaļi runā, utt. Otrs variants ir pēc iespējas mazāk kustēties, lai kustības nenodotu; taču arī tad nervozētāja mazkustība trenētam vērotājam duras acīs. Piemēram, pārāk cītīgi lasot avīzi un pārāk enerģiski pāršķirot lapas. Nervoza cilvēka skatiens kustas paātrināti, salīdzinot ar viņa miera stāvokli, jo acis instinktīvi meklē draudu avotu.

Cilvēks, kas stresā cenšas maldināt citus, parasti izjūt nemotivētu vēlmi pieskarties sejas vai galvas ādai, īpaši mutei, jo nervozitāte apvienojumā ar meliem rada niezes izjūtu sejas un galvas sānu apvidū. Tas ir sens reflekss, kura uzdevums ir savstarpēji sasakņot cilvēka domas, izjūtas un uzvedību. Tā ir viena no pazīmēm, pēc kuras nosaka, vai cilvēks melo.

Mūsdienu lāsts ir samērā vāji stresi, kuri nenonāk pie izlādes; tādējādi organismam jātiek galā gan ar mobilizāciju, gan veltīgas mobilizācijas izraisītām sekām. Primitīvos apstākļos dzīvojošiem cilvēkiem stresi nereti ir daudz spēcīgāki, taču ne tik ilgstoši un parasti mobilizācija tiek izlādēta rīcībā. Civilizētais stress cilvēku deldē, primitīvais – uzmundrina un rada dzīves pilnības sajūtu. Tāpēc arī daudzi cilvēki meklē īslaicīgus, spēcīgus stresus, lecot ar izpletni, ātri braucot ar auto utt.