Egleskoka emuārs

Kaut kā uzskrēju virsū E.F Šūmahera darbu aprakstam, un atradu par visai interesantu esam, mūsdienu ekonomiskās krīzes un alternatīvas meklējumu kontekstā. Būs jāiepēta dziļāk.

Daži citāti no minētā teksta:

Piemēram, 1955. gadā uzturoties Birmā kā kunsultants, Šūmahers izstrādāja ekonomiskos principus, ko pats nosauca par “Budistu ekonomiku”. Pamatā ir ticība, ka labs darbs ir būtiski nepieciešams cilvēka pareizai attīstībai un ka ‘vietējā ražošana no vietējiem materiāliem vietējām vajadzībām ir visracionālākais saimniekošanas veids’.

Vēl daži citāti.

1. No darba devēja viedokļa, darbs jebkurā gadījumā pieder pie izmaksām, kuras jāsamazina līdz minimumam vai pat pilnībā jāizskauž, kaut vai ar automatizācijas palīdzību. No strādnieka viedokļa, darbs ir ‘nederīgs’; strādāt nozīmē ziedot savas ērtības un brīvo laiku, un alga ir kaut kas kompensācijai līdzīgs par ziedošanos.

2. No Budista viedokļa, tas nozīmē pilnīgas aplamības, jo vērtē lietas augstāk par cilvēkiem un patēriņu augstāk par radošu darbību. Tas nozīmē novirzīt uzmanību no strādnieka uz darba rezultātu, tas ir, no cilvēka uz nedzīvo, padodoties ļaunumam.

3. Budistu skatījumā, darba jēga ir trīskārša: dot cilvēkam iespēju attīstīt un izmantot savas spējas; ļaut cilvēkam pārvarēt savu egocentrismu, ar citiem veicot kopēju uzdevumu; un radīt lietas un pakalpojumus dzīvei.

4. Organizēt darbu tā, ka izpildītājam tas ir nenozīmīgs, garlaicīgs, smieklīgs vai satraucošs, ir gandrīz krimināls noziegums; tas nozīmē domāt par materiālām vērtībām vairāk kā par cilvēkiem, ļaunu līdzjūtības trūkumu un dvēseli graujošu pieķeršanos šīs pasaules primitīvākajam esības veidam.

Tagad es saprotu, kāpēc man reizēm nepatīk strādāt, kaut arī slinks neesmu. Iespējams, saprotu arī, kāpēc latvieši labi strādā tikai paši sev, ar ne pārāk biežiem izņēmumiem. Par to nav jākaunas, tas ir normāli.